Juris Jansons (jurists)

Vikipēdijas lapa
Juris Jansons
Juris Jansons 2023. gadā
Latvijas Republikas tiesībsargs
Amata sākums
2011. gada 17. marts
Priekštecis Romāns Apsītis
Pēctecis amatā
Dzimšanas dati 1973. gada 19. jūnijā (50 gadi)
Tautība latvietis
Profesija jurists
Augstskola Latvijas Universitāte

Juris Jansons (dzimis 1973. gada 19. jūnijā) ir latviešu jurists, kopš 2011. gada — Latvijas Republikas tiesībsargs.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1994. gada 12. jūnija līdz 2006. gada 1. janvārim J. Jansons strādāja Latvijas Bankā, tostarp, no 2000. gada līdz 2005. gadam kā Analītiskās daļas vadītājs. 2001. gadā viņš ieguva jurista kvalifikāciju (Mg. iur.) Latvijas Universitātē, savukārt 2004. gadā — sociālo zinātņu maģistra grādu ekonomikā (Mg.oec.) turpat Latvijas Universitātē.

No 2006. gada līdz 2009. gadam J. Jansons studēja socioloģiju doktorantūrā Rīgas Stradiņa universitātē, kur tobrīd bija Juridiskās fakultātes Tiesību zinātnes bakalauru studiju programmas lekciju pasniedzējs mācību kursā "Tiesību filozofija", kā arī maģistra darbu recenzents. Paralēli studijām no 2006. gada 1. janvārim līdz 2008. gada 1. oktobrim J. Jansons strādāja Tieslietu ministrijā kā Juridiskās palīdzības administrācijas direktors. 2007. gadā par ieguldījumu iestādes izveidošanā un attīstībā viņam tika piešķirts Tieslietu ministrijas apbalvojums "Zelta spalva".

No 2008. gada 1. oktobra līdz 2009. gada 1. jūnijam J. Jansons vadīja Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātu. No 2009. gada 1. jūnija līdz 2009. gada 28. decembrim viņš strādāja kā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks informācijas sabiedrības un elektroniskās pārvaldes jautājumos.

Pēc darba valsts pārvaldē 2009. gada 28. decembrī J. Jansons uzsāka darbu likvidējamās AS "RSK apdrošināšana" valdes priekšsēdētāja amatā. 2010. gada 5. martā viņš kļuva par likvidatoru un šajā amatā nostrādāja līdz 2011. gada 14. martam.

Jau būdams tiesībsarga amatā J. Jansons kandidēja 2019. gada Latvijas prezidenta vēlēšanās, taču netika ievēlēts.[2]

Latvijas Republikas tiesībsargs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada 17. martā Saeima iecēla J. Jansonu Latvijas Republikas tiesībsarga amatā,[3] un amatā viņš ir vēl joprojām. 2021. gada 11. martā tika pārvēlēts uz trešo termiņu,[4] kas ilgs līdz 2026. gada 18. martam.

Ar Valsts prezidenta un Ordeņu kapitula 2021. gada 20. aprīļa lēmumu J. Jansonam par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.[5]

Publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Par satraucošām tendencēm Satversmes tiesas spriedumu izpildē, Jurista Vārds, 2020[6]
  • Šaubas par bērnu tiesību prioritāti, Jurista Vārds, 2019[7]
  • Tiesībsarga ziņojums par cilvēktiesību un labas pārvaldības situāciju, Jurista Vārds, 2015[8]
  • Par tiesībām uz taisnīgu darba samaksu, Jurista Vārds, 2015[9]
  • Cilvēktiesību jautājumi veselības aprūpes jomā, Jurista Vārds, 2013[10]
  • Tiesībsarga ziņojums par nabadzības risku Latvijā, Jurista Vārds, 2012[11]
  • Опыт Латвии в сфере формирования культуры прав человека, Materials of the International round table, Tashkent, 2011
  • Sabiedrība un valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība // Sabiedrība un kultūra, Rakstu krājums, X / Sastād. A. Medveckis, Liepāja, 2008
  • Cietušo kompensācijas nodrošināšanas mehānisma izveide Latvijā // Tautsaimniecības attīstības problēmas Latvijā, Tautsaimniecības attīstības institūts, Riga
  • Juridiskā palīdzība un tieslietu sistēma, Jurista Vārds, 2007[12]
  • Sabiedrība un valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība, Jurista Vārds, 2007[13]
  • Valsts kompensāciju nodrošināšanas mehānisms cietušajiem, Jurista Vārds, 2007[14]
  • Vai Latvijā nepieciešami valsts advokāti? Diena, 2006[15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Tiesībsargs Juris Jansons». LR Tiesībsargs (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  2. ↑ «Par Valsts prezidentu ievēlēts Egils Levits». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-05-12.
  3. ↑ vestnesis.lv. «Latvijas Republikas tiesībsargs – Juris Jansons - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  4. ↑ «Tiesībsarga amatā uz trešo termiņu pārvēlēts Juris Jansons». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  5. ↑ vestnesis.lv. «Par apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeni - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  6. ↑ «Par satraucošām tendencēm Satversmes tiesas spriedumu izpildē». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  7. ↑ «Šaubas par bērnu tiesību prioritāti». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  8. ↑ «Tiesībsarga ziņojums par cilvēktiesību un labas pārvaldības situāciju». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  9. ↑ «Par tiesībām uz taisnīgu darba samaksu». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  10. ↑ «Cilvēktiesību jautājumi veselības aprūpes jomā». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  11. ↑ «Tiesībsarga ziņojums par nabadzības risku Latvijā». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  12. ↑ «Juridiskā palīdzība un tieslietu sistēma». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  13. ↑ «Sabiedrība un valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  14. ↑ «Valsts kompensāciju nodrošināšanas mehānisms cietušajiem». JURISTAVARDS.LV (latviešu). Skatīts: 2022-05-10.
  15. ↑ «Vai Latvijā nepieciešami valsts advokāti?». www.diena.lv. Skatīts: 2022-05-10.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Juris_Jansons_(jurists)&oldid=3879333"