Romāns Apsītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Romāns Apsītis
Tiesībsargs
Amatā
2007. gada 1. marts — 2011. gada 28. februāris
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Valdis Zatlers
Premjerministrs Aigars Kalvītis
Valdis Dombrovskis
Priekštecis (p.i.) Diāna Šmite
Pēctecis Juris Jansons
Latvijas Republikas tieslietu ministrs
Amatā
1994. gada 19. septembris — 1995. gada 21. decembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Māris Gailis
Priekštecis Egils Levits
Pēctecis Dzintars Rasnačs

Dzimšanas dati 1939. gada 13. februārī (82 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija Padomju Savienības komunistiskā partija
Latvijas Ceļš
Dzīvesbiedrs(-e) Vera Apsīte
Augstskola Latvijas Universitāte

meita politiķe Anda Ozola (1965)

Romāns Apsītis (dzimis 1939. gada 13. februārī Rīgā) ir Latvijas politiķis, bijis Latvijas augstskolu mācībspēks.

Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara dzīvoja Limbažu rajonā, 1957. gadā beidzis Salacgrīvas vidusskolu un iestājies Ekonomikas un juridiskajā fakultātē, kur beidzis 1963. gadā. Pēc meitas Andas Apsītes piedzimšanas 1965. gada rudenī sāka strādāt Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Valsts un tiesību zinātņu katedrā, kur sagatavoja un sāka lasīt sociālistu ārvalstu valststiesību un Latvijas PSR valsts un tiesību vēstures kursu[1]; 1969. gadā Apsītis sāka strādāt pie tiesību zinātņu kandidāta disertācijas «Padomju tiesību izveidošanās Latvijas sociālistiskās revolūcijas norises posmā (1940. - 1941. gads)», kurā noniecināts Latvijas Republikas valstiskums, noliegta valsts tiesiska nepārtrauktība un PSRS okupācija un kuru pozitīvi novērtēja tādi PSRS okupācijas varas aizstāvji juridisko zinātņu doktors, profesors Voldemārs Kalniņš[1], Maskavas Valsts universitātes padomju tiesību zinātņu doktore sociālistiskās tiesas izveides lietās 1917-1919. gadā[2] Ērika Stumbiņa, vēstures zinātņu kandidāts, Arvīda Pelšes Rīgas Politehniskā institūta PSKP vēstures katedras vadītājs Ludis Himelreihs un docents filozofijas zinātņu kandidāts, marksists Kārlis Šteinbergs. Romāns Apsītis rediģēja tādus padomju ideoloģisko organizāciju apoloģētiskus izdevumus kā Valsts drošības komitejas virsnieka Andra Plotnieka grāmatu «Padomju sociālistiskās tiesības» un P. Mucenieka un O. Straumes «Padomju tiesību pamati». Kā izdevniecības «Zvaigzne» redaktors rediģēja Voldemāra Kalniņa «Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture» 1. daļu un bija 2. daļas līdzautors. Kā Padomju Savienības komunistiskās partijas biedrs komunists Apsītis 1975. gadā tika ievēlēts Juridiskās fakultātes partijas birojā[1]. Kā advokāts, prokurors vai iestādes juriskonsults ārpus Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes pedagoģiskā darba netika praktizējis. LPSR Nopelniem bagātā kolektīva, Gido Kokara vadītā Tautas kora «Daile», kurā 1958. gada rudenī sāka dziedāt kā Ekonomikas un juridiskās fakultātes 2. kursa students vēl kā «Dainā» basa balsu grupā kopā ar Kārli Šteinbergu[3], prezidents no 1961. gada līdz 1977. gadam[4]. Apsītis uzsver, ka dziedāšana «Dailē» ļāvusi doties ārvalstu ceļojumus, piemēram, 1969-1979. gadā, kā arī «mums deva apziņu, ka mākslas valodā esam pratuši paust mūsu valsts miera un tautu draudzības idejas.»[5] Kopā ar Aināru Plataci laikrakstā «Lauku avīze» 1989. gadā vērsies pret termina «pašpārvalde» izmantošanu pašvaldību tiesībās, norādot uz tā tiešu tulkojumu no vācu «Selbstvervvaltung», kas «Lielā Tēvijas kara apstākļos apzīmēja Latvijas vietējo administratīvo pārvaldi, kas bija fašistiskās okupācijas civilās pārvaldes orgāns (darbojās no 1942. gada 23. marta līdz 1944. gada 27. septembrim).»[6] 1989. gadā kā viens no piecdesmit pieciem locekļiem ievēlēts Latvijas Tautas frontes domē[7]. Strādāja Vissavienības Politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskajā nodaļā (t. s. «Zinību biedrībā») kā lektors, piedalījies LPSR likumu par pašvaldībām izstrādē, piedalījās 1989. gada 28. jūlija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes «Deklarācijas par Latvijas valsts suverenitāti» izstrādāšanā, lai arī pats atzina, ka šis dokuments ir pamatoti kritizēts, jo esot formāls, 1990. gada 12. martā joprojām bija PSRS komunistu partijas biedrs[8], 1990. gada 18. martā ievēlēts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākajā Padomē, kur nolasīja tās 4. maija deklarāciju[9], Rīgas pilsētas 27. vēlēšanu apgabalā, uzvarot Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Politiskās daļas vadītāju Aleksandru Salenieku[8], 5. un 6. Saeimas deputāts, ievēlēts no partijas Latvijas Ceļš. 1993. gadā kļuvis par ministru prezidenta biedra, tieslietu ministra Egila Levita parlamentāro sekretāru. Levitam amatu atstājot, no 1994. gada 15. septembra līdz 1995. gada 20. decembrim pildīja tieslietu ministra amatu Māra Gaiļa valdībā, par parlamentāro sekretāri ieceļot Velgu Slaidiņu. 1996.—2007. gadā. Vēlāk Apsīti Saeima iecēla par Satversmes tiesas tiesnesi (2000.—2006. gadā tiesas priekšsēdētāja vietnieks). 2007. gada 1. martā ievēlēts par tiesībsargu, amatā bijis četrus gadus, par tiesībsarga vietnieci ieceļot Velgu Slaidiņu.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā ar Levitu 2002. gadā[10] piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora goda nosaukums[11]. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi un Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas I pakāpes atzinības rakstu.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāna Apsīša brālis ir LPSR Zinātņu akadēmijas Fizikāli enerģētiskajā institūtas tehnisko zinātņu doktors, LPSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Voldemārs Apsītis, laulāta Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldes Kultūras, Izglītības, veselības aizsardzības un socillās nodrošināšanas nodaļās vecākā referente Vera Apsīte, dzimusi Graumane, apbalvota ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu[12], māsa Astrīda Ņikitina, meitas Ilze Apsīte un Anda Ozola, Aināra Šlesera Šlesera Reformu partijas politiķe[13]. Romāns Apsītis dzīvo Ogres novadā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Krastiņš Ilgvars, Grīnbergs Oto. «Romāns Apsītis. Jauns zinātņu kandidāts.» Padomju Students, 1975, 29. maijs, 2. lpp
  2. «Ērika Stumbiņa, juridisko zinātņu doktore», Padomju Students, 1971, 11. februāris, 1. lpp.
  3. Verners, Arturs. Kordiriģenti Imants un Gido Kokari, «Liesma», Rīga, 1981, 42. lpp.
  4. Zvaigzne, 1977, 15. jūnijs, Nr. 12, 23. lpp.
  5. Verners, Arturs. Kordiriģenti Imants un Gido Kokari, «Liesma», Rīga, 1981, 134-135. lpp.
  6. Apsītis, Romāns. Platacis, Ainārs. «Pārvaldīt vai valdīt», Lauku Avīze, 1989, 27. oktobris, Nr. 43, 4. lpp.
  7. «Ko saka amerikāņu vērotāji?», Austrālijas Latvietis, 1989, 20. oktobris, 9. lpp.
  8. 8,0 8,1 «Iepazīstinām ar deputātu kandidātiem», Rīgas Balss, 1990, 12. marts, 4. lpp.
  9. Kiope, Māra. 17 stundas, Latvijas Jaunatne, Nr. 84, 1990, 4. maijs, 1. lpp.
  10. «LZA un Latvijas Zinātnes dzīves hronika, 2002. gada janvāris-aprīlis», Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa Nr. 02-03, 2002, 1. februāris, 140. lpp.
  11. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori
  12. «LPSR Augstākās Padomes Prezidijā - Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldes Kultūras, Izglītības, veselības aizsardzības un socillās nodrošināšanas nodaļās vecākā referente Vera Apsīte apbalvota ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu», Cīņa, 1963, 10. aprīlis, 1. lpp.
  13. «5.saraksts Politiskā partija Šlesera Reformu partija LPP/LC», Latvijas Vēstnesis, Nr. 139, 2011, 5. septembris.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Egils Levits
Latvijas Tieslietu ministrs
1994. gada 19. septembris1995. gada 21. decembris
Pēctecis:
Dzintars Rasnačs
Priekštecis:
(p.i.) Diāna Šmite
Tiesībsargs
2007. gada 1. marts2011. gada 28. februāris
Pēctecis:
Juris Jansons