Kalnu province (filipīniešu: Lalawigan ng Mountain Province, angļu: Mountain Province) ir viena no Filipīnu provincēm valsts ziemeļdaļā, Kordiljeras administratīvajā reģionā. Administratīvi dalās 10 municipalitātēs un sīkāk 144 barangajās. Provinces centrs ir Bontoka. Provincē daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, lielākoties kalniešu igorotu tautas kankanaji (53 %), balangao (13 %), bontoki (12 %), kā arī 20. gadsimtā ieceļojušie iloki (5 %).
Province izvietojusies Lusonas salas ziemeļdaļā Centrālās Kordiljeras kalnienes vidusdaļā. Ziemeļos robežojas ar Abru un Kalingu, austrumos — ar Isabelu, dienvidos — ar Ifugao, dienvidrietumos — ar Bengetu, bet rietumos — ar Dienvidilokosu. Reljefs kalnains, augstākā virsotne ir Amujao (2702 m vjl). Provincē daudz derīgo izrakteņu; nozīmīgas zelta atradnes. Valda subtropu kalnu klimats.
Līdz pat 19. gadsimta vidum spāņu koloniālā vara nespēja efektīvi kontrolēt un administrēt kalnainos igorotu apdzīvotos apvidus. Tikai 1830. gados speciālai kompleksai militārajai ekspedīcijai pulkveža Giljermo Galveja vadībā izdevās nostiprināties ar zeltu bagātajā Latrinidadas ielejā. 19. gadsimta otrajā pusē Kalnu reģionā (La Montañosa) tika izveidotas sešas militāri politiskās komandansijas: Bengeta (1846), Lepanto (1852), Bontoka (1859), Amburajana (1889), Kajapa (1891) un Kabugaoana (1891). Amerikāņu administrācijas laikā 1908. gadā komandansijas tika apvienotas Kalnu provincē, kas aptvēra lielāko daļu mūsdienu Kordiljeras reģiona. Province iekļāva Amburajanas, Apajao, Bengetas, Lepanto-Bontokas, Ifugao un Kalingas subprovinces. 1920. gadā Amburajana un Lepanto-Bontoka tika likvidētas, bet daļa no pēdējās reorganizēta par Bontokas subprovinci. Neatkarīgo Filipīnu laikā 1967. gadā iepriekšējā Kalnu province tika sadalīta četrās patstāvīgās bijušajās subprovincēs: Bengeta, Ifugao, Kalinga-Apajao (sadalīta 1995. gadā) un Kalnu province (bijusī Bontokas subprovince).
Filipīnas
Kalnu province Vikikrātuvē
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kalnu province.