Svenskhuseta
Svenskhuseta | |
---|---|
Svenskhuset | |
Valsts piederība | Norvēģija |
Koordinātas: | 78°28′43″N 15°41′47″E / 78.47861°N 15.69639°EKoordinātas: 78°28′43″N 15°41′47″E / 78.47861°N 15.69639°E |
Novietojums | Diksona Zeme |
Stacijas tips | vissezonas |
Atvērta | 1882. g. (būvēta 1872) |
Slēgta | 1883. g. |
Augstums v.j.l. | 76[1] m |
Svenskhuseta (norvēģu: Svenskhuset — ‘Zviedru māja’) ir bijusī kalnraktuvju administratīvā ēka Diksona Zemē Svalbārā, viena no vecākajām joprojām eksistējošām būvēm arhipelāgā. Kopš 1946. gada aizsargājama vēsturiska arheoloģijas pieminekļa statuss.[2]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zviedru polārpētnieks Ādolfs Ēriks Nordenšelds 1864. gadā Turdsena ragā atklāja fosforītu iegulas. Pēc viņa iniciatīvas tika nodibināta akciju sabiedrība AB Isfjorden, kurā viņam pašam piederēja daļas. Uzņēmuma mērķs bija fosforīta ieguve un tā pārstrāde mēslojumā. 1872. gadā kalnraču inženieris Pērs Ēbergs Turdsena ragā uzcēla pirmo topošās kalnraču apmetnes ēku — divstāvu māju, kas bija izgatavota Gēteborgā, izjauktā veidā atvesta uz Svalbāru un šeit salikta. Tā atrodas 700 m no Īsfjorda krasta 76 m vjl. Materiālu transportēšanai tika izbūvēta vagonete un kāpnes ar margām. Māja bija pilnībā mēbelēta un apgādāta ar pārtiku un degvielu, tomēr fosforīta ieguve nekad netika sākta.[3]
Mūsdienās ir saglabājusies tikai galvenā ēka, kā arī vagonetes un kāpņu pēdas. Ēka tiek regulāri uzraudzīta un remontēta.
1872.—1873. gada traģēdija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1872. gada rudenī Špicbergenas salas ziemeļu piekrastē ledus gūstā nokļuva seši norvēģu roņu mednieku kuģi. Tā kā ziemošanai pārtikas nebija pietiekami, mednieku delegācija devās apmēram 50 km pāri aizsalušajai jūrai pie Nordenšelda, kurš tajā pašā laikā vadīja ekspedīciju Veidefjorda otrā krastā, un lūdza viņa palīdzību. Nordenšeldam nebija pietiekoši provianta, lai nodrošinātu visus medniekus, tāpēc tika panākta vienošanās, ka dažiem vīriešiem jādodas uz Svenskhusetu dienvidos, kur, kā zināja Nordenšelds, tika uzglabāts pietiekami daudz pārtikas, ogļu un piederumu. Tika atlasīti 17 neprecēti vīrieši un tie septiņās dienās veica 350 km un galamērķi Turdsena ragā sasniedza 1872. gada 14. oktobrī. Novembra sākumā spēcīga vētra salauza ledu ap ieslodzītajiem roņu mednieku kuģiem, ļaujot diviem no tiem ar 38 cilvēkiem izkļūt brīvībā.
Pēc trijiem neveiksmīgiem mēģinājumiem izglābt Svenskhusetas komandu, tikai nākamā gada jūnijā to sasniedza Ule Barts Tellefsens ar kuģi Elida. Viņš ārpus mājas atrada piecus brezentā ietītus līķus. Pie durvīm, kas bija aizslēgtas no iekšpuses, karājās zīmīte ar brīdinājumu. Mājas iekšpusē bija vēl desmit cilvēku ķermeņi gulēja izkaisīti dažādās vietās. Kopumā tika atrasti 15 līķi. Dažus gadus vēlāk pētnieku grupa atklāja vēl divus ķermeņus dubultkapā. Viens no roņu medniekiem Karls Albrigtsens, kurš bija rakstījis dienasgrāmatu. Pirmās slimības pazīmes atrodamas 9. decembra ierakstā. Tieši pirms Ziemassvētkiem gandrīz visi vīrieši mājā bija slimi. Pirmie divi saslimušie nomira 1873. gada 19. janvārī, un pārējie viņus apglabāja. Pēdējais Albrigtsena ieraksts dienasgrāmatā ir par 1873. gada 19. aprīli. Zem tā ir nesaprotams ieraksts citā rokrakstā.
Ievērojamie atlikuši pārtikas un degvielas krājumi izslēdza iespēju, ka vīriešu nāves cēlonis bijis nepietiekams uzturs vai hipotermija, tāpēc ilgu laiku tika pieņemts, ka viņi nomira no cingas — slimības, ko izraisa C vitamīna deficīts, kas bija plaši izplatīta polārajos reģionos. Bojāgājušie mednieki tika apsūdzēti nekompetencē un nolaidībā.
2008. gadā tika veikta atkārtota izmeklēšana. Uz ekshumēto līķu kauliem netika atrastas tipiskās cingas pēdas, toties tika atklāta ievērojami paaugstināta svina koncentrācija kaulu vielā. Izmeklētāji secināja, ka traģēdijas cēlonis ir bijusi saindēšanās ar svinu, kas tajā laikā plaši tika izmantots konservu kārbu aizvākošanai.
Pirmā Starptautiskā polārā gada polārstacija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā Starptautiskā polārā gada ietvaros Zviedrija bija apņēmusies izveidot polārstaciju Svalbārā. Par stacijas vietu bija izvēlēta Nordenšelda 1872. gadā uzbūvētā Polheimas bāze Moselbuktas krastā Špicbergenas ziemeļos. Diemžēl sarežģītie ledus apstākļi ekspedīcijas kuģiem Urd un Verdande liedza sasniegt Polheimu un par stacijas vietu tika nolemts izmantot Svenskhusetu Turdsena ragā, kas joprojām bija labā stāvoklī 10 gadus pēc tās uzcelšanas.
Kapturdsenas ekspedīcijas vadītājs bija meteorologs Nils Ekholms; tās sastāvā bija seši zinātnieki: inženieris Salomons Andrē, fotogrāfs Vilhelms Jillenšelds, ārsts Rihards Jillenkreics, ģeofiziķis Emīls Sūlanders un topogrāfs Henriks Šernspecs, kā arī seši asistenti. Ekspedīcijas vajadzībām stacijas ēka Andrē vadībā tika pārbūvēta un tika uzbūvētas piebūves un palīgēkas instrumentiem. Ekspedīcija stacijā strādāja no 1882. gada 21. jūlija līdz 1883. gada 25. augustam. Tika veikti novērojumi meteoroloģijā, ģeofizikā, magnētismā, kā arī ziemeļblāzmas novērojumi.