Svalbāra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Svalbāra
Svalbard
Norvēģijas karogs Svalbāras gubernatora emblēma
Karogs Ģerbonis
Location of Svalbard
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Longjerbīene
78°13′N 15°33′E / 78.217°N 15.550°E / 78.217; 15.550
Valsts valodas norvēģu valoda
Valdība Norvēģijas reģions
 -  Gubernators Hjerstina Askholta
Norvēģijas teritorija
 -  Svalbāras līgums 1920 
 -  Svalbāras Akts 1925 
Platība
 -  Kopā 61 022 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2018. gadā 2787 
Valūta Norvēģijas krona (NOK)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .no
ISO 3166-1 kods 744 / SJ / SJM
(kopā ar Janu Majenu)
Tālsarunu kods +47

Svalbāras arhipelāgs (norvēģu: Svalbard), arī Špicbergena (norvēģu: Spitsbergen), ir Norvēģijas teritorija Arktikā ar speciālu starptautisku statusu. Arhipelāgs atrodas uz ziemeļiem no kontinentālās Eiropas starp 10° un 35° austrumu garumu un 74° un 81° ziemeļu platumu. Tas atrodas aptuveni 930 km uz ziemeļiem no Trumses, apmēram pa vidu starp Norvēģiju un Ziemeļpolu. Arhipelāgu veido deviņas galvenās salas, lielāko daļu no tā aizņem Špicbergenas sala, uz kuras atrodas visas arhipelāga apdzīvotās vietas, ja neskaita meteoroloģiskās stacijas Hūpenes un Lāču salā.

Administratīvi arhipelāgs nepieder nevienai Norvēģijas filkei, tā speciālo starptautisko statusu nosaka 1920. gada Svalbāras līgums un 1925. gada Svalbāras akts. Svalbāras administratīvais centrs, lielākā apdzīvotā vieta un vienīgā pilsēta ir Longjērbīene. Citas apdzīvotas vietas ir Barencburga, ko apdzīvo krievu un ukraiņu ogļrači, izpētes stacija Nīolesunna un kalnrūpniecības kopiena Sveagruva (arī Svea). Nīolesunna ir vistālāk ziemeļos esošā civilā patstāvīgi apdzīvotā vieta. Citas apdzīvotās vietas, kas atrodas vēl tālāk uz ziemeļiem, pieejamas tikai zinātniekiem vai militārpersonām, tajās nav pastāvīgo iedzīvotāju.[1]

Sākotnēji Svalbāra tika izmantota kā vaļu medību bāze 17.–18. gadsimtā. 19. gadsimta beigās šeit tika uzsākta akmeņogļu ieguve un 20. gadsimta sākumā tika dibinātas pirmās patstāvīgās apmetnes. Ar 1920. gada Svalbāras līgumu tika atzīta Norvēģijas suverenitāte un ar 1925. gada Svalbāras aktu arhipelāgs pilnībā kļuva par Norvēģijas daļu. Svalbāras līgums arī nosaka, ka arhipelāgs ir brīvā ekonomiskā zona un demilitarizēta zona.[2] Norvēģu Store Norske Spitsbergen Kulkompani (arī Store Norske un SNSK) un krievu Arktikugoļ (Арктикуголь) ir vienīgie ogļu ieguves uzņēmumi Svalbārā. Liela nozīme ir tūrismam un pētniecībai. Špicbergenā atrodas arī Svalbāras Universitātes Centrs (UNIS) un Svalbāras starptautiskā sēklu banka. Starp apdzīvotajām vietām nav ceļu, bet kā transporta līdzekļi tiek izmantoti sniega motocikli, lidmašīnas un kuģi. Galveno savienojumu ar pārējo pasauli nodrošina Svalbāras lidosta Longjēre.

Arhipelāgā valda arktiskais klimats, kaut gan tajā ir ievērojami augstākas gaisa temperatūras nekā citās vietās, kas atrodas tajos pašos platuma grādos. Svalbāras fauna izmanto priekšrocības, ko dod garais polārās dienas (dēvēta arī par pusnakts sauli) periods, lai kompensētu ilgo polārās nakts periodu. Arhipelāgs ir ligzdošanas vieta daudziem jūras putniem, šeit mitinās arī leduslāči, ziemeļbrieži, polārlapsas un dažādi jūras zīdītāji. Lai aizsargātu gandrīz neskarto, trauslo Svalbāras vidi, divas trešdaļas no arhipelāga aizņem septiņi nacionālie parki un 23 dabas rezervāti.[3] Apmēram 60% arhipelāga klāj ledāji, salas ir kalniem un fordiem bagātas.

Svalbārai un Jana Majena salai ir piešķirts kopīgs ISO 3166-1 alfa-2 kods "SJ". Abas teritorijas pārvalda Norvēģija, kaut gan tās šķir vairāk nekā 950 km (510 jūras jūdzes) un tām ir atšķirīgās administratīvās formas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hesela Gerita oforts "Valzirgi Špicbergenā" (1613). Amsterdamas Nacionālā muzeja kolekcija

Pastāv hipotēze, ka skandināvi Svalbāru atklājuši jau 12. gadsimtā. Pirmo reizi Svalbāras nosaukums parādās islandiešu annālēs 1194. gadā, kur ir ieraksts "Svalbarði fundinn" (Svalbāra ir atrasta) un sniegtas vispārīgas ceļa norādes. No sennorvēģu valodas vārdu Svalbarð var tulkot kā "aukstais krasts" vai "aukstā mala". Annālēs minētās ceļa norādes ir tik vispārīgas, ka atrastā zeme varētu būt arī Jana Majena sala, Grenlandes austrumdaļa vai pat patstāvīgs ledājs ziemeļos. Kaut gan vikingi būtu varējuši sasniegt Svalbātu, tam nav neapgāžamu arheoloģisku pierādījumu.[4]

Krievu vēsturnieki uzskata, ka pomori apmeklējuši arhipelāgu jau 16. gadsimtā vai pat agrāk. Barencburgā ir Pomoru muzejs, kurā aplūkojamas pomoru apmetnes Svalbārā. Tomēr citu valstu pētnieki izturas skeptiski pret šo pieņēmumu, jo nevienā 16. gadsimta vēsturiskajā aprakstā par Svalbāru netiek pieminētas krievu apmetnes, toties par krievu aktivitātēm arhipelāgā ir rakstiskas liecības no 17. gadsimta otrās puses. Lai arī nav zināms pomoru ierašanās datums, viņi bija pirmie pastāvīgie ziemotāji Svalbārā.[5]

Oficiāli Svalbāras arhipelāgu 1596. gadā atklāja holandietis Vilems Barencs, kad meklējot ziemeļaustrumu jūras ceļu no Eiropas uz Ķīnu, 10. jūnijā pamanīja Lāču salu, bet 17. jūnijā — galvenās salas rietumdaļas klinšainos krastus, ko kartē atzīmēja kā Het Nieuwe Land of Spitsbergen (Jaunā zeme vai Smailie kalni).[6][7] V. Barencs ekspedīcijas laikā 1597. gadā mira neuzzinājis, ka ir atklājis jaunu arhipelāgu, bet ar nosaukumu Špicbergena vēl ilgi tika apzīmēta visa salu grupa.

Arktisko medību bāze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arktisko ekspedīciju rezultātā kontinentālajā Eiropā izplatījās ziņas par milzīgajiem vaļu un valzirgu bariem Svalbāras apkārtnē.[8] 1604. gadā britu valzirgu mednieku kuģis pietauvojās Lāču salā, uzsākot regulāras medības arhipelāgā.[9] No 1611. gada uz arhipelāgu sāka doties arī citu valstu mednieku ekspedīcijas, un tas kļuva par polāro vaļu mednieku bāzi. Dažādu valstu mednieku grupas apmetās atsevišķās vietās, neiztika arī bez konkurentu apzagšanas un savstarpējas karošanas, sargājot savu nomedīto daļu.[10] Smerenburga bija viena no pirmajām lielajām apmetnēm, ko 1619. gadā nodibināja holandieši. Mazākas apmetnes bija arī britiem, dāņiem un frančiem. Sākotnēji šīs apmetnes tika izmantotas pārsvarā vasarās, bet kopš 17. gadsimta 30. gadiem atsevišķas mednieku grupas sāka Svalbārā arī pārziemot, lai pasargātu apmetnes no izpostīšanas.

Svalbārā izmantota polārlāču slazda replika. Slazds sastāvēja no kastes ar vaļēju galu, kurā ielikta bise. Atvērtajā kastes galā tika ievietota ēsma, kas ar auklu bija savienota ar bises sprūdu.Trumses Polārā muzeja ekspozīcija

Mednieku sadursmes radīja arī starptautiskus politiskus konfliktus par vaļu medību tiesībām starp Angliju, Holandi, Franciju un Dāniju. Briti, kuri pirmie uzsāka vaļu medības Svalbāras ūdeņos, uzskatīja, ka viņiem uz to pienākas ekskluzīvas tiesības. Dāņi piesauca brīvās jūras principu, bet karalis Kristiāns IV uzskatīja, ka Dānijai–Norvēģijai pieder visa Norvēģu jūra, jo tā atrodas vecnorvēģu nodokļu iekasēšanas zonā. 1614. gadā angļi un nīderlandieši sadalīja ietekmes zonas, lai izvairītos no savstarpējiem incidentiem. 1615. gadā Anglija izteica piedāvājumu pārpirkt Dānijas–Norvēģijas tiesības, kas tika noraidīts. Tajā pašā gadā Dānija–Norvēģija uz arhipelāgu nosūtīja trīs karakuģus nodokļu iekasēšanai no angļiem un nīderlandiešiem, kuri atteicās maksāt. Konflikts nonāca strupceļā, jo gan Anglija, gan Dānija–Norvēģija pieprasīja suverenitāti, bet Francija, Nīderlande un Spānija vēlējās to paturēt kā brīvo zonu. Pēc dažiem gadiem angļu vaļu medību kompānija piedzīvoja finansiālas problēmas, kas ļāva savas pozīcijas nostiprināt nīderlandiešiem. No 17. gadsimta 30. gadiem situācija nostabilizējās, un starpvalstu mednieku sadursmju skaits samazinājās. Vaļu medīšana Svalbārā turpinājās līdz 19. gadsimta 20. gadiem, līdz mednieki vaļu trūkuma dēļ devās uz citām Arktikas vietām, bet Svalbāra palika de facto terra nulis.[11]

Vaļu medību uzplaukuma laikā arhipelāgā pastāvīgi uzturējās pomori, kuri medīja polārlapsas, leduslāčus un ziemeļbriežus. Pomori cēla guļbaļķu mājiņas no līdzatvestiem materiāliem, viņu apmetņu tuvumā bieži bija uzslieti lieli pareizticīgo krusti. Divi šādi krusti vēl ir saglabājušies Ziemeļaustrumu Zemē.[12] Pomori Svalbāru pameta 19. gadsimta sākumā, pārceļoties uz jaunām medību vietām Sibīrijā. Pēdējais Svalbāras pomors Ivans Starostins, kurš arhipelāgā pavadījis 39 gadus, miris 1826. gadā un apglabāts vietā, kur atradusies viņa būda.[13][14] Šī vieta nosaukta par Starostina ragu.

Norvēģi par medību iespējām Svalbārā uzzināja 18. gadsimta beigās, kad Finmarkas tirdzniecības vietās pomori tirgoja lapsādas un lāčādas. Ap 1795. gadu Svalbārā ieradās pirmā norvēģu mednieku grupa no Hammerfestas, kas nolīga četrus krievus medību prakses ierādīšanai.[12] Norvēģiem primārais medījums bija valzirgi līdz 1892. gadam. Sākot ar 1892. gadu par galveno medījumu kļuva lapsas un lāči, meklētas tika arī putnu olas un dūnas. Arvien biežāk mednieki izvēlējās palikt arhipelāgā visu gadu. Laika posmā no 1892. gada līdz arhipelāga evakuācijai 1941. gadā medībās bija iesaistīti gandrīz 400 cilvēku, no kuriem 6% bija sievietes.[15]

Pēc leduslāču medību aizlieguma 1973. gadā (medīt ziemeļbriežus aizliedza jau 1925. gadā) medības Svalbārā praktiski tika izbeigtas.[12]

Arhipelāga izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dirižablis Norge pirms lidojuma uz Ziemeļpolu. Nīolesunne, 1926. gada maijs (Norvēģijas Nacionālās bibliotēkas arhīvs)

Arhipelāga izpēte aizsākās jau 17. gadsimta sākumā, kad vaļu mednieki meklēja jaunas medību teritorijas, potenciālās apmetnes un drošas piekrastes ostas. Viņi ieguva daudz zināšanu par arhipelāga krasta līnijām, tomēr tā iekšiene palika neizpētīta. Šie dati tika izmantoti par pamatu turpmākajām zinātniskajām izpētes ekspedīcijām.

Viena no pirmajām zinātniskajām ekspedīcijām Svalbārā notika 1827. gadā. Tās laikā sistemātiski tika veikta Špicbergenas dienviddaļas, Edža salas un Lāču salas ģeoloģiskā izpēte, kas uzsāka turpmāku arhipelāga izpēti.[16] 1899.–1904. gadā arhipelāgā notika Zviedrijas un Krievijas ekspedīcija, kuras mērķis bija veikt meridiāna loka mērīšana, lai noskaidrotu, vai Zeme pie poliem ir saplacināta. Ekspedīcijas laikā tika veikta arhipelāga topogrāfiskā uzmērīšana un uzstādīti triangulācijas torņi, kas joprojām ir redzami.[17]

Industriālās ekspedīcijas sākās 19. gadsimtā ar mērķi atrast derīgo izrakteņu resursus. Galvenā prioritāte bija ogles, bet tika meklētas arī fosforīta, zelta, dzelzs, cinka, svina, vara, ģipša, azbesta un marmora atradnes.[12] Daudzos gadījumos tika ierīkotas raktuvju pilsētiņas, bet izrakteņu ieguve tā arī netika uzsākta. Investīcijas raktuvju izveidē bija lielas, darbaspēka atvešana uz arhipelāgu aizņēma daudz laika, bet raktuvju izmantošanas sezona bija pārāk īsa.

Arhipelāgs bija piemērota vieta ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. No šejienes savus mēģinājumus sasniegt Ziemeļpolu pa gaisu veica Salomons Augusts Andrē (1897), Valters Velmens (1906., 1907., 1909.), Roalds Amundsens (1925), Ričards Bērds (1926), R. Amundsena, Umberto Nobiles un Linkolna Elsvērta grupa (1926), Hjūberts Vilkinss un Karls Eilsons (1927), U. Nobile (1928).[18]

Pirmā apjomīgā arhipelāga aerofotografēšana notika 1923. gadā ar Junkers lidmašīnu.[18]

Kalnrūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamests ogļu raktuvju vilciens Nīolesunnā

Špicbergenas rietumu daļā, īpaši Īsfjorda apkārtnē, ogļu dzīslas kalnos ir redzamas vasarās pēc sniega nokušanas. Tās savām vajadzībām izmantoja vaļu mednieki jau 17. gadsimtā, kā arī kuģotāji un ekspedīciju grupas 19. gadsimtā.[19] Tomēr komerciālā ogļu ieguve sākās tikai 19. gadsimta beigās; pirmā ogļu krava no Svalbāras uz Trumsi tika nosūtīta 1899. gadā.[20] Pirmajiem norvēģu Svalbāras kalnrūpniecības uzņēmumiem nereti trūka finansējuma, tāpēc viņi nespēja nodrošināt ogļu ieguvi visu gadu. 20. gadsimta sākumā šos uzņēmumus sāka pārpirkt lielāki ārvalstu uzņēmumi. Šādā veidā pie ogļu raktuvēm Adventsitijā tika briti, pirmo reizi arhipelāga vēsturē uzsākot ogļu ieguvi visa gada garumā.[19]

1906. gadā amerikāņu uzņēmums Arctic Coal Company izveidoja raktuves un pilsētiņu Longjēru, kurā pamatā nodarbināja norvēģu un zviedru kalnračus, tomēr jau 1916. gadā tā tika pārdota norvēģu uzņēmumam Store Norske, kas to pārdēvēja par Longjērbīeni.[21] 1917. gadā zviedri izveidoja raktuves Sveagruvā, kas darbojās līdz 1925. gadam, kad ekonomisku apstākļu dēļ to darbība tika pārtraukta. Norvēģija šīs raktuves pārpirka 1934. gadā.[22]

Krievija ogļu ieguvē iesaistījās 1912.–1913. gadā, kad Grumantā tika izveidots angļu–krievu kopuzņēmums, bet kalnrūpniecību tā uzsāka pēc Zviedrijas raktuvju pārpirkšanas Piramedenē 1926. gadā. 20. gadsimta 30. gados PSRS valdības izveidotais valsts trests Arktikugoļ izpirka no britiem Grumantu un no holandiešiem — raktuves Barencburgā.[23][24] 1998. gadā Krievija slēdza nerentablās raktuves Piramidenē, bet saglabāja stratēģisko klātbūtni Barencburgā. Raktuves Grumantā tika slēgtas 1962. gadā.[25]

Ogļu ieguve Svalbārā samazinājās 20. gadsimta 20. gados. To veicināja ogļu cenas samazināšanās pasaules tirgū un Svalbāras līguma un Svalbāras akta parakstīšana, nodrošinot Norvēģijas kontroli arhipelāgā. Otrā pasaules kara laikā arhipelāga evakuācijas dēļ akmeņogļu ieguvi salā pārtrauca, bet vēlāk izpostītās raktuves tika atjaunotas un ogļu ieguve turpinājās.

Suverenitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc akmeņogļu nogulu atklāšanas 20. gadsimta sākumā jautājums par Špicbergenas teritoriālo piederību aktualizējās. 1. pasaules kara laikā arhipelāgs ieguva stratēģisku nozīmi ogļu atradņu dēļ. Norvēģija vairāk nevarēja paļauties uz ogļu piegādi no Centrāleiropas un Apvienotās karalistes, tāpēc sāka palielināt savu ietekmi Svalbārā, pērkot raktuves no citām valstīm. Pēc Versaļas līguma parakstīšanas atsākās sarunas par Svalbāras piederību. Tā kā Vācija karā bija zaudējusi, Krievija cieta no pilsoņu kara, Apvienotā Karaliste bija pateicīga Norvēģijai par sadarbību 1. pasaules karā, bet ASV vairs nebija raktuvju Svalbārā, Norvēģijai pavērās lielas iespējas Svalbāras piederības jautājumā.[26]

1920. gada 9. februārī Parīzes miera konferences laikā tika parakstīts Svalbāras līgums, kas piešķīra pilnu suverenitāti Norvēģijai ar nosacījumu, ka arī citām parakstītājvalstīm ir nediskriminējošas tiesības uz zveju, medīšanu un izrakteņu ieguvi. Svalbāras līgums stājās spēkā 1925. gada 14. augustā kopā ar Svalbāras aktu.[27] Līdz tam brīdim kā Špicbergenu saprata gan visu arhipelāgu, gan tā lielāko salu, bet pēc līguma stāšanās spēkā norvēģi lielāko salu pārdēvēja par Rietumšpicbergenu, lai to atšķirtu no pārējā arhipelāga. Šis nosaukums vēlreiz tika mainīts 1969. gadam, kad arhipelāgs tika pārdēvēts par Svalbāru, bet lielākā sala — par Špicbergenu.[28] Padomu Savienība saglabāja nosaukumu Špicbergena, lai paturētu nekur nedokumentētas prasības, ka krievi salu bija atklājuši pirmie.[29]

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanādas Karalisko inženieru 3. kājnieku pulka sapieri nodedzina izrakto ogļu kaudzes Barencburgā, 1941 (Ross Munro, Kanādas Nacionālās aizsardzības departamenta arhīvs)

Lai gan Vācija 1940. gada 9. aprīlī okupēja Norvēģiju, Svalbāra sākumā palika neskarta. Situācija mainījās pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada jūnijā — Svalbāra kļuva par stratēģiski svarīgu vietu piegāžu nodrošināšanai starp Sabiedrotajiem pa Barenca jūru. Baidoties no iespējamās karadarbības arhipelāga teritorijā, no Svalbāras tika evakuētas norvēģu un Padomju Savienības apmetnes. Evakuācijas laikā tika iznīcinātas ogļu raktuves, lai nepieļautu resursu nonākšanu vāciešu rokās. Vācieši, kuri bija zaudējuši vairākus kuģus un lidmašīnas, kas ievāca meteoroloģiskos datus, izmantoja pamesto arhipelāgu, lai uzceltu meteostacijas.[12]

1942. gadā norvēģi neveiksmīgi mēģināja atgūt kontroli pār arhipelāgu, bet viņu kuģus pamanīja un iznīcināja vācu lidmašīnas, kas bija nobāzētas arhipelāgā. Izdzīvojušie norvēģu karavīri apmetās Barencburgā. Šī iemesla dēļ vāciešu uz arhipelāgu 1943. gadā nosūtīja līnijkuģi Tirpitz un kreiseri Scharnhorst, kas iznīcināja Barencburgu, Longjērbīeni un Grumantu.[12][30]

Vācieši arhipelāgā uzbūvēja vairākas meteostacijas, bet vienīgā, kas ir saglabājusies, atrodas Ziemeļaustrumu Zemē.[12] Stacija bija aktīva no 1944. gada septembra līdz 1945. gada septembrim. Tā zaudēja radio kontaktu 1945. gada maijā, tāpēc karavīri varēja lūgt palīdzību tikai pēc sakaru atjaunošanas 1945. gada augustā. 1945. gada 4. septembrī vācu karavīrus ielenca norvēģu roņu mednieki, kuriem vācieši arī padevās.[12][31] Šī karavīru grupa bija pēdējie vācu spēki, kas padevās pēc 2. pasaules kara.

Pēc kara beigām Padomju Savienība piedāvāja Norvēģijai kopīgu Svalbāras administrēšanu un militāro aizsardzību. Norvēģija šo piedāvājumu noraidīja 1947. gadā,[32] bet pēc 2 gadiem pievienojās NATO. Padomju Savienība saglabāja lielu iedzīvotāju aktivitāti Svalbārā, daļēji, lai pārliecinātos, ka Svalbāra netiek izmantota NATO vajadzībām.

Pēckara periods un mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svalbāras Universitātes centrs (UNIS)

Pēc 2. pasaules kara Norvēģija atjaunoja Longjērbīeni, Sveagruvu un Nīolesunnu, bet Padomju Savienība — Barencburgu, Piramīdu un Grumantu. Aukstā kara laikā apmēram divas trešdaļas no gandrīz 4000 arhipelāga iedzīvotājiem bija Padomju Savienības pilsoņi, bet atlikusī trešdaļa bija norvēģi.[33] Pēc PSRS sabrukuma iedzīvotāju skaits Svalbāras krievu apmetnēs samazinājās vairākas reizes.

Pēc Store Norske krīzes 20. gadsimta 70. gados tika nolemts Longjērbīeni no ogļraču pilsētiņas pārveidot par ģimenēm piemērotāku vidi. Ogļraču baraku vietā tika uzbūvētas ģimeņu mājas, atvērta skola, slimnīca, veikali, pats un citas sabiedriskas iestādes, kas samazināja kalnrūpniecības ietekmi.

1978. gadā arhipelāgs caur satelītu tika pieslēgts tālruņa tīklam, bet 1984. gadā Longjērbīenes iedzīvotāji pirmo reizi varēja tiešraidē sekot līdzi NRK (Norvēģijas sabiedriskā televīzija) pārraidēm. Iepriekš viņi varēja noskatīties tikai divas nedēļas vecus ierakstus, kas tika piegādāti videokasetēs.[34] Divi optiskās šķiedras zemūdens kabeļi no kontinenta Svalbārai tika pievadīti 2003. gadā, lai nodrošinātu ātru datu pārraidi no Zemes satelītiem. Kopš 2010. gada platjoslas internets ir pieejams arī mājsaimniecībām.[34]

1993. gadā Longjērbīenē tika dibināts Svalbāras Universitātes centrs, lai nodrošinātu universitātes līmeņa arktiskās studijas un izveidotu arhipelāgu par starptautiskās izpētes platformu. UNIS ir Svalbāras Zinātnes centra, ko atklāja 2006. gadā, galvenā institūcija. Zinātnes centrā darbojas arī Norvēģijas Polārais institūts, Svalbāras Zinātnes forums, Svalbāras muzejs un EISCAT. 2018. gadā UNIS vismaz vienu kursu apmeklē 772 studenti no 43 valstīm.[35]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svalbāras topogrāfiskā karte

Svalbāras arhipelāgs ir Norvēģijas galējā ziemeļu daļa, ko apskalo Ziemeļu Ledus okeāns, Barenca jūra, Grenlandes jūra un Norvēģu jūra. Ar Svalbāras līgumu arhipelāgā ir iekļautas visas salas, saliņas un šēras, kas atrodas starp 74° un 81° ziemeļu platumu un starp 10° un 35° austrumu garumu.[36] Arhipelāga platība ir 61 022 km2, lielākā sala ir Špicbergena, kas aizņem vairāk nekā pusi no Svalbāras. Otra lielākā sala ir Ziemeļaustrumu Zeme, bet trešā — Edža sala. Visas apdzīvotās vietas atrodas Špicbergenā. Izņēmums ir meteoroloģiskās stacijas Lāču salā un Hūpenē.

Lielākās salas
Sala Platība
Špicbergena 37673 km²
Ziemeļaustrumu Zeme 14443 km²
Edža sala 5074 km²
Barenca sala 1288 km²
Kviteja 682 km²
Prinča Kārļa Zeme 615 km²
Kongseja 191 km²
Lāču sala 178 km²
Svenskeja 137 km²
Vilhelma sala 120 km²
citas 621 km²

Svalbāra atrodas Eirāzijas plātnes ziemeļrietumu daļā. Jūras dibens dienvidos un austrumos ir relatīvi sekls, 200-300 metri, bet ziemeļos un rietumos tas sasniedz 4000 metru dziļumu. Uz ziemeļiem no Svalbāras atrodas pakledus un Ziemeļpols. Krievijai piederošā Franča Jozefa Zeme un Novaja Zemļa atrodas uz austrumiem, bet Grenlande — uz rietumiem no Svalbāras.

Tā kā Svalbāra atrodas aiz ziemeļu polārā loka, arhipelāgā novērojama gan polārā diena vasarā, gan polārā nakts ziemā. Longjērbīenē pusnakts saule ir no 20. aprīļa līdz 23. augustam, bet polārā nakts ir no 26. oktobra līdz 15. februārim.[36] Ziemā pilnmēness, kas atstarojas sniegā, dod papildu gaismu.

Ledāji klāj 36 502 km2 (60%) no Svalbāras teritorijas. 30% no teritorijas aizņem akmeņainas klintis, bet tikai 10% sedz veģetācija.[37] Lielākais ledājs ir Eustfonna (8412 km²) Ziemeļaustrumu Zemē, kam seko Ūlava V Zeme un Vestfonna. Vasarās tikai atsevišķas Svalbāras vietas neklāj sniegs vai ledāji. 99,3% no Kvitejas, kas ir Norvēģijas tālākais ziemeļaustrumu punkts, klāj ledājs.

Svalbāras reljefs veidojies ledājiem šķeļot plakankalni fjordos, ielejās un kalnos. Augstākās virsotnes ir Ņūtona kalns (1713 m), Perjē kalns (1712 m), Cereras kalns (1675 m), Čedvika kalns (1640 m) un Galileo kalns (1637 m). Garākais fjords ir Veidefjords (108 km), kam seko Īsfjords (107 km), Van Meiena fjords (83 km), Vudfjords (64 km) un Vālenberga fjords (46 km).

Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īsfjorda klints konusveida nobirumi

Svalbārā ir sastopami gandrīz visi iežu veidi no paleozoja līdz mūsdienām. Nekur citur Ziemeļeiropā nav iespējams novērot tik daudz ģeoloģisko periodu vienkopus, turklāt nelielās veģetācijas dēļ pamatieži ir redzami plašās teritorijās.

Senākie Svalbāras pamatieži veidojušies pirmskembrijā un ir vecāki par 440 milj. gadu. Tos veido tādi metamorfie un magmatiskie ieživizlas slāneklis, gneiss, daļēji izkusis un atkārtoti kristalizējies granīts, kvarcīts, marmors. Ziemeļšpicbergenā ir atrasti cirkonija gabali, kas varētu būt 3,2 mljrd. gadus veci. Senie ieži, kuri tagad ir virspusē, veidojušies 80 km dziļumā[38] lielā spiedienā un augstā temperatūrā.

Ordovika beigās un devona sākumā Svalbāras teritorija bija pakļauta Kaledonijas krokošanās ciklam. Šajā laikā izveidojās granīta kalnu grēda, kas tika noārdīta silūra un devona laikā, bet tās atliekas ir redzamas arī mūsdienās — pie tām pieder arī arhipelāga augstākā virsotne Ņūtona kalns.[39] Pēc kalnu izveidošanās Špicbergenas centrālā daļa palēnām sāka grimt. No šī perioda atrastas izmirušo bruņuzivju un primitīvu augu fosilijas.[40]

Karbona periodā Svalbāra daļēji bija klāta ar ūdeni. Smilšu, māla un augu atliekas no šī perioda izveidoja smilšakmens, slānekļa un ogļu nogulumus. Apmēram pirms 300 milj. gadu visa Svalbāras teritorija atradās zem ūdens, veidojot kaļķakmens, dolomīta, anhidrīta un ģipša nogulumus. No perma perioda beigām atrodamas arī daudzas jūras fosilijas. Paleozoja beigās jaunu tektonisko kustību rezultātā Svalbāra, kas bija daļa no Pangejas, uz laiku atkal pacēlās virs jūras līmeņa.

Triasa un juras periodā tagadējā Svalbāra atradās daudz siltākā klimata zonā. Šajā laikā arhipelāgs periodiski atradās gan zem ūdens, gan pacēlās virs tā, tāpēc no šī perioda ir atrodami gan sauszemes, gan jūras nogulumi, kas bagāti ar gliemeņu un kalmāru čaulu fosilijām. 100 milj. gadus vecos nogulumos atrastas pleziozauru, iguanodonu un ihtiozauru fosilijas.[39] No krīta perioda arhipelāgā redzamas vulkāniskās aktivitātes pēdas, kuru rezultātā vairākās vietās starp nogulumiem atrodamas diabaza dzīslas.

Jaunākie nogulumi ir no kvartāra — tie nav konsolidēti un veidojušies pēdējā ledus laikmetā un pēc tam.[39] Pie šādiem nogulumiem pieskaitāmas morēnas, upju nogulumu, nogulumi piekrastes zonās, klinšu nogruvumu nogulumi u. c.

Pašreizējo ģeoloģiskos procesus Svalbārā ietekmē mūžīgais sasalums un ledāji. Liela daļa no nogulumiem, kas veidojas mūsdienās, ir saistīti ar erodēto iežu pārvietošanos pa ledāju upēm sezonālo ledus kušanu svārstību laikā.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svalbāras klimatu ietekmē divas okeāna straumes — Rietumšpicbergenas straume, kas ir Golfa straumes galējais ziemeļu atzars ar salīdzinoši siltu ūdeni un plūst gar arhipelāga rietumu un ziemeļu daļu, un Austrumšpicbergenas straume, kas nes auksta ūdens masas no Ziemeļu Ledus okeāna un plūst starp arhipelāgu un Franča Jozefa Zemi.[41][42] Ledus arhipelāga ziemeļos un austrumos fordus un jūru klāj 8–9 mēnešus gadā, bet rietumu piekraste ir brīva no ledus gandrīz visu gadu.

Gada vidējā temperatūra arhipelāgā ir no −6,4°C (Grumantā) līdz −5,2°C (Nīolesunnā).[43] Vidējā vasaras temperatūra Svalbārā ir no +3°C līdz +7 °C jūlijā, un vidējā ziemas temperatūra ir no −13°C līdz −20°C janvārī. UNIS klimata pētījums paredz, ka gaisa temperatūra Svalbārā līdz 2100. gadam var paaugstināties par 7ºC–10ºC.[44]

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārlacis lēkā pa peldošiem ledus gabaliem Svalbāras ziemeļdaļā

Fauna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhipelāgā sastopamas trīs sauszemes zīdītāju sugas — polārlapsa, Svalbāras ziemeļbriedis un Austrumeiropas strupaste, kas Svalbārā pirmo reizi tika atklāta 1960. gadā Grumantā. Strupastu vienīgā patstāvīgā kolonija Svalbārā ir Grumantas apkārtnē, tāpēc tā visdrīzāk tur nonākusi ar kuģa kravu no Krievijas.[45] Mēģinājumi arhipelāgā ieviest polārzaķi un Grenlandes muskusvērsi nav izdevušies.[46] Arhipelāgā sastopamas vairākas jūras zīdītāju sugas, piemēram, vaļi, delfīni, roņi, valzirgi un polārlāči, kas barošanās veida un dzīves vides dēļ tiek pieskaitīti pie jūras zīdītājiem.[47]

Polārlāči, kas ir Svalbāras simbols un viens no galvenajiem tūristu piesaistītājiem, ir aizsargāta suga. Tomēr, atrodoties ārpus apmetnēm, personām tiek ieteikts ņemt līdzi šaujamierocis, lai aizsargātos pret iespējamiem lāču uzbrukumiem.[48] Polārlāči Svalbārā galvenokārt uzturas vietās, kur jūru klāj ledus. Tie blīvāk sastopami arhipelāga austrumu daļā un fjordos ziemeļos, bet retāk — austrumu daļā.[49]

Arhipelāgs ir svarīga jūras putnu ligzdošanas vieta. Svalbārā ir sastopamas apmēram 30 putnu sugas, lielākā daļa no tām ir gājputni. Visbiežāk sastopamās sugas ir jūras zīriņš, mazais alks, ķilde, resnknābja kaira, trīspirkstu kaija. Vienīgais dziedātājputns, kas regulāri ligzdo Svalbārā ir sniedze,[50] kaut gan ir novēroti arī atsevišķi smiltāju čakstītes ligzdošanas gadījumi.[51] Vienīgais putns, kurš arhipelāgā mājo visu gadu, ir Svalbāras klinšu baltirbe.[52]

Ziedošas plaukšķenes (Silene acaulis)

Flora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augu augšanu ietekmē lielās temperatūras svārstības, īsā augšanas sezona, barības vielu trūkums, vēja ietekme, augsnes kustības,ko rada sasalšanas un atkušanas cikli. Zeme arhipelāgā atkūst 30–150 cm katru vasaru,[53] dodot iespēju augiem izaugt atkusušajā augsnes kārtā.

Neskatoties uz Arktiskās tundras apstākļiem, Svalbāras veģetācijai piemīt liela formas un funkciju dažādība. Arhipelāgā sastopamas vairāk nekā 160 augu, 380 sūnu un 600 ķērpju sugas.[54] Daudzi no Skandināvijā sastopamajiem kalnu augiem ir atrodami Svalbārā, turklāt tādi augi kā tundras virza (Stellaria longipes), Svalbāras magone (Papaver dahlianum) un sēragundega (Ranunculus sulphureus), kas Skandināvijā sastopami reti, Svalbārā ir samērā izplatīti. Krūmāju veģetāciju Svalbārā veido pundurbērzi, polārvītoli un tīklveida vītoli, kuru augstums augšanai labvēlīgās vietās nepārsniedz 25–30 cm. Svalbāras retējs, Svalbāras akmeņlauzīte un Svalbāras pukcinellija ir vienīgie trīs augi, kas sastopami tikai arhipelāgā.[53]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Longjērbīenes panorāma

2018. gadā Svalbārā reģistrēti 2787 iedzīvotāji, no kuriem 2310 dzīvo norvēģu apmetnēs, 467 krievu apmetnēs un 10 poļu izpētes stacijā Hurnsunnā.[55] Šajā skaitā ietilpst gan patstāvīgie Svalbāras iedzīvotāji, gan personas, kuras plāno uzturēties arhipelāgā vairāk nekā 6 mēnešus.

Apdzīvotās vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Longjērbīene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Longjērbīene ir lielākā apdzīvotā vieta un vienīgā pilsēta Svalbārā. Tā ir arhipelāga administratīvais centrs. Apmetni 1906. gadā dibinājis amerikānis Džons Longjērs, kurš bija uzņēmuma Arctic Coal Company līdzīpašnieks.[56][57] Longjērbīenē ir bērnudārzi, skola, universitātes centrs, veikali, restorāni, viesnīcas, slimnīca un baznīca. Kultūras dzīve ir aktīva un daudzveidīga, iznāk vietējā avīze. Pilsētā dzīvo apmēram 2000 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir norvēģi. Svarīgākās nozares ir tūrisms un zinātniskā pētniecība, tiek veikta arī ogļu ieguve.

2002. gadā Longjērbīenē tika dibināta pašvaldība, kuras uzdevums ir rūpes par infrastruktūru, sociālās lietas un teritoriju plānošana Longjērbīenes teritoriālā plānojuma zonā.[56]

Barencburgas panorāma

Barencburga[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barencburga ir otra lielākā apdzīvotā vieta Svalbārā, tā atrodas 40 km attālumā no Longjērbīenes. Barencburgas darbību nodrošina krievu Arktikugol trests, kas 1932. gadā Barencburgas raktuves nopirka no nīderlandiešu uzņēmuma Nederlandsche Spitsbergen Companie.[56] Apmetnē dzīvo aptuveni 400 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir ukraiņi.[56][58] Barencburgā ir ogļu spēkstacija, slimnīca, skola, viesnīca, bērnudārzs, kultūras un sporta ēkas. Šeit atrodas arī Krievijas konsulāts Svalbārā un Krievijas Zinātņu akadēmijas pētniecības centrs.

Nīolesunna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīolesunna ir vistālāk ziemeļos esošā pastāvīgi apdzīvotā vieta, tā atrodas Svalbāras ziemeļrietumu piekrastē Kongsfjorda dienvidu krastā. Visu gadu Nīolesunnā uzturas apmēram 30 cilvēku,[56] bet vasaras sezonā to ir daudz vairāk. Apmetne ir galvenais Norvēģijas un ārvalstu zinātniskās izpētes centrs Svalbārā. Bez Norvēģijas izpētes stacijas šeit ir arī Vācijai, Apvienotajai Karalistei, Itālijai, Japānai un Ķīnai, bet dažādos pētniecības projektos ir iesaistītas arī citas valstis.

Sākotnēji Nīolesunna bija ogļraču apmetne, bet pēc negadījumiem 1963. gadā raktuves tika slēgtas, savukārt pati apmetne tika pārveidota par zinātniskās pētniecības ciematu.[59]

Sveagruvas galvenā iela

Sveagruva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sveagruva (saīsināti arī Svea) atrodas Van Meiena fjorda ziemeļaustrumu galā 60 km uz dienvidaustrumiem no Longjērbīenes. Līdz 2017. gadam tā bija galvenā norvēģu ogļu ieguves vieta Svalbārā, līdz Norvēģijas valdība nolēma to slēgt.[60] Sveagruvā tika nodarbināti apmēram 300 cilvēku, no kuriem šobrīd palikuši ir 100. Apmetne netiek pastāvīgi apdzīvota, darbinieki uz turieni ierodas no Longjērbīenes. Sveā regulāri uzturas arī Store Norske personāls, lai uzturētu raktuves un organizētu tūristu braucienus.

Piramedene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piramidene (arī Piramida) ir otra krievu Svalbāras apmetne, kas atrodas Billes fjorda ziemeļu galā. Kalnos pie Piramidas ir daudz ogļu nogulumiežu, tomēr to ieguve ir ļoti sarežģīta iespējamo nobrukumu dēļ.[56] Aktīvajā kalnrūpniecības laikā šeit dzīvoja apmēram 1000 iedzīvotāju, bet 1998. gadā raktuvju darbība tika izbeigta. Šobrīd apmetnē uzturas daži cilvēki, kas veic tehniskās apkopes, organizē tūrisma braucienus un uztur Piramidas viesnīcu.

Poļu zinātniskā stacija Hurnsunnā

Hurnsunna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hurnsunna, kas atrodas Špicbergenas dienvidos, ir poļu vissezonas izpētes stacija. Šeit tiek veikti pētījumi seismoloģijā, meteoroloģijā, bioloģijā un glacioloģijā. Stacijā regulāri uzturas apmēram 10 cilvēki.

Dažādas Polijas augstskolas salā uztur arī četras vasaras polārstacijas — UMK, Petuniabukta, Kalipsobīene un Baranuvka.

Hūpene un Lāču sala[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hūpene ir Svalbāras arhipelāga sala Barenca jūrā 300 km attālumā uz dienvidaustrumiem no Longjērbīenes, bet Lāču sala ir Svalbāras arhipelāga sala, kas atrodas apmēram pa vidu starp Špicbergenu un kontinentālo Norvēģiju. Abās salās atrodas norvēģu meteoroloģiskās stacijas; Hūpenradio apkalpo pieci cilvēki, bet Hērvighamnu Lāču salu — aptuveni 10 cilvēku.[56]

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svalbāras ekonomiku veido trīs nozares — kalnrūpniecība (pamatā ogļu ieguve), tūrisms un pētniecība. Ogļu ieguve arhipelāgā notiek vairāk nekā 100 gadus, bet mūsdienās tā ir pakļauta ekonomikas lejupslīdei un vides aizsardzības prasībām. Vislielākā ogļu ieguve Svalbārā bija 2007. gadā, kad Norvēģija pamatā Sveas raktuvēs ieguva 4,1 miljonus tonnu ogļu, kas bija četras reizes vairāk nekā 2000. gadā.[61] Longjērbīenas raktuvēs iegūtās ogles galvenokārt tiek izmantotas elektroenerģijas nodrošināšanai pilsētā. 2016. gadā arhipelāgā darbojās trīs akmeņogļu raktuves — Store Norske raktuves Sveā un 7. raktuves Longjērbīenā, kā arī Arktikugol trasta raktuves Barencburgā. 2018. gadā Store Norske uzsāka Sveas raktuvju likvidēšanu,[62] un arī Barencburgā tūrisms kļūst svarīgāks par kalnrūpniecību.

Zinātniskā pētniecībā pamatā ir saistīta ar Svalbāras Universitātes Centru, Norvēģijas Polāro institūtu, EISCAT, starptautiskām pētniecības stacijām Longjērbīenē un Nīolesunnā. Izpēte notiek tādās jomās kā vides monitorings, klimats, ekosistēmas, meteoroloģija, glacioloģija, ģeoloģija u. c. Norvēģijas valdība piešķir atļauju jebkurai valstij veikt zinātnisko darbību Svalbārā, tāpēc arhipelāgā atrodas arī Poļu polārā stacija un Ķīnas Arktiskā Huanhes stacija.

Svalbāras līgums, kas nosaka arhipelāga īpašo statusu, ierobežo Norvēģijas tiesības iekasēt nodokļus. Ienākumu nodoklis Svalbārā ir zemāks nekā pārējā Norvēģijā, kā arī netiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis. Visi Svalbārā iekasētie nodokļi paliek tās rīcībā un netiek ieskaitīti kopējā Norvēģijas budžetā.

2011. gadā Lonjērbīenē tika dibināta norvēģu alusdarītava Svalbard bryggeri, tomēr darbību tā uzsāka tikai 2015. gadā, jo līdz 2014. gadam spēkā bija likums par alkohola aprites aizliegumu Svalbārā.[63]

Ieeja Svalbāras sēklu bankā

Svalbāras Starptautiskā sēklu banka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svalbāras Starptautiskā sēklu banka, kas oficiāli atklāta 2008. gada 26. februārī, atrodas netālu no Longjērbīenes. Tās mērķis ir nodrošināties pret sēklu zudumu citās gēnu bankās dažādu reģionālu vai globālu konfliktu gadījumā.

Norvēģijas Gēnu banka ziemeļu augu ģenētisko materiālu 1984. gadā sāka uzglabāt pamestās ogļu raktuvēs.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1930. gada 6. septembra Longjērbīenē darbojas Svalbāras sporta asociācija Svalbard Turn,[64] kas nodrošina dažādas sportiskas aktivitātes gan bērniem, gan pieaugušajiem. Asociācijā ir vairāk nekā 50 brīvprātīgo un 950 biedru, kuriem tiek piedāvāti 24 sporta veidi.[65]

Aprīļa pēdējā nedēļas nogalē notiek Svalbāras slēpošanas maratons, kas aizsākās 1993. gadā. Tās ir lielākās individuālās sacensības Svalbārā, kas piesaista vairāk nekā 1000 dalībnieku no dažādām valstīm.[66][67] Sportistiem ir pieejama maratona un pusmaratona distance.

Kopš 1994. gada jūnija pirmajā nedēļas nogalē notiek Špicbergenas maratons. Pirmajā gadā maratona un pusmaratona distancē piedalījās 45 skrējēji, bet pēdējos gados skrējēju skaits no vairāk nekā 20 valstīm maratona, pusmaratona un 10 km distancēs pārsniedz 300.[68][65]

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz Svalbāras lidostu Longjēji

Kaut gan Svalbārā ir vairākas patstāvīgi apdzīvotas vietas, kā arī meteoroloģiskās stacijas un zinātniskās bāzes, tās nav savstarpēji savienotas ar ceļiem. Svalbārā ir aizliegts pārvietoties ar bezceļu motorizēto transportu pa kailu zemi, bet ļoti intensīvi ziemas periodā tiek izmantoti sniega motocikli un visurgājēji. Visās apdzīvotajās vietās ir ostas, turklāt kuģot iespējams praktiski visu gadu.

1960. gadā sākās regulāri čarterlidojumu, bet 1975. gadā tika atklāta Svalbāras lidosta, nodrošinot regulārus lidojumus visu gadu. Svalbārā ir trīs lidostas — Svalbāras, Nīolesunnas un Sveas lidosta. Svalbāras lidosta Longjēre ir arhipelāga galvenā lidosta. Tā atrodas 3 km no Longjērbīenes un ir vistālāk ziemeļos esošā lidosta, kas nodrošina regulārus lidojumus. SAS un Norwegian veic lidojumus no Oslo un Trumses, kā arī tiek nodrošināti regulāri čarterreisi. No pārējām Svalbāras lidostām lidojumi notiek tikai arhipelāga iekšienē.

No Longjēres lidostas uz Longjērbīeni regulāri kursē lidostas autobuss, iespējams izmantot taksometru. Longjērbīenē ir pieejama autonoma, bet vasaras sezonā — arī velonoma.

Vairākās Špicbergenas apdzīvotajās vietās ir ierīkoti arī kalnrūpniecības dzelzceļi. Lielākā daļa no tiem šobrīd ir pamesti, kaut gan 2008. g. Barencburgas līnija vēl darbojās.[69]

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Northernmost settlements" (en). Wikipedia. 2019-01-20.
  2. «Svalbard Treaty». Increased avalanche danger in the coming days (angļu). Skatīts: 2019-03-07.
  3. «Svalbard Demilitarized | History Channel on Foxtel». History Channel (en-AU). 2016-06-19. Skatīts: 2019-03-07.
  4. Andreas Umbreit. Svalbard : Spitsbergen, Jan Mayen, Franz Josef Land (5. izd.). Bradt Travel Guides, 2013. 26.–27. lpp. ISBN 9781841624594.
  5. Andreas Umbreit (2013), 27. lpp.
  6. Hacquebord, Louwrens (1995. gada septembris). "In Search of Het Behouden Huys: A Survey of the Remains of the House of Willem Barentsz on Novaya Zemlya". Arctic Vol. 48, Nr. 3: 248.-256.
  7. «Oppdagelsen – Svalbard Museum» (nb-NO). Skatīts: 2019-03-01.
  8. Andreas Umbreit (2013), 28. lpp.
  9. Dagomar Degroot. The frigid golden age : climate change, the Little Ice Age, and the Dutch Republic, 1560-1720. Cambridge : Cambridge University Press, 2018. 75. lpp. ISBN 9781108321303.
  10. Dagomar Degroot (2018), 76. lpp.
  11. Christopher Rossi. Sovereignty and territorial temptation : the Grotian tendency. Cambridge, United Kingdom : Cambridge University Press, 2017. 148.–152. lpp. ISBN 9781316881712.
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 12,6 12,7 «Svalbard's history - The Cruise Handbook for Svalbard». cruise-handbook.npolar.no. Skatīts: 2019-03-01.
  13. Ivan Kutasov. «On Why One Must Have A Gun And Shouldn't Lock Doors In Svalbard. The Adventures Of Ivan Kutasov | Youth Time Magazine» (en-GB). Skatīts: 2019-03-01.
  14. Andreas Umbreit (2013), 30. lpp.
  15. «Hunters and Trappers – Svalbard Museum» (en-US). Skatīts: 2019-03-01.
  16. «Early scientific expeditions». Spitsbergen | Svalbard (en-US). Skatīts: 2019-03-01.
  17. «The Arc of Meridian Expedition - The Cruise Handbook for Svalbard». cruise-handbook.npolar.no. Skatīts: 2019-03-01.
  18. 18,0 18,1 Andreas Umbreit (2013), 32. lpp.
  19. 19,0 19,1 «Svalbard Archaeology». www.svalbardarchaeology.org. Skatīts: 2019-03-07.
  20. «Mining». Spitsbergen | Svalbard (en-US). Skatīts: 2019-03-07.
  21. «Longyearbyen - The Cruise Handbook for Svalbard». cruise-handbook.npolar.no. Skatīts: 2019-03-07.
  22. «Sveagruva: panorama of Norwegian coal mining in Spitsbergen». Spitsbergen | Svalbard (en-US). Skatīts: 2019-03-07.
  23. «Barentsburg - The Cruise Handbook for Svalbard». cruise-handbook.npolar.no. Skatīts: 2019-03-07.
  24. Hisdal, Vidar; Barr, Susan (2018-02-15). "Grumantbyen" (no). Store norske leksikon.
  25. «Grumantbyen». Spitsbergen | Svalbard (en-US). Skatīts: 2019-03-07.
  26. Andreas Unbreit (2013), 37. lpp.
  27. «Svalbard Treaty». Increased avalanche danger in the coming days (angļu). Skatīts: 2019-03-08.
  28. "Spitsbergen" (no). Store norske leksikon. 2018-02-20.
  29. Kjartan Fløgstad. Pyramiden: portrett av ein forlaten utopi. Oslo : Spartacus, 2007. 18. lpp. ISBN 9788243003989.
  30. «The Second World War». Spitsbergen | Svalbard (en-US). Skatīts: 2019-03-08.
  31. «Haudegen (ii) | Operations & Codenames of WWII». codenames.info. Skatīts: 2019-03-08.
  32. Andreas Umbreit (2013), 39. lpp.
  33. «The Russians on Svalbard». N by Norwegian (angļu). Skatīts: 2019-03-11.
  34. 34,0 34,1 "This is Svalbard 2016 | What the figures say". Norvēģijas Statistikas biroja izdevums. 2016. gada decembris.
  35. «About UNIS | The University Centre in Svalbard». UNIS (en-US). Skatīts: 2019-03-08.
  36. 36,0 36,1 «Svalbard». Norwegian Polar Institute (angļu). Skatīts: 2019-03-11.
  37. Andreas Umbreit (2013), 3. lpp.
  38. «The geology of Svalbard». www.arcticsystem.no. Skatīts: 2019-03-23.
  39. 39,0 39,1 39,2 «Svalbards geological development - The Cruise Handbook for Svalbard». cruise-handbook.npolar.no. Skatīts: 2019-03-23.
  40. «Geology». Governor (angļu). Skatīts: 2019-03-23.
  41. «The Spitsbergen Current». oceancurrents.rsmas.miami.edu. Skatīts: 2019-03-05.
  42. «Climate». Spitsbergen | Svalbard (en-US). Skatīts: 2019-03-05.
  43. «Climate Svalbard: Temperature, climate graph, Climate table for Svalbard - Climate-Data.org». en.climate-data.org. Skatīts: 2019-03-05.
  44. «New climate report: Svalbard could become 10°C warmer». UNIS (en-US). 2019-02-05. Skatīts: 2019-03-05.
  45. Eva Fuglei. «Sibling vole (Microtus levis)». Norwegian Polar Institute (angļu). Skatīts: 2019-03-05.
  46. Andreas Umbreit (2013), 48. lpp.
  47. «Polar Bear | Species | WWF». World Wildlife Fund (angļu). Skatīts: 2019-03-05.
  48. «Firearms in Svalbard». Increased avalanche danger in the coming days (angļu). Skatīts: 2019-03-05.
  49. Jon Aars, Dag Vongraven. «Polar bear (Ursus maritimus)». Norwegian Polar Institute (angļu). Skatīts: 2019-03-05.
  50. Hallvard Strøm. «Snow bunting (Plectrophenax nivalis)». Norwegian Polar Institute (angļu). Skatīts: 2019-03-05.
  51. «The birds of Spitsbergen». www.spitsbergen-svalbard.info. Skatīts: 2019-03-05.
  52. Eva Fuglei, Åshild Ønvik Pedersen. «Svalbard rock ptarmigan (Lagopus muta hyperborea)». Norwegian Polar Institute (angļu). Skatīts: 2019-03-05.
  53. 53,0 53,1 «Svalbard's vegetation - The Cruise Handbook for Svalbard». cruise-handbook.npolar.no. Skatīts: 2019-03-05.
  54. «Vegetation on Svalbard». Norwegian Polar Institute (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-02-16. Skatīts: 2019-03-05.
  55. «Population in the settlements. Svalbard». ssb.no (angļu). Skatīts: 2019-03-04.
  56. 56,0 56,1 56,2 56,3 56,4 56,5 56,6 «Bosetninger på Svalbard». Sysselmannen (norvēģu). Skatīts: 2019-03-06.
  57. Andreas Umbreit (2013), 35. lpp.
  58. «Barentsburg aims to move from dirty coal to become gateway for Russia's Arctic tourism». The Independent Barents Observer (angļu). Skatīts: 2019-03-06.
  59. «Welcome to the world's northernmost science lab». Science & Innovation. 2018-11-02. Skatīts: 2019-03-07.
  60. Rolf Stange. «Norwegian Coal mining in Sveagruva (Salbard) is history». Spitsbergen | Svalbard (en-US), 2017-10-12. Skatīts: 2019-03-06.
  61. Winther, Jan-Gunnar; Barr, Susan (2019-02-18). "Næringsliv på Svalbard" (no). Store norske leksikon.
  62. Klaus Eriksen. «Glad for førjulsgaven». At.no (norvēģu), 2018-12-20. Skatīts: 2019-03-06.
  63. Ida Louise Rostad. «Nå tappes verdens nordligste øl på Svalbard». NRK (nb-NO), 2015-07-31. Skatīts: 2019-03-05.
  64. «Historikk». Svalbard Turn (nb-NO). Skatīts: 2019-03-04.
  65. 65,0 65,1 Spitsbergen marathon program 2018 (pdf)
  66. «A picture worth a thousand wards: Ski marathon set to top 1,000 racers for first time; start featured live online | icepeople». icepeople.net. Skatīts: 2019-03-07.
  67. «Svalbard Ski Marathon - Sport in Longyearbyen, Spitsbergen». Visit Svalbard (en-GB). Skatīts: 2019-03-07.
  68. «Spitsbergen Marathon - Sport in Longyearbyen, Spitsbergen». Visit Svalbard (en-GB). Skatīts: 2019-03-04.
  69. «The Railways of Spitsbergen». www.internationalsteam.co.uk. Skatīts: 2019-03-04.