C vitamīns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
L-askorbīnskābes struktūrformula

C vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns.[1] Tas ir viens no askorbīnskābes optiskajiem izomēriem (L-askorbīnskābe), bet bieži C vitamīnu sauc vienkārši par askorbīnskābi.[nepieciešama atsauce] Gandrīz visi zīdītājdzīvnieki L-askorbīnskābi spēj sintezēt aknās no glikozes un tiem šī viela nav vitamīns. C vitamīns neveidojas cilvēku un augstāko pērtiķu organismos, kā arī stirnām un jūrascūciņām.[1]

Atrašanās dabā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mežrožu paaugļi — bagātīgs C vitamīna avots

No pasaulē zināmākajiem augu valsts produktiem visvairāk C vitamīna ir acerolu augļos (1677 mg uz 100 g), smiltsērkšķu ogās (695 mg uz 100 g) un ārstniecības emblikas ogās (445 mg uz 100 g).

C vitamīnu lielā daudzumā satur upenes (līdz 177 mg uz 100 g jeb 177 mg%). Daudz tā ir arī paprikā, pētersīļu lapās, mārrutkos, svaigos Briseles kāpostos. Pretēji pastāvošajām uzskatam, citronos C vitamīna ir salīdzinoši mazāk (51 mg uz 100 g). Kartupeļi satur līdz 20 mg% C vitamīna, turklāt uzglabājot un termiski apstrādājot tā saturs samazinās.[1] Tomēr, ņemot vērā patēriņa daudzumu, kartupeļi, tāpat kā skābēti kāposti un citi dārzeņi un augļi, ir svarīgs C vitamīna avots uzturā. Ļoti daudz C vitamīna ir kaltētos mežrožu (Rosa majalis u.c.) paaugļos — 4,8 līdz 14,4%.[2]

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fizikālās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīrs C vitamīns ir cieta viela ar blīvumu 1,694 g/cm3, kas kūst 190—192 °C temperatūrā un kūstot sadalās. Vielas formula ir C6H8O6 un tās molekulmasa ir 176,12 g/mol.[nepieciešama atsauce] C vitamīns ir stabils skābā vidē, bet sadalās neitrālā un sārmainā vidē, kā arī temperatūras, gaismas un gaisa skābekļa iedarbībā.[1]

Bioloģiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pudelīte ar L-askorbīnskābi

C vitamīns organismā nepieciešams dažādos oksidēšanās-reducēšanās procesos, hormonu un kolagēna sintēzei, žultsskābju veidošanās procesos no holesterīna. C vitamīns piedalās arī dzelzs vielmaiņā. Organismā tas visvairāk uzsūcas tievajās zarnās. C vitamīna rezerves organismā neveidojas un tā pārpalikumi tiek ātri izvadīti caur nierēm. Cilvēkam dienā minimāli nepieciešams vismaz 10 mg C vitamīna, bet ieteicamā deva ir ap 100 mg (grūtniecēm, sportistiem, smaga darba strādniekiem — līdz 150 mg). Nav objektīvu datu par C vitamīna labvēlīgu ietekmi stipri lielās dozās (piemēram, tās nesamazina iekaisuma procesus). Pārmērīga C vitamīna lietošana var paaugstināt asinsspiedienu, veicināt nierakmeņu veidošanos un bojāt aizkuņģa dziedzeri, kaut arī izteikta hipervitaminoze nav novērota. Lietojot lielos daudzumos, organisms pierod pie C vitamīna, sāk to pastiprināti izdalīt un, atgriežoties pie normālas C vitamīna uzņemšanas, var rasties C hipovitaminoze.[1]

C avitaminoze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: skorbuts

C vitamīna trūkumu organismā sauc par skorbutu jeb cingu. Šī slimība izpaužas kā saistaudu bojājumi kolagēna biosintēzes traucējumu dēļ. Ja trūkst C vitamīna, asinsvadi kļūst trausli, tādēļ rodas iekšēji asinsizplūdumi, smaganu asiņošana, asinsizplūdumi ādā. Zobi sāk kustēties un var izkrist. Rodas arī muskuļu atrofija un sirdsdarbības traucējumi. C avitaminoze mūsdienās sastopama reti, bet hipovitaminoze (nepietiekams vitamīna daudzums) biežāk novērojama Eiropas ziemeļdaļā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Zigurds Zariņš, Lolita Neimane, Edgars Bodnieks. Uztura mācība (6. pārstrādātais un papildinātais izd.). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 44.—45. lpp. ISBN 978-9984-45-932-5.
  2. A. Pētersone. Savvaļas ārstniecības augi. LVI, 1963, 248. lpp.