Karnātaka (kannadu: ಕರ್ನಾಟಕ, Karnāṭaka) ir štats Indijas dienvidrietumu daļā. Tas tika izveidots 1956. gada 1. novembrī. Sākotnēji to dēvēja par Maisūru, bet sākot ar 1973. gadu sauc par Karnātaku. Štata administratīvais centrs un lielākā pilsēta ir Bengalūru.
Karnātakas ziemeļu daļu 3. gadsimtā p.m.ē. pakļāva Maurju imperators Ašoka, pēc tam Āndhras ķēniņš Šatavahans.
3. gadsimtā to pakļāva Pallavas dinastija ar galvaspilsētu Kančipuramā. 6. gadsimtā varu Karnātakā pārņēma Čalukju dinastijas ar galvaspilsētu Badami, kas lielāko varenību sasniedza ķēniņa Pulakešina II valdīšanas laikā (609—642). No 973. gada Čalukju valsts galvaspilsēta atradās Kaljani, šajā laikā to nesekmīgi mēģināja pakļaut tamilu Čolas dinastijas valdnieki. 1186. gadā Čalukju valsts vietā izveidojās Hoisalas impērija, ko 1311. gadā pakļāva Deli sultāna karavadonis Maliks Kafurs. 1343. gadā kaujā pret Madurajas sultānu krita pēdējais Hoisalas ķēniņš Ballala III. Karnātakas ziemeļos izveidojās Bahmani sultanāts ar galvaspilsētu Gulbargu, bet pārējā daļā Vīdžajnāgaras lielvalsts ar galvaspilsētu Hampi (1343—1565).
17. gadsimtā Karnātakas ziemeļu daļu pakļāva moguli, 1724. gadā Haidarābādu nizāmi, bet pēc 1760. gada maratu lielvalsts. Savukārt dienvidu daļā izveidojās Maisoras valsts, kas savu lielāko varenību sasniedza 18. gadsimta otrajā pusē, kad tā Haidera Ali un viņa dēla Tipu sultāna vadībā izcīnīja četrus karus ar Britu Austrumindijas kompānijas karaspēku (1766—1769, 1780—1784, 1790—1792, 1798—1799). Pēc zaudētajiem kariem Maisora kļuva par britu protektorātu, no tās atdalītās teritorijas iekļāva Madrasas un Bombejas Prezidentūrās.
Pēc Britu Indijas sadalīšanās 1947. gadā izveidoja Maisoras štatu. Kad 1956. gadā štatus reorganizēja pēc izplatītākās valodas principa, Maisorai pievienoja kannadu valodā runājošo iedzīvotāju apdzīvotās Bombejas, Madrasas un Haiderabadas štatu daļas. 1973. gadā to pārdēvēja par Karnātakas štatu.