Katari

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kataru izdzīšana no Karkasonas

Katari ir viduslaiku Eiropā maniheisma ietekmē radusies reliģiska grupa, ko parasti pieskaita pie kristīgajiem ķeceriem. Kataru kustība aizsākās ap 10. gs. Balkānos, kur viņus dēvēja par bogomiliem, un tālāk izplatījās uz Eiropas dienvidrietumiem, kur viņus sauca arī par albiģiešiem. Ap 14. gs. Krusta karš un inkvizīcija katarus bija vai nu iznīcinājusi, vai arī piespiedusi darboties slepeni.

Ticējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katari bija duālisti, uzskatīja ka pār šo pasauli ir radījis un tajā valda Sātans, bet cilvēki (un arī citas būtnes) ir pasaulīgā forma, kādā iemiesojušies gari, kas, Sātana, vedināti, sadumpojušies un izraidīti no debesīm. Būtnei mirstot, dvēsele iemiesojas jaunā būtnē, un tas atkārtosies tik ilgi, līdz kataru ticība šo dvēseli būs vienojusi ar Kristu. Tam, kurš kļuvis par kataru, nāve sniedz atbrīvošanu, svētlaimības vīziju un mūžīgu dzīvošanu Jēzū Kristū.

Centrālais kataru rituāls bija kristīšana ar garu jeb konsolaments. Katari uzskatīja, ka tas izlabo grēkā krišanas katastrofālās sekas.[1] Pēc šīs ceremonijas ticīgais kļuva par "pilnīgo" (boni hominis). Kristīšanā saņemamais gars ir Paraklets jeb mierinātājs, un tas nododams ar roku pieskāriena aktu. Dievam piekļūt ticīgie jeb credentes varēja tikai ar starpniekiem — ordinētajiem priesteriem. "Pilnīgie" veidoja kataru garīgo eliti. Viņi dienas vadīja stingrā askēzē, viņiem bija jāievēro celibāts un veģetārisms. "Pilnīgie" nēsāja bārdas un melnu apģērbu. Tikai "pilnīgie" drīkstēja dēvēt Dievu par Tēvu un izrunāt tēvreizi.

Aspekti, kādos atšķīrās no Romas katoļiem:

  • Dzīves veidā katari izvairījās lietot jebko, kas kaut kādā veidā varētu mudināt tiekties slīgt materiālismā — viņus raksturoja absolūta vienkāršība;
  • Katari sludināja visu dvēseļu vienlīdzību, sievietes vienlīdzību ar vīrieti, vienlīdzību garīgo iniciāciju saņemšanā. Abu dzimumu īpatsvars kataru vidū bija aptuveni vienāds. Katari nosodīja laulības, bērna dzimšana skaitījās Sātana roku darbs;
  • Katari ticēja reinkarnācijai un uz cilvēka pārmiesošanos garīgas evolūcijas ceļā.

Organizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katari bija izveidojuši savas baznīcas organizācijas, kuru priekšgalā bija bīskapi. Katoļu baznīcu viņi uzskatīja par sātanu radītu.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kataru piļu izvietojums un galvenie sakaru ceļi (zilā krāsā) 12. g.s. dienvidu Francijā.

11. gadsimtā katarisms sāka izplatīties Vācijā, Itālijā un Francijā. Īpašu ietekmi tas sasniedza Langdokā. 1147. gadā pāvests Eugenijs III sūtīja pie katariem Alberiku no Ostijas un Bernardu no Klervo, taču viņu misijas nebija veiksmīgas. 1209. gadā tika uzsākts krusta karš pret katariem. Lai gan kataru pusē nostājās Tulūzas grāfs Raimunds, viņu pilsētas viena pēc otras kapitulēja pārspēka priekšā. Liels skaits kataru tika fiziski iznīcināti. Par Krusta karu kulmināciju uzskatāma Montsegira kalna ieņemšana 1244. gadā. Baznīca piedāvāja sagūstītajiem montsegiriešiem dzīvību apmaiņā pret attiekšanos no savas ticības, taču visi 220 nolēma nāvi ugunī. Lai gan šodien nocietinājums uz Montsegira kalna nav kataru celts, kalna galā redzami senā nocietinājuma pamati. Pēc Montsegira sagrāves kataru reliģijas liktenis bija izlemts. Pārspēka priekšā krita atlikušās pilsētas. Pēdējo atlikušo "oficiālo" kataru Galheimu Galibasti sadedzināja 1321. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Consolamentum (angliski)
  2. Andris Rubenis. Viduslaiku kultūra Eiropā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997. ISBN 9984041964 199. lpp.

Izmantotā literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Žurnāls "Mistērija", 2010. g. maijs
  • "The Hutchison dictionary of ideas": London, 1994

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]