Veģetārisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Veģetāro produktu daudzveidība

Veģetārisms ir uztura veids, kura pamatā ir augu valsts barība (augļi, dārzeņi, graudaugi, rieksti, sēklas u.c.), bet netiek ēsti produkti, kas iegūti, nogalinot dzīvniekus (visu veidu gaļa.[1] Plašākā nozīmē par veģetārismu var runāt arī kā par dzīvesveidu, jo daļa veģetāriešu apsvērumus, kuru dēļ tie mainījuši savu uzturu, attiecina arī, piemēram, uz izturēšanos pret dzīvnieku izmantošanu izklaidei vai uz apģērba izvēli un citiem dzīves aspektiem.

Dietoloģijā izšķir trīs veģetāriešu pamatveidus: vegānus jeb īstos veģetāriešus, kuri uzturā lieto tikai augu valsts produktus; laktoveģetāriešus, kuri lieto arī piena produktus, un ovolaktoveģetāriešus, kuri ēd arī olas. Daudzi sevi par veģetāriešiem nesauc, jo reizēm atļaujas apēst pa gabalam zivs vai putna gaļas.

Iemesli šāda uztura izvēlei var būt saistīti ar morāli, reliģiju, kultūru, ētiku, estētiku, ekoloģiju, sabiedrību, ekonomiku, politiku, gaumi vai veselību.

Veģetārismu mēdz iedalīt vairākos paveidos, piemēram, vienā no tiem nav olu, bet citā nav nekādu produktu, kas iegūti no dzīvnieku ķermeņiem, t.sk. piena produkti un medus. Teiksim, vegānu uzturā nav nekādu dzīvnieku izcelsmes produktu, turklāt pēc plašākas definīcijas vegāni nelieto šos produktus arī apģērbā un citur (vilna, zīds, kažokādas, ādas, kosmētika utt.).[2]

Pareizi veidots veģetārs uzturs ir atzīts par veselīgu[3] jebkura vecuma cilvēkiem. Daudzu pētījumu rezultātā ir atklāts, ka veģetārisms būtiski samazina risku saslimt ar vēzi, sirds un citām slimībām.[4][5][6]

Veģetārisma paveidi un vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvnieku izcelsmes produkti izplatītākajos veģetārisma paveidos

Uztura veids
Gaļa, zivis olas piens medus
Ovolaktoveģetārisms
Laktoveģetārisms
Ovoveģetārisms
Vegānisms
[7][8]

Uztura veidi, kas saistīti ar veģetārismu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Frutārisms - uztura veids, kurā ir tikai augļi, rieksti, sēklas un citi produkti, kas iegūti, neiznīcinot pašu augu.
  • Su veģetārisms - radies hinduismā, tajā nav arī smakojošo dārzeņu: ķiploki, sīpoli, puravi u. tml.
  • Makrobiotiskais uzturs - tā pamatā ir veseli graudi un pupiņas. Taču ne visas makrobiotiskās diētas ir veģetāras, jo dažās no tām tiek lietotas arī zivis.
  • Svaigēšana - šo uzturu veido svaigi vai nelielā temperatūrā apstrādāti augļi, dārzeņi un rieksti.
  • Vegānisms - tā kā vegāni nelieto nekādus dzīvnieku izcelsmes produktus, tad to nav arī viņu uzturā.[9]

Jāpiezīmē, ka vairums veģetāriešu izvairās arī no tādiem produktiem, kuros ir sastāvdaļas, kas iegūtas nogalinot dzīvniekus, turklāt šīs sastāvdaļas var nebūt norādītas uz iepakojuma. Tie izvairās, piemēram, no sieriem, kuros mēdz būt rennets, no želatīna (no dzīvnieku ādām, kauliem un cīpslām), dažu cukura veidu balināšanai tiek izmantotas kaulu ogles (piem., cukurniedru cukurs, bet ne cukurbiešu cukurs) un alkoholisku dzērienu (alus, vīna) dzidrināšanai reizēm tiek izmantoti želatīns vai sasmalcināti vēžveidīgie vai storu dzimtas zivis. Morālu apsvērumu dēļ tie veģetārieši, kuri ēd olas, nereti dod priekšroku olām, kas iegūtas no vistām, kuras nav turētas būros.

Daļēja veģetārisma paveidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par daļēju veģetārismu mēdz dēvēt uztura paveidus, kuros ir galvenokārt augļi un dārzeņi, bet ir arī atsevišķi neveģetāri produkti. Šādu uzturu nereti izvēlas tie, kas nolēmuši samazināt gaļas patēriņu vai pakāpeniski kļūt par veģetāriešiem. Šo uztura paveidu nosaukumi tiek atvasināti no vārda "veģetārisms". Striktāki veģetārieši gan reizēm šādus jaukta uztura paveidus uzlūko kritiski.

Turklāt daži cilvēki, kas sevi uzskata par veģetāriešiem, patiesībā ir tikai daļēji veģetārieši.[10]

  • Daļējs veģetārisms jeb semiveģetārisms — uzturs, kurā nav atsevišķu gaļas veidu, piemēram, "sarkanā gaļa", bet ir cita veida gaļa.
    • Pescoveģetārisms — uzturs, kurā nav nekādas gaļas, izņemot zivis vai citus ūdens dzīvniekus.
    • Polloveģetārisms — uzturs, kurā nav nekādas gaļas, izņemot putnu gaļu.
  • Fleksitārisms jeb "elastīgais veģetārisms" — uzturs, kura pamatā ir veģetāri produkti, bet izņēmuma kārtā var būt arī gaļa.

Jēdziena izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu "Veģetāriešu biedrība", kas dibināta 1847. gadā esot "izveidojusi vārdu "veģetārisms" no latīņu "vegetus", kas nozīmē dzīvīgs, mundrs, možs (tā šie veģetārieši aprakstīja sajūtu, ko rada veģetārs uzturs)".[11] Tomēr vārdnīcās nereti teikts, ka šis jēdziens radies no angļu vārda "vegetable" (dārzenis, augs).[12]

Oksfordas angļu valodas vārdnīcā norādīts arī, ka vārds "veģetārisms" ir lietots vēl pirms "Veģetāriešu biedrības" dibināšanas[13], bet plašāka šī vārda lietošana sākusies līdz ar "Veģetāriešu biedrības" dibināšanu Reimsgeitā 1847. gadā.

Latviešu valodā vārds "veģetārisms" lietots vismaz kopš 20. gadsimta sākuma.[14]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākās liecības par veģetārismu kā ideju, ko atbalsta ievērības cienīgs cilvēku skaits, minētas Senās Indijas sakarā[15] un saistībā ar Senās Grieķijas civilizāciju Dienviditālijā un Grieķijā 6. gs. p.m.ē.[16] Abos gadījumos uzturs bija cieši saistīts ar nevardarbību pret dzīvniekiem un šo ideju atbalstīja dažādas reliģiskās grupas un filosofi.[17] Līdz ar Romas impērijas pievēršanos kristietībai vēlīnajā hellēnisma periodā veģetārisms Eiropā praktiski izzuda.[18] Dažos mūku ordeņos viduslaiku Eiropā askētisma dēļ gaļas lietošanu ierobežoja vai aizliedza, bet turpināja ēst zivis.[19] Veģetārisms Eiropā atdzima Francijas teritorijā tikai Renesanses laikā.[20] Plāšāk izplatīts tas kļuva 19. un 20. gs.

Pirmā veģetāriešu biedrība tika dibināta Anglijā 1847. gadā[21] pēc tam arī Vācijā, Nīderlandē un citur. Starptautiskā veģetāriešu apvienība - nacionālo biedrību apvienība tika dibināta 1908. gadā.

1927. gadā arī Latvijā tika dibināta bezpeļņas organizācija "Latvijas veģetāriešu biedrība". 20. un 30. gados tā regulāri rīkoja priekšlasījumus, pavārmākslas kursus, ekskursijas un izstādes saistībā ar veselīgu un dabai draudzīgu dzīvesveidu.[22]

20. gs. gaitā veģetārisma popularitāte auga pateicoties dažādiem iemesliem - veselības, ētiskiem un pēdējā laikā arī ekoloģiskiem un ekonomiskiem. Mūsdienās Indijas veģetārieši, kas ir galvenokārt laktoveģetārieši, veido vairāk nekā 70% no pasaules veģetāriešu kopskaita. Tie ir aptuveni 20 - 40% Indijas iedzīvotāju un tikai mazāk nekā 30% procenti indiešu regulāri ēd gaļu.[23][24][25] Aptaujas ASV liecina, ka tikai 1 — 2.8% pieaugušo amerikāņu neēd gaļu (t.sk. putnu un zivs gaļu).[26][27][28][29]

Veselības aspekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetārisms uzskatāms par veselīgu un dzīvotspējīgu uztura veidu. ASV un Kanādas uztura speciālistu organizācijas atzinušas, ka pareizi saplānota veģetāra ēdienkarte pilnībā nodrošina vajadzīgās uzturvielas ikvienā vecumā, un plaša mēroga pētījumi pierādījuši, ka veģetārisms ievērojami samazina vēža, sirds išēmijas un citu nāvējošu saslimšanu risku.[4][30][31][32] Arī Latvijas Republikas Veselības ministrija „piekrīt apgalvojumam, ka veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs un augu valsts pārtikas produkti spēj sniegt cilvēkam visas nepieciešamās uzturvielas"[33]. Ķermeņa uzturēšanai nepieciešamās barības vielas, olbaltumvielas un aminoskābes atrodamas zaļo lapu dārzeņos, graudos, pākšaugos, riekstos, koncentrētās sulās vai sojas pienā.[34]

Veģetārs uzturs var palīdzēt kontrolēt ķermeņa svaru[35][36] un būtiski samazināt sirds slimību un osteoporozes risku.[37][37][38][38] Turpretī, treknas sarkanās gaļas lietošana tiešā veidā tiek saistīta ar plaušu, barības vada, aknu un zarnu vēža riska dramatisku pieaugumu.[39][40] Citi pētījumi uzrādījuši, ka salīdzinājumā ar veģetāriešiem, neveģetārieši ievērojami biežāk mirst no cerebrovaskulārām slimībām, kuņģa, resnās zarnas, krūšu vai prostatas vēža.[41]

ASV un Kanādas uztura speciālisti atzīst: „Veģetārs uzturs piedāvā vairākas priekšrocības, tai skaitā mazāku piesātināto tauku, dzīvnieku proteīna un holesterīns daudzumu uzturā, augstāku ogļhidrātu, šķiedrvielu, magnija, kālija, folātu patēriņu, tādus antioksidantus kā C un E vitamīni”.[42] Veģetāriešiem kopumā ir mazāks ķermeņa svars, zemāks holesterīna līmenis un asinsspiediens, tos retāk skar sirds slimības, hipertonija, 2. tipa diabēts, nieru slimības, osteoporoze, Alcheimera un citas slimības.[43]

Uzturvērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augļu stends Barselonā

Rietumu veģetāriešu diēta parasti bagāta karotinoīdiem, bet satur salīdzinoši maz garo omega — 3 taukskābju savienojumu un B12 vitamīna. Vegāniem var trūkt B grupas vitamīnu un kalcija, ja tie pietiekamā daudzumā neēd kāpostus, zaļos lapu dārzeņus, tempeh un tofu. Liels daudzums šķiedrvielu, folijskābes, C un E vitamīnu, magnija, kā arī zems piesātināto tauku patēriņš vērtējami kā veģetāra uztura labvēlīgākie ieguvumi.[44][45]

Olbaltumvielas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzņemto olbaltumvielu daudzums veģetārā un vegāniskā uzturā ir tikai mazliet mazāks kā gaļēdājiem, un tas ir pietiekams, lai nodrošinātu jebkura cilvēka ikdienas vajadzības pēc olbaltumiem, ieskaitot sportistus un kultūristus.[46] Hārvarda Universitātē veiktie pētījumi, kā arī citi pētījumi ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē un vairākās Eiropas valstīs apstiprinājuši, ka veģetārs uzturs nodrošina vairāk nekā pietiekamu olbaltumu daudzumu, ja vien pieejami un tiek lietoti daudzveidīgi augu olbaltumu saturoši produkti.[47] Olbaltumvielas veidotas no aminoskābēm, tādēļ nereti bažījas par iespēju uzņemt pietiekamu neaizvietojamo aminoskābju (tādu, kuras ķermenis nespēj sintezēt pats) daudzumu. Piens un olas ar tām pilnībā nodrošina ovolaktoveģetāriešus, savukārt no augu produktiem visas astoņas neaizvietojamās aminoskābes kaut cik vērā ņemamā daudzumā satur soja, kaņepju sēklas, čia (spāņu salvijas) sēklas, amarants, griķi un kvinoja. Taču nav nepieciešams uzņemt olbaltumus tieši no šiem produktiem — visas neaizvietojamās aminoskābes var iegūt, ēdot dažādus, aminoskābju ziņā savstarpēji papildinošus augu produktus, piemēram, rīsus (vēlams brūnos) ar pupām, humosu (zirņu pastēti) ar maizi (vēlams pilngraudu) un dārzeņiem. Turklāt nav obligāti šos produktus ēst kopā vienā ēdienreizē — pilnīgi pietiek vienkārši ievērot dažādību augu olbaltumu saturošu produktu lietošanā.[48]

Dzelzs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetārs uzturs parasti satur tikpat daudz dzelzs kā neveģetārs, taču no augiem dzelzs sliktāk uzsūcas organismā, kā no gaļas, un šo absorbciju var kavēt citas produktā esošās vielas. Veģetāri dzelzs avoti uzturā ir melnās pupiņas, Indijas jeb kešjū rieksti, sarkanās pupiņas, lēcas, auzu pārslas un milti, rozīnes, cūku pupas, sojas pupas, daudzi brokastu pārslu maisījumi, saulespuķu sēklas, turku zirņi, tomātu sula, tempeh, melase, pilngraudu maize, zemenes, spināti, griķi.[49] Vegānu uzturs parasti ir bagātāks ar dzelzi, jo piena produktos nav daudz dzelzs. Dzelzs rezerves veģetāriešu organismā ir mazākas, kā neveģetāriešiem, un dzelzs deficīts ir biežāk novērots sievietēm un bērniem (vīriešiem — retāk), kuri ir veģetārieši vai vegāni; taču dzelzs deficīta anēmija veģetāriešu vidū ir reta.[50][51]

B12 vitamīns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augi pārsvarā nav vērā ņemams B12 vitamīna avots.[52] Taču veģetāriešus ar B12 nodrošina piena produkti, olas, bagātinātā pārtika un uztura bagātinātāji.[53][54] Tā kā cilvēka organisms uzkrāj B12 rezerves un vajadzības gadījumā atkal izmanto, klīnisks B12 trūkums ir ārkārtīgi rets.[55][56] Ķermenis spēj saglabāt šīs vitamīna rezerves pat 30 gadus bez krājumu papildināšanas.[52]

Ieteikums lietot uztura bagātinātājus tika mainīts, kad pētījumi atklāja, ka papildus B12 uzņemšana var kavēt šī vitamīna dabīgās formas absorbciju.[57] Pēdējos gados pētījumu skaits par B12 avotiem pieaudzis[58] un Hirosimas Universitātes zinātnieki izstrādājuši metodes ar B12 bagātu augu izaudzēšanai.[59]

Taukskābes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetārā uzturā neietilpst zivis — galvenais omega-3 taukskābju avots, taču arī vairāki augu izcelsmes produkti bagāti ar šīm taukskābēm, piemēram, soja, valrieksti, ķirbju sēklas, rapšu eļļa, bet jo sevišķi kaņepju sēklas, čia sēklas un linsēklas. Augu pārtika var nodrošināt alfa-linolēnskābi, bet ne garās omega-3 grupas taukskābes EPA un DHA, kas nelielā daudzumā atrodamas olās un piena produktos. Veģetāriešiem, un jo sevišķi vegāniem, ir zemāks EPA un DHA līmenis kā gaļēdājiem. Kaut arī nav zināma kāda negatīva pazemināta EPA un DHA līmeņa ietekme uz veselību, maz ticams, ka alfa-linolēnskābe spēj to vērā ņemami paaugstināt.[60] Pēdējā laikā vairāki ražotāji sākuši piedāvāt veģetārus uztura bagātinātājus, kas satur no aļģēm iegūtu ekstraktu ar DHA, vai ar abām taukskābēm - DHA un EPA.[61] Nepārstrādātas aļģes nav derīgas šo taukskābju papildināšanai, jo satur par daudz joda, līdz ar to lietojamas ierobežotā daudzumā. Tomēr dažas aļģes, kā spirulīna, ir labs gamma—linolēnskābes (GLA), alfa-linolēnskābes (ALA), linolskābes (LA), stearidonskābes (SDA), eikozapentaēnskābes (EPA), dokozaheksaēnskābes (DHA) un arahidonskābes (AA) avots uzturā.[62][63]

Kalcijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar uzturu uzņemtais kalcija daudzums veģetāriešiem un gaļēdājiem neatšķiras. Nedaudz vājāka kaulu mineralizācija novērota tiem vegāniem, kuri neapēd pietiekami zaļo lapu dārzeņu, kas ir bagātīgs kalcija avots.[64] Veģetāriešiem šādu parādību nenovēro.[65]

D vitamīns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

D vitamīna līmenis veģetāriešiem nav zemāks kā citiem (lai gan pētījumi rāda, ka vairumam iedzīvotāju tas ir par zemu[66][67]). Nepieciešamo D vitamīna daudzumu var saražot arī pats cilvēka organisms, pietiekami lielās un saprātīgās devās ļaujoties saules UV starojumam.[68] Tādi produkti kā piens, sojas piens un graudi var pastiprināt D vitamīna veidošanos;[69] apmēram pusglāze sēņu, kas pēc novākšanas paturētas saules gaismā 5 minūtes, var nodrošināt 2700 IU D vitamīna.[70] Tiem, kas nesaņem pietiekami daudz saules gaismas vai D vitamīnu saturošas pārtikas, nepieciešams šo vitamīnu uzņemt ar uztura bagātinātājiem vai medikamentiem.

Mirstība un mūža ilgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1999. gadā, salīdzinot sešus plašus Rietumu valstīs veiktus pētījumus,[30] tika konstatēts, ka mirstības rādītāji viszemākie ir zivju ēdājiem (koeficients 0,82), tiem sekoja veģetārieši (0,84) un tie, kas gaļu ēd retumis, un visbeidzot — regulāri gaļas ēdāji (1,00) un vegāni (1,00)[71]. Kad pētījumā tika iegūti precīzākie rezultāti (ņemot vērā, ka sākotnējos rezultātus ietekmēja arī tādi ar veģetārismu tieši nesaistīti faktori kā, piemēram, dzimums, vecums, alkohola lietošana, smēķēšana u.c.), mirstības koeficients veģetāriešu vidū bija 0,94[72].

Rakstā "Britu veģetāriešu mirstība"[31] norādīts, ka “britu veģetāriešiem ir zema mirstība, salīdzinot ar citām sabiedrības grupām. Pētījumā ņemot vērā tikai atšķirības gaļas ēšanā/neēšanā, viņu mirstības koeficients ir līdzīgs, kā neveģetāriešiem, kas vedina domāt, ka šī priekšrocība izskaidrojama ar citiem, uzturu nesaistītiem faktoriem, kā zems smēķētāju īpatsvars un caurmērā augsts sociāli ekonomiskais statuss, vai arī citiem diētas aspektiem, nevis izvairīšanos no gaļas un zivīm.”

"The Adventist Health Study" ir medicīnisku pētījumu projekts par Septītās dienas adventistu sagaidāmo mūža ilgumu. Šis ir vienīgais pētījums starp citiem ar līdzīgu metodoloģiju, kas uzrāda kādas veģetārisma priekšrocības. Pētnieki konstatējuši, ka dažādas izvēlēto dzīvesveidu kombinācijas var ietekmēt sagaidāmo mūža ilgumu pat par 10 gadiem. Pētot dažādus dzīvesveidus, veģetārs uzturs var dot papildus 1,5 — 2 gadus mūža ilguma. Pētnieki secinājuši, ka „izredzes uz ilgāku mūžu starp Kalifornijas adventistiem — sievietēm un vīriešiem — ir augstākas kā jebkuram citam no aprakstītās populācijas kā jebkurai citai no pētītām sabiedrības grupām”, kur vīriešu vidējais mūža ilgums ir 78,5 gadi un sieviešu — 82,3 gadi. To Kalifornijas adventistu sagaidāmais mūža ilgums, kas nodzīvojuši līdz 30 gadu vecumam, ir 83,3 gadi vīriešiem un 85,7 gadi sievietēm.[73]

Statistikas pētījumi par ilgmūžību dažādos Eiropas reģionos saistībā ar šiem reģioniem raksturīgajiem uztura veidiem ir uzrādījuši, ka Francijas dienvidos, kur izplatīts Vidusjūras uztura veids (maz gaļas, daudz augu) iedzīvotāju mūža ilgums ir lielāks nekā Francijas dienvidos, kur gaļu saturošs uzturs ir izplatītāks.[74]

Pārtikas drošība un saindēšanās draudi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bailes saindēties ar dažādiem dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem pēdējos gados mudinājušas arvien vairāk cilvēku izvēlēties daļēji veģetāru vai veģetāru uzturu.[75] Šīs bailes saistītas ar putnu gripu mājputnu gaļā, mutes un nagu sērgu jēra gaļā, polihlorētajiem bifenila savienojumiem kultivētajos lašos, dzīvsudrabu zivīs, augstu dioksīna koncentrāciju dzīvnieku izcelsmes pārtikā, mākslīgo augšanas hormonu, antibiotiku un govju trakumsērgas ierosinātājiem liellopu gaļā. Tiek uzskatīts, ka veģetārisms samazina risku inficēties ar E.coli baktērijām (viens no zarnu nūjiņas veidiem).[76] Šī uzskata paudēji norāda uz saistību starp pārtiku, kas satur ar E.coli un industriālajām gaļas un piena ražotnēm.[77] Saskaņā ar dažādu organizāciju atzīto, Kreicfelda-Jakoba slimība cilvēkiem cieši saistīta ar govju trakumsērgas ierosinātājiem liellopu gaļā.[78] Toksīni, piemēram, svins un dzīvsudrabs var uzkrāties dzīvnieku izcelsmes produktos augstākā koncentrācijā, kā atzīts par veselībai nekaitīgu.[79] Augļi un dārzeņi var būt piesārņoti ar pesticīdu paliekām vai aizliegtām ķimikālijām, ko lieto augļu nogatavināšanai.[80][81][82] Vairāki neseni salmonellas infekcijas uzliesmojumi, ieskaitot inficēšanos no zemesriekstu sviesta, saldēto un uzpūsto dārzeņu uzkodām liecina, ka arī veģetāra pārtika var būt piesārņota.[83]

Medicīniskās nostādnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu medicīnā pacientiem dažkārt tiek ieteikts pāriet uz stingru veģetāru diētu.[84] Savukārt tādas Austrumos radušās alternatīvās medicīnas sistēmas kā Ājurvēda un Siddha nosaka veģetāru uzturu kā standartu.[85]

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izplatītākais zinātniskais viedoklis ir, ka cilvēks fizioloģiski visvairāk piemērots visēdāja uzturam. Veģetāro Resursu Grupa, starp citu, atzinusi, ka cilvēki pēc dabas ir visēdāji, balstoties uz cilvēka spēju sagremot gaļu tikpat labi kā augu barību.[86][87] Cita, neliela, bet uzstājīga grupa, uzskata, ka cilvēks anatomiski ir tuvāks augēdājiem — cilvēkam ir garš zarnu trakts un nav smailu zobu, kā visēdājiem un plēsējiem. Cilvēka zobi, ieskaitot salīdzinoši neasos acu zobus, vairāk līdzinās zālēdāju dzīvnieku, nekā plēsēju vai vairuma visēdāju dzīvnieku zobiem.[88] Uzturzinātnes eksperti uzskata, ka senie cilvēkveidīgie sāka ēst gaļu būtisku klimata izmaiņu rezultātā pirms 3 — 4 miljoniem gadu, kad meži un džungļi izkalta, to vietā nāca klajas pļavas ar vākšanas un medību iespējām.[89][90] Saskaņā ar kādu pētījumu, izvēlētā olbaltuma veids — augu vai dzīvnieku — atspoguļojas veģetāriešu un visēdāju matu olbaltumvielās.[91]

Iemesli veģetārismam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādi ētiski apsvērumi ir motivējuši cilvēkus izvēlēties veģetārismu. Mūsdienās var runāt pat par dzīvnieku aizstāvības ētiku, jo dažādās pieejas šiem jautājumiem ir radījušas atsevišķu diskusiju loku. Pastāv uzskats, ka dzīvnieku izcelsmes produktu ražošana, dzīvnieku nogalināšana un šo produktu patērēšana ir neētiska. Piemēram, tā uzskata cilvēki, kas atzīst dzīvnieku tiesības, cilvēki, kas nepiekrīt, ka ir pareizi nodarīt sāpes vai kaitējumu justspējīgām būtnēm vai cilvēki, kas uzskata, ka dzīvnieku nogalināšana ir nepieņemama kā tāda.

Pastāv arī uzskats, ka, kaut arī gaļas ražošana un patērēšana varētu būt pieņemama, apstākļi, kādiem tiek pakļauti dzīvnieki gaļas industijā, ir neētiski. 1975. gadā tapusī Pītera Singera grāmata "Dzīvnieku atbrīvošana" varētu būt uzskatāma par dzīvnieku aizstāvības kustības aizsākumu un tai ir bijusi būtiska ietekme uz "ētisko veģetāriešu" un vegānu uzskatiem. Rietumvalstīs "ētiskā veģetārisma" uzskati izplatījās, parādoties industriālajai lopkopībai - dzīvnieku audzēšanai, kurā tie lielākoties tiek turēti šaurās telpās un pie maksimāli taupīgiem apstākļiem. Visbiežāk tādos apstākļos tiek turētas cūkas, dējējvistas, broileri un gaļas teļi.[92] Industriālās lopkopības ietekmē zemkopība ir zaudējusi agrāko nozīmi - mūsdienu fermās pret dzīvniekiem izturas tikai kā pret preci. Tā rezultātā daudzi uzskata, ka izturēšanās pret dzīvniekiem gaļas un citu dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanā, liek atteikties no gaļas un citiem dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Par labu veģetārismam pastāv arī dažādi ētiski apsvērumi, kas neattiecas uz dzīvnieku tiesībām. "Ekoloģiskos veģetāriešus" motivē globālās sasilšanas radītie draudi. Čikāgas Universitātē veikts pētījums liecina, ka pāriešana uz veģetāru uzturu samazinātu oglekļa izmešu daudzumu 1,4 reizes vairāk nekā tādu automašīnu kā Toyota Camry nomaiņa ar hibrīdautomobiļiem. Tā iemesls ir milzīgais metāna daudzums, kas rodas dzīvnieku audzēšanas rezultātā (metāna ietekme uz "siltumnīcas efektu" ir par 32% lielāka nekā oglekļadioksīda ietekme). Arī lopbarības patēriņam ir ietekme šajā sakarā - lai saražotu 1 kg gaļas, nepieciešami aptuveni 8 kg graudu. Daudzi veģetārieši uzskata, ka šī iemesla dēļ gaļas ēšanai ir liela nozīme bada problēmas saasināšanai visā pasaulē.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indiešu piedāvā ļoti dažādus veģetārus ēdienus, jo hinduisma principi, ko praktizē vairums indiešu, veicina pievēršanos veģetārismam.

Hinduismā un džainismā veģetārisms tiek īpaši izcelts kā ieteicams uzturs atšķirībā no kristietības un islāma.[93] Budisms kopumā neaizliedz gaļas ēšanu, tomēr Mahājānas budismā veģetārisms tiek izcelts kā līdzeklis iejūtības vairošanai[94], turklāt pirmais no budisma ētikas pamatprincipiem ir aizliegums nogalināt[95]. Citas konfesijas, kas aizstāv nepieciešamību izvēlēties veģetāru uzturu, ir Septītās dienas adventisti, rastafari un Harē Krišnas kustība.

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Ekoloģiskais" jeb "vides veģetārisms" balstās uzskatā, ka gaļas un citu dzīvnieku izcelsmes produktu ražošana masveida patērēšanai īpaši industriālajā lopkopībā neatbilst idejai par ilgtspējīgu attīstību vai ir kaitējoša videi kādā citā veidā. Jaunākie pētījumi apstiprina šādus uzskatus. Saskaņā ar 2006. gada ANO paziņojumu lopkopības industrija ir viens no lielākajiem vaininiekiem vides degradācijā. Mūsdienu dzīvnieku audzēšanas metodēm ir būtiska ietekme uz ūdens un gaisa piesārņojumu, zemes degradāciju, klimata pārmaiņām un sugu daudzveidības samazināšanos. Ziņojumā tika secināts, ka "lopkopības sektors ieņem otro vai trešo vietu nopietnāko vides problēmu veicinātāju vidū gan globālos, gan lokālos jautājumos".[96]

Turklāt lopkopība tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem cēloņiem "siltumnīcas efektu" izraisošajām gāzēm - lopkopības rezultātā rodas 18% no šīm gāzēm. Visi transporta līdzekļi rada tikai 13,5%. Lopkopībā rodas 65% no cilvēku radītā slāpekļa un 37% no cilvēku darbības ietekmē radītā metāna.

Dzīvniekiem, kurus baro ar graudiem un ganībās, vajag vairāk ūdens nekā labības audzēšanai.[97]

Saskaņā ar trofiskās dinamikas teoriju gaļas dzīvnieku barošanai nepieciešams 10 reizes vairāk labības nekā būtu nepieciešams tāda paša skaita cilvēku pabarošanai ar veģetāru pārtiku. Pašlaik 70% visu kviešu, kukurūzas un citu graudaugu tiek izbaroti dzīvniekiem.[98] Tas licis daudziem veģetārisma atbalstītājiem uzskatīt, ka lietot uzturā gaļu ir ekoloģiski bezatbildīgi.[99]

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā ir t.s. "ekoloģiskais veģetārisms" var runāt arī par "ekonomisko". Šie cilvēki izvēlas veģetārismu, jo uzskata, ka tādējādi var uzlabot veselības stāvokli sabiedrībā un mazināt badu pasaulē. Tie uzskata, ka gaļas lietošana ir ekonomiski neizdevīga, nesaskaņojama ar "vienkāršas dzīvošanas" principiem vai gluži lieka. Šiem veģetāriešiem var pieskaitīt arī cilvēkus no trešās pasaules valstīm, kas ir veģetārieši spiestā kārtā, gaļas augstās cenas dēļ.

Psiholoģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa cilvēku izvēlas veģetārismu arī tāpēc, ka uzskata gaļas izstrādājumus par estētiski nepievilcīgiem. "Vispasaules veģetāriešu kataloga" rakstā "49 iemesli būt par veģetārieti" viens no iemesliem ir, ka "Trūdošas dzīvnieku ķermeņa daļas neskatoties uz to, vai ledusskapī vai restorānā, nekad nevar būt tik estētiski pievilcīgas kā pārtika, kas pagatavota no barojošiem dārzeņiem. Tikai ieraduma pēc kāds var to neuztvert - pārmaiņas uzturā to padara pašsaprotamu."

Komiķis un filosofs Skots Adamss ir rakstījis, ka "Dzīva govs liek lauvai siekaloties, savukārt cilvēks tikai grib atdarināt govs "mū", lai redzētu, vai tā atbildēs".[100] Savukārt pētījumi psiholoģijā par gaļas lietošanu uzrāda, ka gaļas lietotāji mēdz izmantot aizsargmehānismu - psiholoģisko atsvešināšanos (numbing) jeb "jūtu paralizēšanu", lai distancētos no fakta, ka tie ēd dzīvniekus.[101]

Dažās medicīniskās un psiholoģiskās terapijās un/vai pārtikas nepanesamības gadījumos par nepieciešamu elementu tiek uzskatīti dažādi veģetāra uztura veidi.[84]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži izvēlas veģetārismu, jo ir uzauguši kultūrā, kur tā ir ierasta lieta vai dzīvesbiedra, ģimenes locekļa vai drauga motivēti.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kādā "Britu medicīnas žurnāla" pētījumā, kas tika veikts ar cilvēkiem, kam ir aptuveni vidējs intelekta koeficients, atklājās, ka cilvēki, kam šis koeficients bērnībā bijis augsts, biežāk izaugot kļuva par veģetāriešiem. Pētījumā teikts, ka: "Augstāks intelekta koeficients 10 gadu vecumā ir saistāms ar lielāku iespējamību, ka cilvēks būs veģetārietis 30 gadu vecumā [..]".[10][102] Šāda sakarība gan varētu būt izskaidrojama arī ar saistību starp augstāku intelekta koeficientu un tendenci uz nonkonformismu jeb tendenci izvēlēties netradicionālo, kā arī lielāku informētību par veselīgas dzīves priekšnoteikumiem.[103]

Dzimums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gadā veikts tirgus pētījums ļauj secināt, ka "no 12,4 miljoniem cilvēku, kas sevi uzskata par veģetāriešiem, 68% ir sievietes un tikai 32% ir vīrieši."[104] Aptuveni šādas dzimumu proporcijas var novērot arī dažādu veģetārismam veltītu forumu un diskusiju dalībnieku vidū.

Daži pētījumi liecina, ka veģetārietēm biežāk piedzimst meitenes. 1998. gadā veikts pētījums, kurā tika iesaistītas 6000 grūtnieces, "atklāja, ka kaut arī Lielbritānijā vidēji piedzimst 106 zēni uz katrām 100 meitenēm, mātēm veģetārietēm šī proporcija bija 85 zēni uz 100 meitenēm."[105] Britu diētas asociācijas pārstāve Ketrīna Kolinsa šī pētījuma rezultatus gan noraida, sakot, ka tā ir tikai statistiska aplamība un patiesībā būtu jāpēta bērnu tēvu uztura paradumus.[105]

Pastāv pieņēmumi, ka uzturs, kurā ir daudz sojas, augstā izoflavona (dzimumhormonus ietekmējošs savienojums) satura dēļ var būt "sievišķojošs" efekts uz cilvēkiem, jo soja satur daudz fitoestrogēnu. Šīs teorijas pretinieki uzskata, ka uzturs ar augstu izoflavonu saturu veicina agrāku pubertātes sākumu meitenēm un aizkavē zēnu pubertātes sākšanos.[106] Tomēr 2001. gadā Pensilvānijas Universitātē veikts pētījums liecināja, ka nav būtiskas atšķirības starp pubertātes aizkavēšanos starp zīdaiņiemu, kas baroti ar sojas produktiem un zīdaiņiem, kas baroti ar govs pienu.[107]

Informācija par atsevišķām valstīm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijā lietoti apzīmējumi, kas ļauj atšķirt veģetārus produktus no neveģetāriem.

Dažādās pasaules vietās veģetārismu uzlūko atšķirīgi. Dažviet to atbalsta kultūra un pat likumi, bet citur veģetārismu īsti neizprot vai pat vērtē nosodoši. Daudzās valstīs tomēr pastāv īpaši apzīmējumi, kas ļauj veikala plauktā atpazīt veģetāros produktus.

Indijā ir ne tikai veģetāras pārtikas apzīmējumi, bet arī daudzas ēstuves, kas tiek reklamētas un apzīmētas kā "veģetāras" vai " neveģetāras". Indijas veģetārieši parasti ir laktoveģetārieši, un tāpēc, lai apgādātu šo tirgus daļu, vairums Indijas veģetāro ēstuvju pasniedz piena produktus, bet nepasniedz ēdienus ar olu. Atšķirībā no tā vairums rietumu veģetāro ēstuvju pasniedz gan piena produktus, gan olas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Definition of "vegetarian" Definīcija, ko piedāvā 1984. gadā dibinātā Veģetāriešu biedrība. Skatīt arī "VEGETARIANS DO NOT EAT FISH!"
  2. "The Free Dictionary" vārdīcas definīcija vārdam "vegāns"
  3. «Veselības ministrija: veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs». Skatīts: 2008-07-16.
  4. 4,0 4,1 Ieskats pētījumos, kuri atklāj gaļas nelabvēlīgo ietekmi uz veselību.
  5. "Vegetarian Diets" publicēts žurnālā "Eat Right", June 2003 (Vol. 103, Issue 6, Pages 748-765)
  6. Meat can raise your lung cancer risk, too
  7. Vegan Action FAQ: Is Honey Vegan?
  8. Why Honey is Not Vegan
  9. «International Vegetarian Union (IVU)». Skatīts: 2007-06-27.
  10. 10,0 10,1 Gale, Catharine R; Ian J Deary, Ingrid Schoon, G David Batty, G David Batty (2006-12-15). "IQ in childhood and vegetarianism in adulthood: 1970 British cohort study". British Medical Journal 333 (7581): 245. PMID 17175567.
  11. Vegetarian Society, News 2000
  12. OED vol. 19, second edition (1989), p. 476; Webster’s Third New International Dictionary p. 2537; The Oxford Dictionary of English Etymology, Oxford 1966, p. 972; The Barnhart Dictionary of Etymology (1988), p. 1196; Colin Spencer, The Heretic's Feast. A History of Vegetarianism, London 1993, p. 252.
  13. 1839. - "Ja es būtu pats sev pavārs, es neizbēgami kļūtu par veģetārieti..." (F. A. Kemble, Jrnl. Residence on Georgian Plantation (1863) 251). 1842. - "Pateikt veselīgam vegetārietim, ka viņa uzturs ir neatbilstošs cilvēka dabai" (Healthian, Apr. 34).
  14. Piemēram, 20. gadsimta padsmitajos gados izdota Marijas Lindberg "Praktiska veģetāriska pavāru grāmata", Rīga: Latvijas rakstu apg., 191-?.
  15. Spencer, Colin: The Heretic’s Feast. A History of Vegetarianism, London: Fourth Estate 1993, p. 69-84. ISBN 1-85702-078-2.
  16. Spencer p. 33-68.
  17. Religious Vegetarianism From Hesiod to the Dalai Lama, ed. Kerry S. Walters and Lisa Portmess, Albany 2001, p. 13-46.
  18. Passmore, John: The Treatment of Animals, in: Journal of the History of Ideas 36 (1975) p. 196-201.
  19. Lutterbach, Hubertus: Der Fleischverzicht im Christentum, in: Saeculum 50/II (1999) p. 202.
  20. Spencer p. 180-200.
  21. Spencer p. 252-253, 261-262.
  22. "Valdības Vēstnesis", Otrdiena, 29. novembris, 1927., 5. lpp.
  23. Indian consumer patterns
  24. Agricultural Reform in India
  25. Diary and poultry sector growth in India
  26. Vegetarian Resource Group, 1997, How Many Vegetarians Are There? in Vegetarian Journal, Sep/Oct 1997, Volume XVI, Number 5
  27. Vegetarian Resource Group, 2000, How Many Vegetarians Are There? in Vegetarian Journal, May/June 2000
  28. Vegetarian Resource Group, 2003, How Many Vegetarians Are There?
  29. "How Many Vegetarians Are Vegetarian?", Vegetarian Journal, 2006, Issue Four
  30. 30,0 30,1 Key, Timothy J, et al., 1999 "Mortality in vegetarians and nonvegetarians: detailed findings from a collaborative analysis of 5 prospective studies" American Journal of Clinical Nutrition, Vol. 70, No. 3, 516S-524S, septembrī 1999 http://www.ajcn.org/cgi/content/full/70/3/516S
  31. 31,0 31,1 Key, Timothy J, et al., "Mortality in British vegetarians: review and preliminary results from EPIC-Oxford" American Journal of Clinical Nutrition, Vol. 78, No. 3, 533S-538S, septembrī 2003 http://www.ajcn.org/cgi/content/full/78/3/533S
  32. «Vegetarian Diets». American Dietetic Association and Dieticians of Canada. Ignorēts nezināms parametrs |Atjaunināts:=
  33. Veselības ministrija: veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs.
  34. Augu valsts produktu uzturvērtība (tabula, kas sagatavota, izmantojot USDA National Nutrient Database materiālus).
  35. Rosell, M (2006). "Weight gain over 5 years in 21 966 meat-eating, fish-eating, vegetarian, and vegan men and women in EPIC-Oxford". International Journal of Obesity 30 (30): 1389—1396.
  36. BBC NEWS Health | Rejecting meat 'keeps weight low'
  37. 37,0 37,1 BBC NEWS Health | Vegetarian diet 'cuts heart risk'
  38. 38,0 38,1 BBC News HEALTH | Veggie diet 'protects heart'
  39. «Meat can raise your lung cancer risk, too». MSNBC. 2007-12-11. Ignorēts nezināms parametrs |Atjaunināts:=
  40. «A Prospective Study of Red and Processed Meat Intake in Relation to Cancer Risk». PLoS Medicine. Ignorēts nezināms parametrs |Atjaunināts:=
  41. «Mortality in vegetarians and nonvegetarians: detailed findings from a collaborative analysis of 5 prospective studies - Key et al. 70 (3): 516S - American Journal of Clinical Nutrition». Ignorēts nezināms parametrs |Atjaunināts:=
  42. "Vegetarian Diets" (2003). Journal of the American Dietetic Association 103 (6): 748—765.
  43. Mark P. Mattson. Diet-Brain Connection: Impact on Memory, Mood, Aging and Disease. Kluwer Academic Publishers, 2002. ISBN 978-1402071294.
  44. Timothy J Key, Paul N Appleby, Magdalena S Rosell (2006). "Health effects of vegetarian and vegan diets". Proceedings of the Nutrition Society 65: 35—41.
  45. Davey GK, Spencer EA, Appleby PN, Allen NE, Knox KH, Key TJ (2003). "EPIC-Oxford: lifestyle characteristics and nutrient intakes in a cohort of 33 883 meat-eaters and 31 546 non meat-eaters in the UK". Public Health Nutrition 6: 259—69.
  46. Tom Sanders Peter Emery. Molecular Basis of Human Nutrition. Taylor & Francis Ltd, 2002. p 32. lpp. ISBN 978-0748407538.
  47. Vesanto Melina Brenda Davis. The New Becoming Vegetarian. Book Publishing Company, 2003. pp 57–58. lpp. ISBN 978-1570671449.
  48. VR Young and PL Pellett (May 1994). "Plant proteins in relation to human protein and amino acid nutrition". Am. J. Clinical Nutrition (59): 1203S—1212S. PMID 8172124.
  49. GoVeg.com // Health Issues // Optimal Vegan Nutrition
  50. Annika Waldmann, Jochen W. Koschizke, Claus Leitzmann, Andreas Hahn (2004). "Dietary Iron Intake and Iron Status of German Female Vegans: Results of the German Vegan Study". Ann Nutr Metab 48: 103—108.
  51. Krajcovicova-Kudlackova M, Simoncic R, Bederova A, Grancicova E, Magalova T (1997). "Influence of vegetarian and mixed nutrition on selected haematological and biochemical parameters in children". Nahrung 41: 311—14.
  52. 52,0 52,1 Mozafar, A. (1997), “Is there vitamin B12 in plants or not? A plant nutritionist's view”, Vegetarian Nutrition: An International Journal (no. 1/2): 50—52.
  53. ALGAE from STANDARD TABLES OF FOOD COMPOSITION IN JAPAN Fifth Revised and Enlarged Edition 2005
  54. Vegans (pure vegetarians) and vitamin B_12 deficiency
  55. Herrmann W, Schorr H, Obeid R, Geisel J (2003). "Vitamin B-12 status, particularly holotranscobalamin II and methylmalonic acid concentrations, and hyperhomocysteinemia in vegetarians". Am J Clin Nutr 78: 131—6.
  56. Antony AC (2003). "Vegetarianism and vitamin B-12 (cobalamin) deficiency". Am J Clin Nutr 78: 3—6.
  57. Herbert, V. (1988), “Vitamin B12: Plant sources, requirements, and assay”, American Journal of Clinical Nutrition 48: 852—858.
  58. «Ch05». Skatīts: 2008-06-23.
  59. «CIPO - Patent - 2431442». Skatīts: 2008-06-23.
  60. Rosell MS, Lloyd-Wright Z, Appleby PN, Sanders TA, Allen NE, Key TJ (2003). "Long-chain n-3 polyunsaturated fatty acids in plasma in British meat-eating, vegetarian, and vegan men". Am J Clin Nutr 82: 327—34.
  61. «Water4life: health-giving vegetarian dietary supplements». Ignorēts nezināms parametrs |Atjaunināts:=
  62. Babadzhanov, A.S., et al. "Chemical Composition of Spirulina Platensis Cultivated in Uzbekistan." Chemistry of Natural Compounds. 40, 3, 2004.
  63. Tokusoglu, O., Unal, M.K. "Biomass Nutrient Profiles of Three Microalgae: Spirulina platensis, Chlorella vulgaris, and Isochrisis galbana." Journal of Food Science. 68, 4, 2003.
  64. Calcium and Milk: Nutrition Source, Harvard School of Public Health
  65. P Appleby, A Roddam, N Allen, T Key (2007). "Comparative fracture risk in vegetarians and nonvegetarians in EPIC-Oxford". European Journal of Clinical Nutrition 61: 1400.
  66. «Vitamin D myths, facts and statistics». NaturalNews.com. Skatīts: 2008-04-23.
  67. «Many vitamin D deficient in winter». United Press International. Skatīts: 2008-04-23.
  68. «Every person needs sunlight exposure to create vitamin D, obesity impairs Vitamin D absorption». NaturalNews.com. Skatīts: 2008-04-22.
  69. «Dietary Supplement Fact Sheet: Vitamin D». National Institutes of Health. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-10. Skatīts: 2007-09-10.
  70. «Bringing Mushrooms Out of the Dark». MSNBC. aprīlī 18 2006. Skatīts: 2007-08-06.
  71. «Mortality in vegetarians and nonvegetarians: detailed findings from a collaborative analysis of 5 prospective studies - Key et al. 70 (3): 516S - American Journal of Clinical Nutrition». Skatīts: 2008-06-23.
  72. «Mortality in vegetarians and nonvegetarians: detailed findings from a collaborative analysis of 5 prospective studies - Key et al. 70 (3): 516S - American Journal of Clinical Nutrition». Skatīts: 2008-06-23.
  73. News Home - error
  74. Trichopoulou, et al. 2005 "Modified Mediterranean diet and survival: EPIC-elderly prospective cohort study", British Medical Journal 330:991 (30 April) http://bmj.bmjjournals.com/cgi/content/full/bmj;330/7498/991
    News story based on this article: Science Daily, aprīlī 25, 2005 "Mediterranean Diet Leads To Longer Life" http://www.sciencedaily.com/releases/2005/04/050425111008.htm
  75. Catching Bird Flu Hysteria
  76. Libby Sande. «Vegetarianism reduces E. coli infections». USA Today, 2006-09-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-27. Skatīts: 2007-04-28.
  77. Libby Sander. «Source of Deadly E. Coli Is Found». New York Times, 2006-10-13. Skatīts: 2006-10-13.
  78. WHO 2002 "Variant Creutzfeldt-Jakob disease" , Fact sheet N°180 http://www.who.int/mediacentre/factsheets/fs180/en/
  79. Peter Golob Graham Farrell and John E. Orchard. Crop Post-Harvest: Science and Technology: Principles and Practice: v. 1. Blackwell Science Ltd, 2002. p 29. lpp. ISBN 978-0632057238.
  80. DO YOU KNOW WHAT YOU'RE EATING?
  81. «NDTV.com: Artificial ripeners used for mangoes». Skatīts: 2008-06-23.
  82. «The Hindu Business Line : Something is rotten in fruit trade». Skatīts: 2008-06-23.
  83. CDC: U.S. Food Safety Hasn't Improved CBS News aprīlī 11, 2008
  84. 84,0 84,1 M A Papadakis L M Tierney, S J McPhee. Current medical Diagnosis & Treatment. International edition. New York : Lange Medical Books/McGraw-Hill, 2002. ISBN 0-07-137688-7.
  85. Tiwari, Maya. 1995. Ayurveda: A Life of Balance. Rochester, VT: Healing Arts Press. "Ayurveda recommends small portions of organic meat for the Vata type. The rules of hunting and killing the animal, practiced by the native peoples, were very specific and detailed. Since we are no longer observing these, I do not recommend the use of any animal meat as food, not even for the Vata types."
  86. Humans are Omnivores (Adapted from a talk by John McArdle, Ph.D.)
  87. Tom Billings - Are Humans Natural Frugivores/Vegetarians, or Omnivores/Faunivores?
  88. Milton, Katarine, "A hypothesis to explain the role of meat-eating in human evolution",Evolutionary Anthropology: Issues, News, and Reviews Volume 8, Issue 1, 1999, Pages: 11-21
  89. ABC
  90. same ref
  91. Rapid Communications in Mass Spectrometry Volume 19 Issue 11, Pages 1392 - 1400 Published Online: 9 maijā 2005
  92. factory farming: Definition and Much More from Answers.com
  93. Tähtinen, Unto: Ahimsa. Non-Violence in Indian Tradition, London 1976, p. 107-111
  94. http://www.nirvanasutra.org.uk/mpnsvegetarianism.htm Nirvana Sutra: Appreciation of the "Mahayana Mahaparinirvana Sutra"
  95. http://web.singnet.com.sg/~alankhoo/Precepts.htm#Killing Leading a Buddhist Life and the Five Precepts
  96. LEAD digital library: Livestock’s long shadow - Environmental issues and options
  97. Kirby, Alex for BBC NEWS 2004 Hungry world 'must eat less meat' http://news.bbc.co.uk/1/hi/sci/tech/3559542.stm
  98. Ed Ayres, "Will We Still Eat Meat?" Time, 8 Nov. 1999
  99. Eco-Eating: Eating as if the Earth Matters (it does!) http://www.brook.com/veg/
  100. «Favorite Scott Adams Quotes». Skatīts: 2008-06-23.
  101. Joy, Melanie. "Food for Thought: Carnism and the Psychology of Eating Meat" last Apskatīts 2006/09/11 http://www.vegfamily.com/articles/carnism.htm
  102. «High IQ link to being vegetarian». BBC news. 2006-12-15. Ignorēts nezināms parametrs |Atjaunināts:=
  103. Millet K, Dewitte S (2007). "IQ and vegetarianism: Non-conformity maijā be hidden driver behind relation". Brit Med J 334: 327—28..
  104. «The gender gap: if you're a vegetarian, odds are you're a woman. Why?». Vegetarian Times. 2005-02-01. Skatīts: 2007-10-27.
  105. 105,0 105,1 'More girl babies' for vegetarians
  106. Sexual development damage due to soya
  107. Exposure to soy-based formula in infancy and endocrinological and reproductive outcomes in young adulthood

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]