Sericas kauja
Sericas kauja (vācu: Schlacht an der Seriza, krievu: Битва на Серице) notika 1501. gada 27. augustā pie Sericas upes tagadējā Pleskavas apgabala Palkinas rajonā. Pēc Rusova Livonijas hronikas ziņām, vairāk nekā 4000 vīru lielais Livonijas karaspēks uzvarēja 40 000 vīru (pēc hronikas ziņām) lielo Maskavijas un Pleskavas kņazistes karaspēku.
Kaujas norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1500. gadā sākās Krievijas—Livonijas—Lietuvas karš, kurā Livonijas Konfederācijas karaspēks iesaistījās 1501. gada augustā pēc tam kad Maskavijas lielkņazs Ivans III 1. augustā nosūtīja uz Pleskavu lielu karaspēka vienību kņaza Vasīlija Šuiska un Daniela Peņko vadībā. 22. augustā krievu karaspēks sāka virzīties Livonijas robežas virzienā. Viņiem pretī 26. augustā devās Livonijas karaspēks Pletenberga vadībā un 27. augustā pie Sericas upes 27. augustā livonieši izcīnīja pārliecinošu uzvaru un 7. septembrī ieņēma Ostrovas cietoksni.
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]503. gada 25. martā Maskavijas lielkņazs Ivans III noslēdza pamieru (krievu: Благовещенское перемирие) uz sešiem gadiem ar Lietuvas dižkunigaitiju, bet 1503. gada 2. aprīlī pamieru ar Livonijas Konfederāciju. 1509. gadā Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde uz Viļakas ezera salas nostiprināja Marienhauzenas pili aizsardzībai pret Maskavijas karaspēka iebrukumiem. 1920. gada Abrenes kaujas laikā Latvijas armijas uzbrukums apstājās apmēram 20 km attālumā no Siricas kaujas vietas, tādēļ tā palika aiz vēlāk novilktās Latvijas-Krievijas robežas.
Hronikas liecības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rusova Livonijas hronikā par Sericas kauju rakstīts:
"Mestris ar ordeņbrāļiem rīkojās uz kaŗu un noteiktā dienā ar visiem saviem spēkiem ieradās nometnē. Viņš cerēja, ka [Lietuvas dižkunigaitis] Aleksandrs darīs to pašu, bet neviens leitis neieradās. Tas notika tādēļ, ka Polijas ķēniņš Jānis Alberts, Aleksandra brālis, bija tikko miris, un Aleksandrs, lai saņemtu ķēniņa troni, bija aizceļojis uz Poliju. Livonijas stāvoklis, tāpēc ka viņas sabiedrotais to bija atstājis, bija ļoti gŗūts, jo viņa bija par vāju viena uzsākt kaŗu ar Maskavu.
Bet Valters Pletenbergs, paļaudamies uz Dieva palīdzību, saziņā ar Livonijas kārtam, ķērās pie šīs lietas un 1501. gadā, ceturdienā pēc Bērtuļa dienas, ar 4000 bruņniekiem, diezgan lielu landsknehtu un zemnieku skaitu un dažiem lielgabaliem, uzsāka kaŗa gājienu uz Krieviju. Drīzumā viņš sastapa 40.000 krievus, no kuŗiem daudzus nokāva un pārējos piespieda bēgt, un pakaļ dzīdamies atņēma viņš visus vezumus ar proviantu un kaŗa materialiem. Mestrim zaudējumu bija maz. Maskavas lielkņaza zeme pa lielākai daļai tapa izpostīta, izlaupīta un izdedzināta. Ostrovas, Krasnovas un Izborskas pilis tapa izlaupītas. Ivangorodā tapa nokauts daudz ļaužu un viss nodedzināts. Asinssērgas dēļ, kuŗa bija ieviesusies kaŗaspēkā, mestris devās atpakaļ uz Livoniju.
Kamēr mestris kaŗoja Krievijā, kāds krievu kaŗaspēks iebruka Livonijā, kurš neturēja rokas dīkā, un ne mazāk kā mestris nodarīja skādes, laupīdams un dedzinādams. Kad mestris ar savu kaŗaspēku bija atgriezies no Krievijas ar lielu laupījumu un asinssērgas dēļ kaŗaspēks bija izkaisīts atsevišķās nometnēs, un pats miestris arī bija bīstami saslimis, tā ka katram bija drūmi ap sirdi, krievi atkal iebruka ar lielu kaŗaspēku Livonijā un galīgi izpostīja visu Tērbatas biskapiju un pusi no Rīgas biskapijas. Nopostīts tapa arī Alūksnes, Trikātes, Ērģemes, Tarvestes, Vilandes, Laizes, Oberpāles, Virijas un Narvas apgabals. Ar sievām, jaunavām un maziem bērniem krievi apgājās tā, kā tas nav dzirdēts pat par turkiem. Krievi bija šinī laikā ap 40.000 cilvēku noslepkavojuši un aizveduši gūstā. Bet pie Helmetes krievi atkal cieta diezgan lielus zaudējumus. Šeit viņi pazaudēja 1500 vīru un virspavēlnieku kņazu Aleksandri Oboļenski. Šo uzbrukumu krievi bija sarīkojuši visā ātrumā, jo Livonijas kārtas nebija paspējušas savākt savu kaŗaspēku. Tas notika 1502. gada gavēnī.