Marienhauzenas pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pilsdrupas uz Viļakas ezera salas.

Marienhauzenas pils (vācu: Burg Marienhausen) jeb Viļakas viduslaiku pils (vācu: Burg Villack) bija viduslaiku mūra pils Viļakas ezera salā, kur kādreiz atradusies latgaļu koka ezerpils. Mūra pils celta 1509. gadā, nopostīta Lielā Ziemeļu kara laikā, līdz mūsdienām saglabājušās drupas.

Viļakas viduslaiku pils ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marienhauzenas pilsdrupas 1797. gadā (Broces arhīvs).

Uzskata, ka Viļakas ezerpils bija Purnavas jeb Pornavas (latīņu: Pornuwe) pilsnovada centrs. 1224. gadā pēc Atzeles dalīšanas Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene tika Livonijas bīskapijai. 1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johans Fehte savu Atzeles īpašumu katolizēšanai un aizsargāšanai pret Novgorodas kņazu iebrukumiem uz Viļakas ezera salas nodibināja klosteri, ko nodēvēja par "Marijas māju" (Marienhausen). 1509. gadā arhibīskaps Jaspers Linde uz salas uzcēla mūra ezerpili aizsardzībai pret Maskavijas karaspēka iebrukumiem. 1545. gadā kā pilskungs pieminēts Tenis Glāzenaps (Tönnies Glasenap).

Pēc sakāves Tirzas kaujā 1559. gadā arhibīskaps Vilhelms fon Brandenburgs Marienhauzenu ieķīlāja Polijas karalim Sigismundam II Augustam. 1560. gadā pilī ieradās poļu un lietuviešu garnizons un tā kļuva par pilsnovada pārvaldes centru. Iepretim pils salai izveidojās Viļakas senpilsēta. 1577. gadā Krievijas cars Ivans IV pili nopostīja, bet Polijas karalis Stefans Batorijs lika pili atjaunot. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Viļakas pilsnovada citadeli (latīņu: arx Vlech, Улех).

Poļu—zviedru kara laikā zviedru karaspēks pili ieņēma 1601. un 1625. gadā. 1629. gadā pils kļuva par Inflantijas vaivadijas Marienhauzenas stārastijas centru un administratora rezidenci. Pils kalpoja galvenokārt kā garnizona apmetne. Lielā Ziemeļu kara laikā Marienhauzenas pils tika pilnīgi nopostīta.

2020. gadā atklāja pontonu laipu no Viļakas ezera krasta līdz pilssalai. Arī salā izveidoja pastaigu taku vairāk nekā 400 metru garumā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Iltnere, A. Placēns, I. 1999. Latvijas pilsētas. Rīga, Preses nams. 568 - 573 lpp.
  2. Viļakā uz salu ar pilsdrupām varēs iet pa pontonu laipu lsm.lv 2020. gada 9. oktobrī

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)

Koordinātas: 57°11′38″N 27°41′21″E / 57.19389°N 27.68917°E / 57.19389; 27.68917