Kavalērijas korpuss (Savienības armija)

Kavalērijas korpuss (Savienības armija)
	Cavalry Corps (Union Army)
	Šeridana pēdējais Vinčesteras uzbrukums.
Darbība	1863 – 1865
Allegiance	Savienība
Filiāles	Savienības armija
Tips	kavalērija
Loma	Tieša karadarbība; Rekognoscēšana; tālās distances reidi
Lielums	2 korpusi
Komandieri
Ievērojami; komandieri	Džordžs Stonemens; Alfrēds Plezantons; Filips Šeridans; Deivids Gregs; Bendžamins Grīrsons; Deivids Stenlijs; Džons Bafords; Džeimss Vilsons

Kavalērijas korpuss (Savienības armija) (angļu: Cavalry Corps (Union Army)) divus Savienības armijas korpusus Amerikas pilsoņu kara laikā sauca par kavalērijas korpusu. Viens korpuss bija iekļauts Potomakas armijas sastāvā; otrs bija iekļauts dažādās kara rietumu teātra armijās.^[1]

Pārskats

Atšķirībā no konfederācijas, kas jau agri attīstīja tādus izcilus kavalērijas komandierus kā Džebs Stjuarts, Neitans Forests un Džons Mosbijs, Savienības augstākā pavēlniecība sākotnēji nesaprata, kā pareizi izmantot kavalēriju kara sākuma stadijā. Tajā laikā kavalērijas vienības Savienības armijās parasti bija tieši saistītas ar kājnieku korpusiem, divīzijām un "spārniem", lai tās izmantotu kā "trieciena karaspēku", un būtībā kavalērijai bija minimāla loma agrīnās pilsoņu kara kampaņās. Savienības kavalēriju apkaunoja Stjuarta reidi Pussalas, Ziemeļvirdžīnijas un Merilendas kampaņu laikā, kur Stjuarts ar vājo federālās kavalērijas pretestību spēja apsteigt Potomakas Savienības armiju. Kara pirmajās dienās federāļi reti izmantoja kavalēriju kā izlūkus vai reidos. Tikai daži Savienības kavalērijas virsnieki, tostarp Džordžs Beijards, Bendžamins Grīrsons un Džons Bufords, pirmajos divos kara gados izcēlās ar pozitīvām izpausmēm pielietojot kavalērijas spēkus.

Potomakas armijas Kavalērijas korpuss

Pēc postošās Frederiksburgas kampaņas ģenerālmajors Džozefs Hukers pārņēma Potomakas armijas vadību. Viens no Hūkera pozitīvajiem ieguldījumiem bija vienotas kavalērijas pavēlniecības izveidošana 1863. gada aprīlī. Izņemot Entietamu, kur kavalērija bija apvienota vienā divīzijā plānotam (bet neiesaistītam) uzbrukumam Lī armijas centram, Savienības kavalērija nebija apvienota, līdz šim brīdim. Hukers organizēja trīs iepriekš nesaistītas divīzijas vienā kavalērijas korpusā, nododot to vienotā Džordža Stonmena vadībā. Hukers arī sāka aprīkot tos ar Sharps un Smith šautenēm un dažos gadījumos ar Spensera šautenēm, dodot viņiem priekšrocības šaušanā salīdzinājumā ar konfederātiem.

Čanselorvilas kauja

Neskatoties uz Hukera organizatoriskajām izmaiņām, jaunais kavalērijas korpuss Čanselorvilas kaujas laikā radīja sliktu iespaidu par sevi. Hukers pavēlēja Stonmenam uzsākt diversiju reidu pret Ričmondas pilsētu, lai novērstu Stjuarta kavalērijas uzmanību, taču reids bija neveiksmīgs, kā rezultātā Kellijas Fordā notika sagrāve — neizlēmīga cīņa, kas piespieda reida priekšlaicīgu pārtraukšanu. Vēl ļaunāk, Hukers saglabāja tikai vienu divīziju — Alfrēda Plezantona vadībā — ar galveno armiju, ko izmantoja kā izlūkus vai aizsegus, ceļojot pa blīvo "Mežu", kas daļēji izskaidroja konfederācijas ģenerāļa Stounvola Džeksona slavenā flanga marša panākumus 2. maijā.

Getisburgas kauja

Stonmens un divīzijas komandieris Viljams Averels tika atlaisti no komandēšanas pēc Čanselorvilas, un viņu vietā stājās attiecīgi Alfrēds Plezantons un Deivids Gregs.

Getisburgas kampaņas sākumposmā kavalērija pirmo reizi ieguva uzmanību un cieņu no saviem konfederācijas pretiniekiem 1863. gada 9. jūnija kaujā pie Brendi stacijas — lielākā, galvenokārt, kavalērijas sadursmē, kāda jebkad ir notikusi Amerikas kontinentā. Lai gan Pleazantona vīri galu galā tika uzvarēti, šī kauja parādīja, ka Savienības kavalērija vairs nav neefektīva un pārvērtēta, bet gan ienaidnieks, ar kuru jārēķinās. Kampaņas gaitā tika veiktas daudzas citas izmaiņas brigādes vadībā, un vairāki jauni virsnieki tika paaugstināti brigādes komandstruktūrā, tostarp Veslijs Merits, Džordžs Ārmstrongs Kasters un Elons Farnsvorts.

Vēlāk kampaņas laikā Džadsona Kilpatrika divīzija, kas tika nosūtīta no XXII korpusa, pievienojās armijai. Kavalērijas divīzijas iesaistīja Stjuartu vairākās sīvās cīņās Aldijā, Midlburgā, Uppervilā, Hannoverē un vairākās mazākās cīņās.

Tieši Džona Buforda kavalērijas divīziju skāra pati Getisburgas kauju, iesaistot Henrija Heta konfederācijas divīziju, lai neļautu viņam 1. jūlijā ieņemt Getisburgu. Buforda karavīriem bija liela nozīme Heta sākotnējās virzības palēnināšanā, un pēc tam, kad viņu atbrīvoja kājnieki, atlikušo 1. jūliju pavadīja reidos un izlūkošanā. Viņa divīzija tika nosūtīta apsargāt armijas apgādes vilcienus atlikušajā kaujas laikā, bet Grega un Kilpatrika divīzijas palika uz lauka. 3. jūlijā vienlaikus ar Piketa uzbrukumu Grega divīzija (kopā ar Kastera brigādi Kilpatrika divīzijā) iesaistīja Stjuarta spēkus uz austrumiem no Getisburgas un pārbaudīja atkārtotu konfederācijas spēku virzību. Tomēr tajā pašā dienā uz dienvidiem no Getisburgas Kilpatriks pavēlēja Īlona Farnsvorta brigādei veikt bezjēdzīgu uzbrukumu konfederācijas pozīcijām Big Round Top kalnā, kā rezultātā Farnsvorts gāja bojā un viņa vienība cieta lielus zaudējumus.

Kavalērija turpināja agresīvi piedalīties savienības ģenerālmajora Džordža Mīda vadītajā ģenerāļa Lī vienību vajāšanā uz Virdžīniju. Ironiski jāsaka, ka pēdējā kampaņas kauja Falling Watersā notika starp Heta un Buforda divīziju paliekām.

1864. gada karadarbība

Ja saglabājās šaubas par Savienības kavalērijas līdzvērtību ar tās dienvidu kolēģiem, tās tika kliedētas Ulisa Grānta Overlendas kampaņas laikā. Kavalērijas korpuss, kas tagad sastāvēja no četrām divīzijām, tika pakļauts enerģiskajam Filipam Šeridanam. Kampaņas sākumposmā viņi iesaistīja Stjuarta kavalēriju niknās, asiņainās cīņās, nogalinot ģenerāli Stjuartu Yellow Tavern kaujā. Stjuarta pēctecis ģenerālleitnants Veids Hemptons izrādījās līdzvērtīgs pretinieks kaujās pie Haw's Shop, Old Church, Trevilian Station un kaujā pie Saint Mary's baznīcas. Savienības kavalērija lielāko daļu Pītersburgas kampaņas pavadīja, mēģinot pārgriezt dzelzceļa līnijas no Pītersburgas un Ričmondas. Lielākā daļa kavalērijas tika nosūtīta Šeridana vadībā, lai pievienotos Šenando armijai Šeridana kampaņas laikā pret ģenerālleitnantu Džubalu Ērliju 1864. gada vasaras sākumā.

Pēc Šeridana ļoti veiksmīgās kampaņas beigām kavalērijas korpuss kopā ar pārējo viņa armiju atgriezās, lai pievienotos Potomakas armijai. Dažus nākamos mēnešus viņi atsāka lēnu, bet nenovēršamu konfederācijas piegādes un sakaru līniju graušanu.

Pilsoņu Kara beigas

Visievērojamākā kavalērijas loma kara noslēguma dienās notika nedēļā no 1865. gada 25. marta līdz 1. aprīlim, kad ģenerāļa Lī spēki ar virkni drosmīgu, bet nepietiekamu un veltīgu pretuzbrukumu mēģināja izlauzties cauri Savienības līnijām pie Stedmena forta. Savienības IX korpuss uzbrukumu atsita. Pēc nedēļas Five Forksā Šeridana kavalērijai bija izšķiroša loma Džordža Piketa pēdējā izmisīgā uzbrukuma atvairīšanā un viņa divīzijas sagrāvē. Šeridans un viņa vīri turpināja spēlēt lielu lomu Lī konfederācijas armijas vajāšanā, kad tā atkāpās uz Apomatoksas tiesas namu. Pēdējās Virdžīnijā notikušajās kaujās savienības kavalērija 8. aprīlī iesaistīja konfederācijas kavalēriju mērķtiecīgā sadursmē pie Apomatoksas stacijas, bet nākamajā dienā piedalījās nelielā sadursmē pie Apomatoksas tiesu nama, kas faktiski noslēdza karu Virdžīnijā.

Rietumu kavalērijas korpuss

Tāpat kā austrumos, dažādie Savienības komandieri Rietumos parasti slikti izmantoja kavalēriju pirmajos divos kara gados; kavalērija atkal tika sadalīta, lai to pievienotu kājnieku korpusam kā "trieciena vienības" un izlūki. Atšķirībā no austrumiem, kur kavalērija līdz 1863. gada vasarai pierādīja, ka ir vienlīdzīga ar saviem ienaidniekiem, Savienības kavalērija Rietumos cīnījās, lai spētu pretoties Neitana Foresta, spēkiem, bet tika uzvarēta lielākajā daļā savu galveno kauju. Grīrsona slavenais reids Viksburgas kampaņas laikā bija negaidīts izņēmums un tālu no normas.

Pirmais mēģinājums izveidot vienotu kavalērijas pavēlniecību notika 1862./63. gada beigās, kad ģenerālmajors Viljams Rouzkrenss, komandējot Kamberlendas armiju, visu savu kavalēriju organizēja vienā divīzijā, kas darbojās kā atsevišķa pavēlniecība no kājniekiem, ģenerālmajora Deivida Stenlija pakļautībā. Šī jaunā divīzija cīnījās cienījami, ja arī nenozīmīgi, Stounsriveras kaujā. Tulahomas kampaņas laikā šī kavalērijas divīzija tika paplašināta līdz korpusa lielumam. Stenlijs komandēja korpusu ar Robertu Mičelu un Džonu Turčinu, tiem abiem attiecīgi komandējot 1. un 2. divīziju. Brigādes ģenerālis Mičels komandēja korpusu Čikamaugas kaujas laikā, savukārt Edvards Makuks un Džordžs Kruks tajā laikā komandēja divīzijas.

Atlantas kampaņas laikā ģenerālis Viljams Šērmens Kamberlendas un Ohaio armiju kavalēriju reorganizēja četrās "kolonnās", bez vispārējā komandiera (kolonnas, kuras komandēja Stonmens, Kilpatriks, Edvards Makuks un Keners Garārs). Kavalērija turpināja cīnīties viduvēji un, neveiksmīgi veicot reidu, lai atbrīvotu Andersonvilas cietuma nometni, kur to vairākkārt sakāva Džozefa Vīlera konfederācijas kavalērija vairākās cīņās Džordžijas centrālajā daļā. Šērmena marša uz jūru laikā Kilpatrika divīzija palika kopā ar armiju, atkal dienējot bez īstas atšķirības, savukārt pārējā kavalērija kopā ar Džordžu Tomasu devās uz ziemeļiem, lai atvairītu Džona Huda iebrukumu Tenesī, piedaloties kaujās pie Spring Hill un Murfreesboro

1864. gada decembrī, tieši pirms Našvilas kaujas, beidzot tika izveidots oficiāls kavalērijas korpuss ģenerālmajora Džeimsa Vilsona vadībā. Našvilā tas cīnījās pieklājīgi, taču, tāpat kā iepriekš, tam neizdevās izcelties. Vilsons vadīja korpusu vienā no pēdējām kara kaujām 1865. gada 16. aprīlī Kolumbusas kaujā, kur, cīnoties pret Foresta karavīriem, viņi spēja sakaut savu ienaidnieku — vienīgo reizi, kad federālā kavalērija uzvarēja ģenerāli Forestu.

Pārējām Savienības lauka armijām parasti nebija vienotas liela mēroga kavalērijas pavēlniecības kā tādas, izņemot korpusa lieluma pavēlniecību Plezantona vadībā, ko īsi organizēja Misūri štata departaments, lai aizstāvētu šo štatu pret konfederātu ģenerālmajora Sterlinga Praisa ekspedīciju 1864. gadā.