Pāriet uz saturu

Klaburčūsku apakšdzimta

Vikipēdijas lapa
Klaburčūsku apakšdzimta
Crotalinae (Oppel, 1811)
Dienvidu klaburčūska (Crotalus durissus)
Dienvidu klaburčūska (Crotalus durissus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaZvīņrāpuļi (Squamata)
ApakškārtaČūskas (Serpentes)
InfrakārtaĪstās čūskas (Alethinophidia)
InfrakārtaAugstākās čūskas (Caenophidia)
DzimtaOdžu dzimta (Viperidae)
ApakšdzimtaKlaburčūsku apakšdzimta (Crotalinae)
Klaburčūsku apakšdzimta Vikikrātuvē

Klaburčūsku apakšdzimta (Crotalinae) ir lielākā un plašākā odžu dzimtas (Viperidae) apakšdzimta, kurā apvienotas 229 mūsdienās dzīvojošas indīgas čūsku sugas un kas tiek iedalītas 21 ģintī.[1] Tās mājo Amerikas abos kontinentos, Āzijā un Eiropas dienvidaustrumos.[2] Lielākā sugu dažādība sastopama Amerikā, kur sastopamas 12 ģinšu sugas, pārējo 9 ģinšu sugas dzīvo Āzijā, no kurām Centrālāzijas mamuši (Gloydius halys) ir vienīgais, kas mājo arī Eiropas dienvidaustrumos.[3] Lietus mežu izciršana ir strauji samazinājusi daudzu sugu populācijas, kā arī klaburčūskas tiek neatļauti medītas, lai iegūtu čūskādas.[4]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dienvidamerikas grāvju odze (Lachesis muta) ir lielākā klaburčūsku apakšdzimtā
Starp nāsīm un acīm atrodas dziļas bedrītes, kas ir termisko maņu orgānu ārējās atveres

Klaburčūskas kā visas odzes ir masīvas čūskas, kurām ir proporcionāli īsas astes. Tās galā ir īpatnējs brīdinājuma orgāns — klabeklis. Šīs īpašības dēļ klaburčūska ir ieguvusi savu nosaukumu latviešu valodā. Tās var būt dažāda lieluma. Mazākā apakšdzimtā ir Indijas kumpdeguna odze (Hypnale hypnale), kuras vidējais garums ir 30–45 cm,[5] bet lielākā ir Dienvidamerikas grāvju odze (Lachesis muta), kuras lielākie īpatņi var sasniegt 3,65 metrus. Tā ir arī lielākā Amerikā dzīvojošā indīgā čūska.[6]

Visām klaburčūskām termisko maņu orgānu atveres, kas atrodas starp nāsīm un acīm, ir dziļas, labi pamanāmas bedrītes, pat rievas. Klaburčūskām šis maņu orgāns ir īpaši jutīgs un, uztverot upura siltuma starojumu, tās spēj noteikt medījuma lielumu, vai tas ir piemērots tām kā barība, tā atrašanās vietu un attālumu līdz upurim.[7]

Termiskais maņu orgāns

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Centrālāzijas mamuši (Gloydius halys) ir vienīgā klaburčūsku suga, kas sastopama Eiropā
Klaburčūskām astes galā ir īpašs brīdinājuma orgāns — klabeklis, attēlā ragainā klaburčūska (Crotalus cerastes)
Indijas kumpdeguna odze (Hypnale hypnale) ir mazākā apakšdzimtā
Mokasīnčūska (Agkistrodon piscivorus) ir vienīgā klaburčūsku suga, kura daļēji mīt arī ūdenī
Skropstpalmu odze (Bothriechis schlegelii)

Termiskajam maņu orgānam ir sarežģīta uzbūve un tas ir līdzīgs pitonu un žņaudzējčūsku termiskajam maņu orgānam. Tas paslēpts dziļi augšžokļa dobumā. Orgāns ar īpašu membrānu sadalīts divās kamerās, no kurām priekšējā ir lielāka nekā tālākā. Priekšējā kamera ir savienota ar ārpasauli.

Kameras savstarpēji ir savienotas ar smalku tunelīti, kuru čūska ar apkārtējo muskuļu palīdzību var atvērt un noslēgt. Kontrolējot šo tunelīti, klaburčūska spēj līdzsvarot gaisa spiedienu membrānas abās pusēs.[8] Uz membrānas atrodas daudzi nervu gali, kas bagāti ar mitohondrijiem. Kad čūskas tuvumā nonāk iespējamais medījums, membrāna uztver dzīvnieka infrasarkano starojumu. Tā kā termiskie maņu orgāni atrodas galvas abās pusēs, tad tas ir stereo starojums, kas čūskai dod informāciju par upura atrašanās vietu, attālumu un lielumu.[8] Eksperimentos ir noskaidrots, ka klaburčūska spēj uztvert jebkuru kustīgu objektu, kas ir par 0,2 °C siltāks kā zeme.[9] Maņu orgāns ir ļoti svarīgs ne tikai medījot, bet arī, lai izvairītos no čūskas ienaidniekiem.[10] Klaburčūskas no pārējām odzēm atšķiras arī ar īpašu indes dziedzera muskuli, kas saraujoties ar spēku izsviež indi.[7]

Ieradumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klaburčūsku apakšdzimtas sugas apdzīvo dažādus biotopus, sākot ar tuksnešiem, piemēram, ragainā klaburčūska (Crotalus cerastes), un beidzot ar lietus mežu, piemēram, Dienvidamerikas grāvju odze. Tomēr lielākā daļa mājo mērenajā joslā. Klaburčūskas mīt vai nu uz zemes, vai kokos, bet viena suga (mokasīnčūska (Agkistrodon piscivorus)) dzīvo daļēji ūdenī, daļēji uz sauszemes. Visaugstāk kalnos sastopamas Meksikas tumšā klaburčūska (Crotalus triseriatus) un Tibetas mamuši (Gloydius strauchi). Abas sugas mīt augstāk kā 4000 metri virs jūras līmeņa.[7]

Lai arī dažas sugas ir izteikti aktīvas dienas laikā, piemēram, Šrilankas šķēpgalvas čūska (Trimeresurus trigonocephalus), lielākā daļa sugu ir aktīvas naktī, izvairoties no augstajām temperatūrām dienas laikā, turklāt naktīs aktīvs ir arī to medījums. Klaburčūskas ar savu termisko maņu orgānu spēj atrast arī vēsākas vietas, kurās dienas karstumā noslēpties.[4] Kā jebkura čūska arī klaburčūskas cenšas izvairīties no konfliktiem un uzbrūk tikai tad, ja tiek izbiedēta vai tai nav kur aizbēgt. Mazāka auguma sugas ir bailīgākas kā lielākās.

Barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klaburčūskas kā visas odžu dzimtas čūskas ir pasīvas mednieces un barojas ar dažādiem nelieliem mugurkaulniekiem.[2] Tās slēptuvē saripinājušās gaida, kad kāds piemērots upuris nejauši ies tām garām. Vismaz viena suga ir zināma, kas par slēptuvi izvēlas noteiktu vietu, kurā atgriežas katru gadu putnu pavasara migrācijas laikā. Tā ir Ķīnas salā dzīvojošā Šedao salas klaburčūska (Gloydius shedaoensis), kura gadu no gada izmanto veiksmīgas slēptuves putnu medībām, turklāt, veidojoties pieredzei, tās uzlabo savas paslēpšanās iemaņas.[11]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar dažiem izņēmumiem klaburčūsku apakšdzimtas sugas ir oldzīvdzemdētājas, olas attīstās mātītes ķermenī un piedzimst dzīvi mazuļi. Ar olām vairojas grāvju odzes (Lachesis), Malajas odzes (Calloselasma) un dažas šķēpgalvas čūsku (Trimeresurus) sugas. Pastāv uzskats, ka sugas, kas dēj olas, uzturas ligzdas tuvumā, lai aizsargātu tās.[4]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārējās odžu dzimtas apakšdzimtas:

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Reptile Database:Crotalinae
  2. ↑ 2,0 2,1 Robert D. Aldridge,David M. Seve, 2011. Reproductive Biology and Phylogeny of Snakes Arhivēts 2015. gada 20. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  3. ↑ Reptile Database: Gloydius halys (PALLAS, 1776)
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Nicolae Sfetcu, 2014 Reptiles: Crocodiles, Alligators, Lizards, Snakes, Turtles Arhivēts 2015. gada 20. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  5. ↑ «Hump-nosed viper». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 17. februārī.
  6. ↑ Maka sneki (bosmeester)(bushmaster) (Lachesis muta)
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 Campbell JA, Lamar WW. 2004. The Venomous Reptiles of the Western Hemisphere. Comstock Publishing Associates, Ithaca and London. 870 pp. 1500 plates. ISBN 0-8014-4141-2.
  8. ↑ 8,0 8,1 Mehrtens JM. 1987. Living Snakes of the World in Color. New York: Sterling Publishers. 480 pp. ISBN 0-8069-6460-X.
  9. ↑ Parker HW, Grandison AGC. 1977. Snakes -- a natural history. Second Edition. British Museum (Natural History) and Cornell University Press. 108 pp. 16 plates. LCCCN 76-54625. ISBN 0-8014-1095-9
  10. ↑ Stidworthy J. 1974. Snakes of the World. Grosset & Dunlap Inc. 160 pp. ISBN 0-448-11856-4.
  11. ↑ Shine R, Sun L, Kearney M, Fitzgerald M. 2002. Why do Juvenile Chinese Pit-Vipers (Gloydius shedoaensis) Select Arboreal Ambush Sites? Ethology 108:897-910. ISSN 0179-1613.
  12. ↑ «Natures Window: Viperidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. martā. Skatīts: 2015. gada 17. februārī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Klaburčūsku_apakšdzimta&oldid=3869875"