Mugurkaulnieki

Vikipēdijas lapa
Mugurkaulnieki
Vertebrata (Cuvier, 1812)
Delfīni (Delphinus delphis)
Delfīni (Delphinus delphis)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
ApakštipsMugurkaulnieki (Vertebrata)
Iedalījums
Mugurkaulnieki Vikikrātuvē

Mugurkaulnieki (Vertebrata) vai galvaskausaiņi (Craniata) — hordaiņu apakštips. Dominējošā (līdz ar kukaiņiem) dzīvnieku grupa gan uz zemes, gan gaisā.

Visus pārējos dzīvniekus reizēm iedala nesistemātiskā grupā — bezmugurkaulniekos. Šī termina lietošanu attaisno tikai tā svarīgā loma, kādu pilda mugurkaulnieki dzīvnieku valstī, jo citādā ziņā bezmugurkaulnieku grupa apvieno organismus, kam savā starpā nav nekā kopīga.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mugurkaulnieki — augstākais hordaiņu apakštips. Atšķirībā no pārējiem apakštipiem, kuriem raksturīgs mazkustīgs dzīves veids, pasīva barības uzņemšana kopā ar ūdens plūsmu, kā arī pasīva vairošanās, periodiski izsviežot dzimumproduktus tieši ūdenī neatkarīgi no pretējā dzimuma klātbūtnes, mugurkaulnieki aktīvi meklē gan pretējā dzimuma īpatņus, gan barību, kuru satver ar mutes orgāniem. Šīs svarīgākās galvaskausaiņu bioloģiskās atšķirības no zemākajiem hordaiņiem arī nosaka to augstākā attīstība, kas izpaužas galvenokārt pilnīgāk izveidotajos maņu un kustību orgānos, kuri palīdz sameklēt pretējā dzimuma īpatņus un barību, un augstāk attīstītajās galvas smadzenēs, kas uztver no maņu orgāniem kairinājumus un regulē visa ķermeņa sarežģītās reakcijas. Savukārt maņu orgānu, galvas smadzeņu un mutes aparāta attīstība noteica galvaskausa attīstību, kuram ir divi galvenie nodalījumi: galvaskausa kapsula, kas ir maigo galvas smadzeņu un maņu orgānu aizsargs, un kustīgais viscelārais skelets, kurš balsta zarnu trakta priekšējo daļu, it īpaši mutes aparātu.

Hordu nomainīja skriemeļi, kuru augšējie loki kopumā veido muguras smadzeņu kanālu — drošu aizsargu muguras smadzenēm, bet apakšējie loki kopā ar ribām — iekšējo orgānu aizsargu. No vēdera asinsvada norobežotā sirds, kas enerģiski dzen pa ķermeni asinis, un sarežģītas uzbūves nieres, kuras pastiprināti izdala šķidros vielmaiņas produktus, kāpina visa organisma dzīvības norises.

Šīs augstākās organizācijas iezīmes radīja priekšnoteikumus mugurkaulnieku plašai izplatībai un to iekļūšanai visās dzīves sfērās. Šis apstāklis, kā arī mugurkaulnieku lielais sugu skaits un daudzveidība dara tos par svarīgu ģeogāfiskās vides faktoru. Mugurkaulnieki parādījās ordovikā, bet jurā jau eksistēja visas zināmās mugurkaulnieku klases. Pašlaik ir ap 40 tūkst. mugurkaulnieku sugu.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārpieņemtā klasifikācija sagrupē mugurkaulniekus septiņās klasēs, balstoties uz anatomisku un fizisku pazīmju interpretāciju. Šī klasifikācija ir visbiežāk sastopama mācību grāmatās, pārskatos, nespecializētos un populāros darbos.[1]

Mugurkaulnieku apakštips (Vertebrata)


Sastādīti ir arī citi veidi kā klasificēt mugurkaulniekus, it īpaši ar uzsvaru uz seno abinieku un rāpuļu filoģenēzi.[2]

Mugurkaulnieku apakštips (Vertebrata)


(†) — izmirušu organismu grupa.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Alfred Sherwood Romer. The Vertebrate Body. W.B Saunders, Philadelfia, 1949.
  2. MIchael J. Benton. Vertebrate Paleontology, 2004. ISBN 978-0632056378.
  3. «Phylogenetic classification of bony fishes, 2016». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 22. martā. Skatīts: 2019. gada 17. februārī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]