Kolgujeva

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kolgujeva
Колгуев, Холӈгов
Kolgujeva
Kolgujevas ainava
Kolgujeva (Ņencu autonomais apvidus)
Kolgujeva
Kolgujeva
Kolgujeva (Arhangeļskas apgabals)
Kolgujeva
Kolgujeva
Kolgujeva (Krievija)
Kolgujeva
Kolgujeva
Ģeogrāfija
Izvietojums Barenca jūra, Pečoras jūra
Koordinātas 69°07′N 49°11′E / 69.117°N 49.183°E / 69.117; 49.183Koordinātas: 69°07′N 49°11′E / 69.117°N 49.183°E / 69.117; 49.183
Platība 3495 km²
Garums 94 km
Platums 80 km
Augstākais kalns Paarkovsarlopi
173 m
Administrācija
Karogs: Krievija Krievija
Federācijas subjekts Ņencu autonomais apvidus
Lielākā pilsēta Bugrina
Demogrāfija
Iedzīvotāji 466 (2016)
Blīvums 0,12/km²
Pamatiedzīvotāji ņenci, krievi
Kolgujeva Vikikrātuvē

Kolgujeva (krievu: Колгуев, ņencu: Холӈгов) ir Krievijai piederoša sala Ziemeļu Ledus okeānā. Administratīvi ietilpst Arhangeļskas apgabala Ņencu autonomajā apvidū. Salas lielākā apdzīvotā vieta ir Bugrinas ciems salas dienvidos, kā arī ArktikNeft strādnieku ciemats Pesčanka pie Pesčanojes ezera un Kolgujeva Severnijas polārstacija ziemeļos.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala izvietojusies Barenca jūras dienvidaustrumos.[1] 80 km platais Pomoru šaurums to atdala no kontinenta. Austrumu krastu apskalo Pečoras jūra. Salas virsma ir lēzeni viļņots līdzenums, salas centrālajā un ziemeļu daļā vairākas morēnu grēdas ar maksimālo augstumu 173 m vjl.[2]

Sala izvietojusies tundras dabas zonā. Blīvs upju tīkls, kas radiāli plešas no salas centra uz piekrasti. Zemienes pārpurvotas, daudz nelielu ezeru, lielākais no tiem Pesčanojes ezers salas austrumos.

Salā valda subarktisks, ļoti mitrs klimats. Minimālā temperatūra sasniedz −45 °C, bet maksimālā +30 °C. Vidējais nokrišņu daudzums 344 mm. Dienas ilgums no 3—5 stundas decembrī līdz 18—22 stundām jūnijā.

2019. gadā salā 186 000 ha platībā izveidots dabas liegums.[3][4]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salu atklāja pomori 13.—14. gadsimtā. Ilgu laiku tā palika neapdzīvota, kaut arī pomori to regulāri apmeklēja medību sezonas laikā. Pirmie 1767. gadā salā apmetās vecticībnieku kopiena, bet pēc gada cingas dēļ no 70 cilvēkiem dzīvi bija palikuši tikai četri. Kolonisti salā apmetās zemnīcās, ko ziemeļnieki sauc par bugranām (буграна), no kā arī cēlies Bugrinas nosaukums.[5] 1790. gadā salā tika nomitināta ņencu kopiena, kura tundras apstākļiem piemerotā tradicionālā dzīvesveida dēļ veiksmīgi izdzīvoja. 19. gadsimta vidū salā dzīvoja 38 ņenci.

1957. gadā uz salu sakarā ar kodolieroču izmēģināšanas poligona izbūvi uz Kolgujevu pārcēlās lielākā daļa no Novaja Zemļas ņenciem ar saviem ziemeļbriežu ganāmpulkiem.

1982. gadā salas austrumos pie Pesčanojes ezera tika atklāta naftas atradne, kurā 1987. gadā sākās ieguves darbi. Pie atradnes tika izbūvēts ciemats, iekraušanas terminālis (iekraušana tankkuģos notiek pa dikeri 5000 m no krasta), lidlauks. Ciematā maiņu sistēmā vinlaicīgi uzturas ap 250 kompānijas darbinieku.

Salas pamatiedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir briežkopība un zvejniecība. 2013.—2014. gada ziemā nepietiekami sagādātas lopbarības dēļ krita lielākā daļa no 12 000 ziemeļbriežu ganāmpulka, izdzīvoja ap 200—400 briežu. Ganāmpulks tiek pakāpeniski atjaunots.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]