Konstantīns Karulis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Konstantīns Karulis
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gada 10. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas impērija
Miris 1997. gada 3. novembrī (82 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Vecāki Ansis Karulis
Dzīvesbiedre Irēna Karule (dzimusi Roze)
Zinātniskā darbība
Zinātne Valodniecība
Alma mater Latvijas Valsts universitāte
Sasniegumi, atklājumi "Latviešu etimoloģijas vārdnīcas" izstrāde
Apbalvojumi Jāņa Endzelīna prēmija

Konstantīns Karulis (dzimis 1915. gada 10. februārī, miris 1997. gada 3. novembrī) bija latviešu valodnieks, kultūrvēsturnieks, žurnālists. Darbojies letonikas, leksikogrāfijas un etimoloģijas nozarē. Dr.h. filol. (1993), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis (1995), valsts emeritētais zinātnieks (1996).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1915. gada 10. februārī Rīgā ielu dzelzceļa kalpotāja Anša Karuļa ģimenē.[1] Izglītību ieguvis Rīgas 36. pamatskolā (1923—1928), Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā (1928—1930) un Rīgas 4. ģimnāzijā (1930—1932).[2] No 1932. līdz 1942. gadam studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā.[3]

20. gadsimta 30. gados darbojies žurnālistikā.[3] 1931. gadā sācis strādāt žurnālā "Latvijas Jaunatne", viņa pirmā publikācija tajā bija "Trīsdesmit septiņas dienas dzimtenes ārēs".[2] 1934. gadā tikusi izdota viņa pirmā grāmata "Lidmašīna" sērijas ""Latvijas Jaunatnes" bibliotēka" ietvaros.[2] Publicējies dažādos laikrakstos, tai skaitā "Jaunākajās Ziņās".[2] No 1934. līdz 1940. gadam bijis laikraksta "Brīvā Zeme" redakcijas loceklis, 1940. gadā bija izdevuma "Latvijas Vilnis" redaktors.[2]

Otrā pasaules kara laikā no 1941. līdz 1943. gadam strādājis Lauberes pamatskolā par skolotāju, pēc tam līdz 1944. gadam bijis skolas pārzinis Birzgales pamatskolā. 1944. gadā ticis mobilizēts Latviešu leģionā, no 1944. līdz 1945. gadam bijis redakcijas loceklis frontes avīzē "Latvijas Kareivis" Kurzemē.[3] No 1945. līdz 1947. gadam atradies izsūtījumā Tālajos Austrumos.[3] 1947. gadā pabeidzis Latvijas Valsts Universitātes Juridisko fakultāti pēc atgriešanās Latvijā.[3]

No 1947. līdz 1950. gadam Karulis strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijā par juriskonsultantu un stenogrāfu.[2] No 1950. līdz 1957. gadam mācījies dažādos stenogrāfijas kursos.[2]

Valodniecībai pievērsies 20. gadsimta 50. gados, galvenokārt darbojies leksikogrāfijas, valodas vēstures un etimoloģijas jomā.[3] No 1957. līdz 1964. gadam bijis zinātniskais līdzstrādnieks Valodas un literatūras institūtā, pēc tam līdz 1975. gadam bijis vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā.[3] 1959. gadā aizstāvējis filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju "Lingvistiskie elementi latviešu valodas stenogrāfijā".[3] No 1957. līdz 1964. gadam, kamēr strādāja Valodas un literatūras institūtā, strādājis pie "Latviešu literārās valodas vārdnīcas" un "Latviešu valodas valodas vārdnīcas" (1987), bijis viens no pamatprincipu izstrādātājiem.[3] Kopā ar K. Ērgli un A. Apini dibinājis Grāmatniecības vēstures komisiju, kas darbojās no 20. gadsimta 60. gadiem līdz 1990. gadam.[2]

Regulāri publicējis dažādus rakstus un recenzijas "Latviešu valodas kultūras jautājumos", kur bija viens no aktīvākajiem autoriem. Publikācijas tajā parasti bija par latviešu valodas leksiku, semantiku un stilistiku.

Karuļa izstrādātā "Latviešu etimoloģijas vārdnīca"

Karuļa nozīmīgākais un plašākais darbs ir divos sējumos iznākusī "Latviešu etimoloģijas vārdnīca" (1992). Par tās izstrādi 1994. gadā saņēmis Jāņa Endzelīna prēmiju par izcilāko pētījumu latviešu valodniecībā un baltoloģijā.[3] 1993. gadā viņš aizstāvēja habilitētā filoloģijas doktora disertāciju "Dažu latviešu valodas vēstures problēmu risinājums".[3] Kopā ar dzīvesbiedri Irēnu Karuli (dzimusi Roze) veidojis fundamentālu pētījumu "Latviešu grāmatniecība. 1918—1940", kas palicis nepabeigts (stenogrāfiskā, neatšifrētā rakstā).[2]

Ir vairāku monogrāfiju (par dažādu personību dzīvi un darbību) autors.[3] Viņam ir darbi arī valodniecības un grāmatniecības vēsturē, rakstījis par stenogrāfijas jautājumiem.[2] Bijis arī sastādītājs, komentētājs, bibliogrāfs.[2] Raksti tikuši publicēti arī ārzemēs, piemēram, Stokholmā, Bukarestē.[2]

1995. gadā kļuvis par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli. 1996. gadā saņēmis ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Miris 1997. gada 3. novembrī Rīgā, apglabāts Meža kapos.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Konstantīns Karulis». Valoda.ailab.lv. Skatīts: 2014. gada 2. oktobrī.
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 288.—289. lpp. ISBN 9984-698-48-3.
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 Andrejs Bankavs, Ilga Jansone. Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas. LU Akadēmiskais apgāds, 2010. 157. lpp. ISBN 978-9984-45-183-1.
  4. Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 337. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]