Pāriet uz saturu

Rīgas Meža kapi

Vikipēdijas lapa
Meža kapu kompleksa karte
Jāņa Čakstes piemineklis

Rīgas Meža kapi ir 1913. gadā atklāti kapi Rīgā, kuri atrodas starp Mežaparku un Čiekurkalnu. Formāli sadalīti 1. Meža kapos (Aizsaules ielā 2) un 2. Meža kapos (Gaujas ielā 12).

Rīgas Meža kapus izveidoja pēc pilsētas valdes lēmuma 1913. gadā, iesvētības ceremonija norisinājās 19. jūnijā. Jau vairākus gadus daudzas Rīgas luterāņu draudzes pilsētas valdei lūdza ierādīt zemi jaunai kapsētai. Kapi bija iecerēti kā galvenie pilsētas kapi, aizstājot Lielos kapus, kas bija izveidoti 1773. gadā un jau bija pārpildīti. Meža kapiem atvēlēja 230 pūrvietas (82,8 hektāri) lielu zemes gabalu Ķeizarmežā starp Veco Mīlgrāvja ceļu un Platenberga ielu, kuru gredzenveidā apjoza kāpas.

Ainavu arhitekts Georgs Kūfalts, sākotnējā projekta autors, iespaidojoties no tā laikā Vācijas kapsētām, piedāvāja veidot kapus kā parku ar vienu centrālo aleju, dažām sānu alejām un daudziem nelieliem celiņiem, gar kuriem arī atrastos apbedījumi ar zemiem žogiem un nelieliem pieminekļiem. Jau sākotnēji bija iecerēts, ka kapsēta būs atklāta, bez atsevišķu dzimtu kapličām un augstiem žogiem.

Pirmais pasaules karš neļāva īstenot ieplānoto. Līdzās Meža kapiem sāka apbedīt karā kritušos kareivjus, kā rezultātā izveidojās Rīgas Brāļu kapu memoriāls. Nerealizēja arī arhitekta Hansa Vernera lielās kapličas "Melnais krusts" oriģinālo projektu.[1]

Pilnvērtīgi Meža kapi sāka attīstīties tikai pēc Pirmā pasaules kara, un tos labprāt izmantoja gandrīz visas Rīgas iedzīvotāju grupas. Tomēr vācbaltieši labprātāk turpināja apbedījumiem izmantot Lielos kapus. 1930. gados Meža kapu teritoriju paplašināja, un izveidojās 2. Meža kapi, kaut gan starp tiem nav stingra robeža. Tieši tur 1935. gadā pēc Eižena Laubes projekta uzbūvēja pirmo šim mērķim celto kapliču. Līdz tam izvadīšanas ceremonijas notika speciāli pielāgotā administratīvajā ēkā, ko 1913. gadā uzbūvēja pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta. Tā joprojām funkcionē kā 1. Meža kapu kapliča.

Rīgas Meža kapi ir vieni no kultūrvēsturiski vērtīgākajiem kapiem Latvijā, kur vienkopus apskatāmi visdažādāko periodu un visdažādāko nozaru cilvēku apbedījumi, kā arī dažādu laikmeta tendenču un politisko režīmu atstātās pēdas kapsētas veidolā. Tāpat arī kapsētā atrodas neskaitāmi mākslinieciski vērtīgi kapu pieminekļi un memoriāli.

Kapsētas teritorijā atrodas vairākas memoriālās skulptūras, kapu pieminekļi un memoriāli, ko izveidojuši pazīstami tēlnieki. Kapos apbedīti daudzi pazīstami latviešu politiķi, sabiedriskie darbinieki, kā arī militārpersonas.

Valsts Prezidenta J. Čakstes kaps

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapa pieminekli 1935. gadā veidoja tēlnieks Kārlis Jansons, akmeņkalis Oto Dambekalns un pilsētas virsdārznieks Andrejs Zeidaks. Piemineklis veidots kā ansamblis. Lokveida kāpnītes ved uz ieapaļu laukumu. Tā centrā kapa vietu ietver granīta sienas aploce, veidota no taisnstūra granīta bluķiem. Aploces vidū neliels izvirzījums, kas turpinās augstu pāri sienai. Tā vidusdaļā iestrādāts Jāņa Čakstes portreta cilnis, virs ciļņa - bronzas krusts. Aploces abus galus noslēdz figurāli ciļņi. Labajā pusē profilā, ar seju pret aploces centru novietota stāvoša vīrieša figūra ar noliektu galvu, kas abām rokām izdzēš simbolisku lāpu, pie kājas vairogs. Tēlots simbolisks senlatviešu karavīra tēls. Aploces otrā galā tādā pat pozā - profilā ar skatu pret centru, stāvošas sievietes figūra garā tērpā, noliektu, plaukstās ietvertu galvu - sērojoša tautu meita.[2]

Latvijas PSR laikā pieminekli aizsedza ar krūmiem un kokiem, centrālajā alejā izveidoja padomju funkcionāru apbedījumus un Vilis Lāča kapa pieminekli. Atmodas kustības laikā 1988. gada 7. un 8. maijā patriotisku jauniešu grupa izcirta vilkābeles un papeles, atbrīvojot skatu uz J. Čakstes pieminekli. Pret viņiem ierosināja krimināllietu par koku nelikumīgu izciršanu pilsētas teritorijā.[3]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]