Konstitucionālisms

Konstitucionālisms ir monarha varas ierobežošana un kompetences līmeņa noteikšana ar likumu vai konstitūciju. Konstitucionālisma pakāpi nosaka spēku samērs starp monarhu un valdību no vienas puses un parlamentu un kārtām no otras puses. Ir definētas monarha tiesības un pienākumi.

Lielbritānijas ceļš uz konstitucionālu valsti

1640. gadā karalis Čārlzs I Stjuarts bija spiests parakstīt dokumentu, kurā tika definētas karaļa tiesības un pienākumi pret parlamentu: karalim nebija juridisku tiesību atlaist parlamentu bez tā piekrišanas un nenosakot jauna parlamenta vēlēšanas. Parlamenta pārziņā nonāca valsts vara, ministru darbības kontrole, tika izformēts karaļa karaspēks. 1679. gadā tika pieņemts Habeas Corpus Act, ar kura palīdzību parlaments iegrožoja karaļa varu un nodrošināja valsts brīvo pilsoņu (tos noteica mantas cenzs) tiesības: tiesības uz īpašumu un īpašuma aizsardzību, tiesības uz aizstāvību tiesā, tiesības uz personiskās brīvības aizsardzību (bez tiesneša lēmuma nevienu nedrīkstēja arestēt un ieslodzīt).

1689. gadā parlaments atcēla no troņa Jakobu II un par jauno karali izraudzījās Orānijas Vilhelmu (1689.-1702.). Vilhelms III paraksta tā saukto “Troņa mantošanas aktu” (kurā bija ietverts punkts, ka jebkurš likums iegūst spēku tikai tad, ja to paraksta arī premjerministrs), un parlamenta pieņemto Likumu par tiesībām, kas kļuva par pamatu t.s. konstitucionālās monarhijas tapšanā. Parlamenta kompetencē no šī brīža bija nodokļu politika un likumdošana. Pēc Vilhelma III nāk virkne monarhu (Anna Stjuarte, Georgs I un Georgs II), kuri nejaucās parlamenta darbībā un brīvi ļāva tam izveidot Lielbritāniju par konstitucionālu valsti.