Konsulāts (Francija)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
VIII gada konstitūcija
Napoleons 1803. gadā
Angļu karikatūra par Amjēnas mieru "Pirmais skūpsts 10 gadu laikā"
ASV pārdotā Luiziānas teritorija

Konsulāts ir apzīmējums Francijas Pirmās republikas pastāvēšanas pēdējām posmam no 1799. gada 9. novembra līdz 1804. gada 18. maijam, kad Pirmo konsulu Napoleonu Bonapartu kronēja par imperatoru. Izpildvara atradās Napoleona vadītā konsulāta rokās un tika izveidota centralizēta un autoritāra varas sistēma.

Konsulāts izveidojās pēc 18. brumēra (9. novembra) valsts apvērsuma, kura laikā Napoleons likvidēja līdz tam pastāvējušo parlamentu un izpildvaru — Direktoriju, daži no kuras locekļiem bija organizējuši šo apvērsumu, uzskatot, ka spēs kontrolēt jauno ģenerāli Napoleonu savās interesēs. Konsulāts ātri pārvērtās par Napoleona diktatūru, jaunajam valsts vadītājam strauji cenšoties izveidot centralizētas valsts iekārtu, kas nostabilizētu Franču revolūcijas satricināto valsti.

Pagaidu konsulāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzreiz pēc apvērsuma izveidojās pagaidu konsulāts, kas pastāvēja līdz 24. decembrim. Konsulātā ietilpa Sjess (Emmanuel Joseph Sieyès), Duko (Pierre Roger Ducos) un Napoleons. Sjess bija viens no apvērsuma organizētājiem un uzskatīja, ka kļūs par vadošo spēku jaunajā valdībā, taču šo vietu ātri ieņēma Napoleons. Viņš noraidīja Sjesa piedāvāto konstitūcijas modeli un sāka darbu pie jaunas konstitūcijas veidošanas, virknei jakobīņu tika piedraudēts ar izsūtīšanu trimdā, tika apslāpēts republikāņu aktīvisms, valstī ļāva atgriezties dažiem revolūcijas ideālus atbalstošiem aristokrātiem, izdevās apspiest dumpi Vandejā. Konsulāts Lielbritānijai un Austrijai piedāvāja noslēgt mieru.

Konsulāta legalizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Revolūcijas VIII gada konstitūcijas pieņemšanu, no 1799. gada 25. decembra Napoleons uz desmit gadiem kļūst par Pirmo konsulu, pārējiem diviem konsuliem atvēlot otršķirīgas lomas. Viņš ir paguvis atbrīvoties no Sjesa un Duko, ieceļot jaunus līdzkonsulus. Otrais konsuls Kambaseres nodarbojas ar jauna likumu kodeksa veidošanu, bet Trešais konsuls Lebruns ar finanšu un reģionu administrāciju pārvaldi.

Konstitūcija izveido varas modeli, kurā reālā vara pieder Pirmajam konsulam. Tā izveido trīs parlamenta palātas - konsula ieceltu Valsts padomi, kas sagatavo likumus; vēlētu Tribunātu, kas debatē par likumiem, taču par tiem nebalso; un vēlētu Likumdošanas asambleja, kas balso par likumiem, taču nediskutē par tiem. Paralēli pastāvēja konsula iecelts Senāts-sargātājs (Sénat conservateur), kas pārraudzīja visas trīs parlamenta palātas. Konstitūciju apstiprina 1800. gada 7. februāra referendumā, kurā par to nobalso virs 3 miljoniem cilvēku, kamēr pret ir 1562.

Pastiprinās preses cenzūra, notiek laikrakstu slēgšanas. 1800. gada 13. februārī nodibina Francijas banku. Reģionu pārvaldei izveido prefektūras ar ieceltiem prefektiem, tiek reorganizēta tiesu sistēma.

Valstī atjaunojas politiskā un ekonomiskā stabilitāte, taču režīma pastāvēšanu visvairāk stiprina Napoleona uzvaras Eiropas karos. 6. maijā viņš dodas ātrā karagājienā uz Itāliju, kur 14. jūnijā uzvar Marengo kaujā. Pēc mēģinājuma nogalināt Napoleonu, rudenī notiek republikāņu aresti un izraidīšanas trimdā. Vēlāk izrādās, ka atentātu ir rīkojuši monarhisti.[1]

1801. gada 9. februārī Francija un Austrija noslēdz mieru. 15. jūlijā Francija paraksta konkordātu ar Romas pāvestu, un pakāpeniski atjaunojas baznīcas darbība valstī. 1801. gada rudenī Napoleons noslēdz miera līgumus ar Portugāles karalisti un Krievijas impēriju. Pēc pēdējo franču garnizonu kapitulācijas Ēģiptē, sākas miera sarunas ar Lielbritāniju. Gada beigās franču karaflote ģenerāļa Leklerka vadībā dodas uz Haiti, lai sakautu vietējo vergu sacelšanos un atjaunotu franču koloniālo varu.

Mūža konsulāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1802. gada 25. janvāri Napoleonu ievēl par Itālijas republikas prezidentu. 25. martā Francija un Lielbritānija paraksta Amjēnas miera līgumu, kas izbeidz 10 gadus ilgo karu. Miers ilgst tikai gadu, jo Francija turpina iejaukties Šveices iekšpolitikā un abas valstis nespēj vienoties par Maltu.

"Pateicībā" par virkni ievērojamu militāro uzvaru un Amjēnas mieru, maija sākumā parādās ierosinājums pagarināt Napoleona konsulātu vēl par desmit gadiem vai arī piešķirt to uz mūžu. Napoleons ierosina kārtējo referendumu, kurš apstiprina mūža konsulāta piešķiršanu. 1802. gada 2. augustā stājas spēkā Republikas X gada konstitūcija, kas pasludina, ka Napoleons uz mūžu kļūst par Pirmo konsulu. Napoleons faktiski sāk veidot valdnieka institūciju, izveido Goda leģionu. Lai arī 26. aprīlī daļai politisko emigrantu ļauj atgriezties dzimtenē, turpinās politisko pretinieku vajāšanas un aresti.

Haiti ekspedīcijai izdodas notvert vergu republikas vadoni, taču pēc verdzības oficiālas atjaunošanas, visā salā atsākas sacelšanās. 2. novembrī ģenerālis Leklerks mirst no malārijas un franču soda ekspedīcija sāk izgāzties.

1803. gada pavasarī uz naudas sāk parādīties Pirmā konsula attēls. 9. februārī tiek parakstīts miers ar austriešiem, Francija oficiāli iegūst zemes Reinas pierobežā un Itālijā. 19. februārī Napoleons apstiprina Šveices konstitūciju. 12. martā tiek sarauts Amjēnas miers, 17. martā Lielbritānija arestē visus savās ostās esošos franču kuģus un preces, bet 23. martā Francija piesaka karu. Lai nodrošinātu līdzekļus karam, 30. aprīlī Francija noslēdz sarunas ar ASV par Luiziānas teritorijas pārdošanu. Napoleons sāk plānot Lielbritānijas desanta operāciju, kas neīstenojas. 1803. gada 28. novembrī franču soda ekspedīcija Haiti ir spiesta kapitulēt. 1803. gada beigās tiek publiskots Napoleona kodekss, kas stājas spēkā 1804. gada 21. martā.[2]

Ar Lielbritānijas atbalstu 16. janvārī Francijā ierodas pāris trimdā izraidīti revolūcijas laika ģenerāļi, kur mērķis ir Napoleona nogalināšana. Februārī sazvērestība tiek likvidēta, taču tā atjauno bažas par Napoleona varas stabilitāti.

Marta beigās Senātā un Tribunātā parādās ierosinājumi pasludināt mantojamu Napoleona dinastiju. Maijā šis ierosinājums tiek apstiprināts. 1804. gada 18. maijā pasludina Republikas XII gada konstitūciju, kas Napoleonam oficiāli piešķir imperatora titulu. Napoleons savus brāļus pasludina par prinčiem, ieceļ 18 armijas maršalus, piešķir virkni jaunu aristokrātisko titulu. 1804. gada 2. decembrī pāvests Pijs VII Parīzē Napoleonu oficiāli kronē par imperatoru.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]