Kopējā lauksaimniecības politika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kopējā lauksaimniecības politika (saīsināti KLP) ir centralizēta Eiropas savienības lauksaimniecības un lauku vides attīstības atbalsta sistēma. KLP mērķis ir nodrošināt Eiropā pietiekamu apgādi ar pārtiku par pieņemamām un stabilām cenām.

Kopējās lauksaimniecības politikas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz Romas līgumu, sākotnēji kopējā lauksaimniecības politika veicināja lauksaimniecības produktu ražošanu balstoties uz šādiem principiem:

  • kāpināt lauksaimniecisko ražošanu, veicinot tehnisko progresu un nodrošinot lauksaimnieciskās ražošanas racionālu attīstību, kā arī ražošanas faktoru, īpaši darbaspēka, optimālu izmantošanu
  • nodrošināt lauksaimniekiem pieņemamu dzīves standartu, it īpaši palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu ienākumus
  • nostabilizēt lauksaimniecības produktu tirgu
  • nodrošināt izejvielu un resursu pieejamību
  • nodrošināt patērētājiem pieejamas cenas

Atbalsts lauksaimniekiem tika nodrošināts, nosakot mērķa cenu katrai produktu grupai un piemērojot ievedmuitas tarifus, lai paceltu no ārpus Eiropas Kopienas ievestu produktu cenas līdz mērķa cenai. Produktus, ko Kopienas robežās nebija iespējams pārdod patērētājiem, Eiropas komisija no ražotājiem iepirka intervencē. Šāda pieeja noveda pie pārprodukcijas, kā arī lauksaimniecības intensifikācija nelabvēlīgi ietekmēja lauku vidi un bioloģiskās daudzveidības rādītājus, tāpēc 1982. gadā ieviesa ražošanas kvotu sistēmu[1].

1992. gadā lielo izmaksu, kā arī vides speciālistu un Pasaules tirdzniecības organizācijas Urugvajas sarunu kārtas spiediena dēļ lauksaimniecības komisāra Makšerija vadībā tika veiktas daudzpusīgas kopējās lauksaimniecības politikas reformas. Tika samazināts cenu atbalsts un tā vietā nodrošināti tieši, uz platību balstīti maksājumi zemes īpašniekiem un apstrādātājiem.

KLP pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

KLP pirmsākumi ir iedibināti pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Rietumeiropā, kad sabiedrība tikko bija pārcietusi kara gadus. 1957. gada 25. martā ar Romas Līgumu „sešinieks” (Beļģija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande) nolēma izveidot Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK), kas balstījās uz plašu kopēju tirgu veselai pakalpojumu un preču virknei. Lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai, 1957.gadā tika radīti pamatprincipi vienota tirgus izveidei - tā saucamā kopējās lauksaimniecības politika.[2] Politikas mērķi tiek noteikti Romas līguma 39.pantā. Savukārt 1960.gadā tiek pieņemti galvenie kopējās lauksaimniecības politikas pamatprincipi – vienots lauksaimniecības preču tirgus,priekšrocības ES valstīm, solidaritāte finanšu jautājumos. [3]

Kopējā pieeja lauksaimniecības sektora attīstībai tika formulēta 1962. gadā un 1964. gadā tika nodibināts speciāls fonds – Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds. Visā ES kopējās lauksaimniecības vēsturē ir bijuši vairāki mēģinājumi ieviest izmaiņas un veikt reformas, sākot, piemēram, ar iesaiņojuma reformām 1968. gadā un 1972.gadā. ES Padome, atbilstoši Eiropas Komisijas priekšlikumiem, reformas veica regulāri, t.i., gandrīz katrus 4 gadus u.tml. kopš 1985. gada. Daudz nozīmīgu izmaiņu KLP tika veiktas deviņdesmitajos gados, kad lauksaimniecības sektorā bija vērojama pārprodukcija. Produkcijas ierobežojumi palīdzēja samazināt pārpalikumus, un jauns uzsvars tika likts uz videi veselīgu saimniekošanu. Lauksaimnieki vairāk sāka rēķināties ar situāciju tirgū, vienlaikus saņemot tiešo ienākuma atbalstu un reaģējot uz sabiedrības mainīgajām vajadzībām. [4]

Lēmums par vienu no pēdējām un lielākajām KLP reformām tika pieņemts 2003. gada 26. jūlijā Luksemburgā.

Reforma bija nepieciešama, jo:

2004.gadā sāka pakāpeniski ieviest 2003.gada Luksemburgas reformu, ES KLP paredzēja sasniegt trīs galvenos mērķus:

  1. veicināt uz tirgu orientētas lauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstību, kas, ņemot vērā pārmaiņas tirgū, lauksaimniekiem pavērs plašākas iespējas un ļaus labāk pielāgoties tirgus vajadzībām;
  2. rosināt ilgtspējīgu un videi draudzīgu lauksaimniecības attīstību;
  3. veicināt turpmāko lauku attīstību, novirzot tiešo ienākumu atbalstu no produkcijas ražošanas uz lauku cilvēku, kurš šo produkciju ražo, un nodrošinot pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem. [6]

Šī Luksemburgas reforma paredzēja pāreju no ražošanas atbalstu uz ražotāju atbalstu, t.i., pāreju no cenu atbalstu uz lauksaimnieka tieša ienākuma atbalstu, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem un radītu lauksaimniekiem brīvību ražot tos produktus un tik daudz, ko vēlas patērētāji. Pie citiem šīs reformas pamatelementiem pieder tiešo maksājumu samazināšana lielākām fermām sakarā ar jaunās lauku attīstības politikas finansēšanu, finanšu disciplīnas nostiprināšanas mehānisms, kā arī KLP tirgus politikas pārskatīšana, it īpaši piena, graudaugu, rīsa, kviešu riekstu, kartupeļu cietes un sausās lopbarības sektoros. Galvenā KLP reformas ideja ir atdalīt saikni starp subsīdijām un ražošanu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas vēsture
  2. I.Dovladbekova, E.Eteris, D.Zelmenis. Eiropas Savienības ekonomiskā politika un Latvija. RSU. Rīga, 2008, 59.lpp
  3. http://www.zemniekusaeima.lv/lv/izglitojies-un-lieto-2/lauksaimniecibas-attistiba/eiropas-savienibas-kopejas-lauksaimniecibas-politikas-vesture/
  4. Agriculture and the environment in the EU accession countries: Implications of applying the EU CAP. - Copenhagen: European Environment Agency, 2004. 54 lpp.
  5. Sanoussi Bilal and Pavlos Pezaros. Negotiating the Future of Agricultural Policies: Agricultural Trade and the Millennium WTO Round. - The Netherlands: Kluwer Law International, 2000. - 310 lpp.
  6. http://www.zm.gov.lv/?sadala=1602