Pāriet uz saturu

Eiropas Savienība

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Eiropas savienība)
Eiropas Savienība
Eiropas karogs
Karogs
Devīze: "Vienotība dažādībā"
(latīņu: In varietate concordia)
Location of Eiropas Savienība
Location of Eiropas Savienība
Politiskie centri
Lielākā pilsēta Parīze
Valsts valodas 24 valodas
Dalībvalstis
Vadītāji
 -  Eiropadomes prezidents Šarls Mišels
 -  Komisijas prezidents Urzula fon der Leiena
Dibināšana
 -  Parīzes līgums 1952. gada 23. jūlijs 
 -  Romas līgums 1958. gada 1. janvāris 
 -  Māstrihtas līgums 1993. gada 1. novembris 
Platība
 -  Kopā 4 233 262 (pēc breksita) km² (7.)
 -  Ūdens (%) 3,08
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2020. gadā 448 387 872 (pēc breksita)[3] (3.)
 -  Blīvums 106/km² 
IKP (PPP) 2020. gada aprēķins
 -  Kopā $20,366 triljoni[4] 
 -  Uz iedzīvotāju $45 541 
IKP (nominālais) 2020. gada aprēķins
 -  Kopā $16,033 triljoni[5] 
 -  Uz iedzīvotāju $35 851 
Džini koef. (2019) 30,9 
TAI (2018) 0,899 (13.25th)
Valūta
 Eiro un cita 
Laika josla (UTC+0 līdz +2)
 -  Vasarā (DST)  (UTC+1 līdz +3)
Interneta domēns .eu
Mājaslapa
europa.eu
ES augstākais punkts Monblāns
ES valstu atkarīgās teritorijas (2018). Nav parādītas Fēru salas

Eiropas Savienība (ES) ir 27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība.[6] Tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie kopīgie mērķi, politikas, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā. Šos līgumus dēvē par primārajiem ES tiesību aktiem. Par Eiropas Savienības veidošanās sākumu pieņemts uzskatīt 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, bet formāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kurš paplašināja kopējās politikas pielietošanas sfēru, ietverot sevī 1957. gadā nodibināto Eiropas Kopienu. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, kas izmainīja Eiropas Savienības darbību regulējošos pamatprincipus. ES ieguva juridiskas personas statusu un tās pārvaldē tika ievesti divi jauni amati — ES Eiropas padomes priekšsēdētājs un Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jomā.

2023. gadā Eiropas Savienībā dzīvoja vairāk kā 448 miljoni iedzīvotāju.[3] Pēc iedzīvotāju skaita Eiropas Savienība ierindojas 3. vietā pasaulē pēc Indijas un Ķīnas. ES bija lielākā pasaules ekonomika pēc kopējā nominālā IKP līdz 2014. gadam, kad to apsteidza ASV. 2012. gadā Eiropas Savienībai tika piešķirta Nobela miera prēmija par ieguldījumu miera un izlīguma veicināšanā, demokrātijas un cilvēktiesību attīstībā Eiropā 60 gadu garumā.[7]

ES valstīs 9. maijs tiek svinēts kā Eiropas diena.

Varas dalīšana jeb institucionālā struktūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, ES strukturālo principu pamatu veido tā sauktie "trīs pīlāri": Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas.

Varas dalīšana ES īstenojas starp Eiropas Komisiju kā izpildvaru, Eiropas Parlamentu kā dalībvalstu pilsoņu pārstāvniecību ES līmenī, un ES Ministru Padomi kā visu dalībvalstu valdību pārstāvniecību ar lēmēj- un izpildvaras tiesībām. Tad hierarhiski seko Eiropas Savienības Tiesa un Eiropas Revīzijas palāta. Papildus šīm nozīmīgu lomu spēlē vēl divas institūcijas: Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja, kuru loma ir izstrādāt ieteikumus pārējo institūciju pieņemtajiem lēmumiem. Eiropas Savienībā ir izveidota arī vienota finanšu sistēma. Par tās funkcionēšanu atbild divas institūcijas: Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Investīciju banka (EIB).

Bez minētajām pastāv arī virkne tā saukto sekundāro institūciju. Vairums no tām ir aģentūru statusā, un tās atbild par konkrētām jomām, piemēram, Eiropas Vides aģentūra, vai Eiropas Aviācijas drošības aģentūra, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra u.c.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējā ideja, dibinot valstu apvienību, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas politiskās un ekonomiskās situācijas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju savstarpējās ekonomiskajās attiecībās tik cieši, lai vēlāk, iespējamas varas maiņas gadījumā, tā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tika izveidota tirdzniecības ūnija, kas vēlāk pārrauga Eiropas Kopienā, un tad Eiropas Savienībā, apvienojot paralēli ekonomiskajām arī politiskās intereses.

Politiskais klimats pēc Otrā pasaules kara bija labvēlīgs Rietumeiropas vienotībai, ko daudzi uzskatīja par alternatīvu ekstrēmajām nacionālisma formām, kas tikko jau bija izpostījušas kontinentu.[8]

Par Eiropas integrācijas sākumu uzskata Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu 1951. gadā, kas aizsākās ar Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmaņa oficiālo paziņojumu 1950. gada 9. maijā, ko ES valstīs atzīmē kā Eiropas dienu. Kopienas mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industriju. Galvenā doma bija, ka, apvienojot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, karš dalībvalstu starpā vairs nebūtu iespējams. Kopienas dibinātāji deklarēja to kā "pirmo soli uz federālu Eiropu". Citas dibinātājvalstis bija Itālija un trīs Beniluksa valstis Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībā. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju, ko nosauca par Eiropas Kopienām, vai biežāk vienkārši par Eiropas Kopienu (EK). Lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai, 1957. gadā tika arī izstrādāti pamatprincipi kopējā lauksaimniecības produktu tirgus izveidei un tos nosauca par kopējo lauksaimniecības politiku.

1973. gadā notika pirmā Eiropas Kopienas paplašināšanās, kad tai pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. Arī Norvēģija tajā pašā laikā veda pārrunas par pievienošanos, bet valsts iedzīvotāji to referendumā noraidīja. Pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 1979. gadā.

1981. gadā par Eiropas Kopienu dalībvalsti kļuva Grieķija, bet 1986. gadā pievienojās Spānija un Portugāle. 1985. gadā noslēgtais Šengenas līgums izveidoja atvērto robežu telpu starp dalībvalstīm.[9] 1986. gadā sāka lietot Eiropas karogu un valstu vadītāji parakstīja Vienotās Eiropas aktu. Šis līgums pārskatīja veidu, kā stājas spēkā kopējie lēmumi, sekmēja tirdzniecības barjeru atcelšanu un iedibināja lielāku Eiropas politisko kooperāciju.

1990. gadā pēc Dzelzs priekškara krišanas VDR kļuva par Eiropas Kopienas dalībnieci apvienotās Vācijas sastāvā.[10] Līdz ar paplašināšanos Centrālās un Austrumeiropas reģionā kandidātvalstīm tika apstiprināti Kopenhāgenas kritēriji.

1993. gada 1. novembrī stājās spēkā Māstrihtas līgums.[11] Šis līgums iedibināja kopienas pārskatīto struktūru un iepriekšējo nosaukumu "Eiropas Kopienas" oficiāli aizvietoja nosaukums "Eiropas Savienība". Eiropas Kopiena tagad veidoja vienu no trīs jaunās Eiropas Savienības pilāriem, kas iekļāva sadarbību kopējā ārpolitikā un iekšpolitikā.

1995. gadā ES pievienojās Austrija, Zviedrija un Somija. 1997. gadā Amsterdamas līgums uzlaboja Māstrihtas līgumu tādās jomās, kā demokrātija un ārpolitika. Amsterdamai 2001. gadā sekoja Nicas līgums, kas pārskatīja Romas un Māstrihtas vienošanās, lai sekmētu ES paplašināšanos uz austrumiem. 2002. gadā 12 dalībvalstīs nacionālās valūtas aizvietoja ar eiro.

2004. gadā ES pievienojās 10 jaunas valstis: Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, Malta un Kipra.[12] 2007. gadā ES pievienojās Bulgārija un Rumānija. 2007. gadā eiro zonai pievienojās Slovēnija, 2008. gada 1. janvārī Malta un Kipra,[12] bet 2009. gada 1. janvārī Slovākija. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums. 2011. gadā Igaunija, 2014. gadā Latvija un 2015. gadā Lietuva pievienojās eiro zonai. 2015. gada martā Eiropas komisijas prezidents Žans Klods Junkers paziņoja par savu atbalstu kopīgas Eiropas armijas izveidošanai.[13] 2016. gada 23. jūnijā notika referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā, kurā vairums vēlētāju nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.[14] Izstāšanās notika 2020. gada 31. janvāra naktī.

Eiropas Savienības dalībvalstis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropas Savienības paplašināšanās

1950. gads

Dibinātājvalstis (Šūmaņa deklarācija).

1973. gads

1981. gads

1986. gads

1995. gads

2004. gads

2007. gads

2013. gads

Eiropas Savienības kandidātvalstis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eilera diagramma, kas rāda sakarības starp dažādām Eiropas valstu pārnacionālajām organizācijām un sadarbības līgumu darbības zonām.

Eiropas Savienībā ir astoņas oficiālās kandidātvalstis: Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Moldova, Serbija, Turcija, Ukraina un Ziemeļmaķedonija. Potenciālās kandidātvalsts statuss ir piešķirts Gruzijai un Kosovai.[15]

Šveice vienreiz (1992. gadā), bet Norvēģija divreiz (1972. un 1994. gadā) referendumā noraidīja iestāšanos Eiropas Savienībā. 1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas ES, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, pamatojot ar to, ka Maroka nav Eiropas valsts. Kandidātvalsts Islandes valdība 2013. gadā pieņēma lēmumu par iesākto iestāšanās sarunu apturēšanu[16] un 2015. gada martā paziņoja par iestāšanās pieteikuma atsaukšanu.

Krievijas iebrukuma laikā 2022. gada 28. februārī Ukraina lūdza sākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā.[17] 2024. gada 24. jūnijā sāktas sarunas par Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā.[18]

Sadarbības vai asociācijas līgumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropas Komisija (Brisele)

ES vai tās priekštečorganizācijas ir parakstījusi sadarbības vai asociācijas līgumus ar Eiropas Ekonomiskās telpas valstīm Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju (1994), ar Vidusjūras baseina valstīm Turciju (1964), Sīriju (1978), Tunisiju (1998), Izraēlu (2000), Maroku (2000), Jordāniju (2002), Ēģipti (2004), Alžīriju (2005), Libānu (2006), ar Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības vienošanās valstīm Ziemeļmaķedoniju (2004), Albāniju (2006), Melnkalni (2010), Serbiju (2013), Bosniju un Hercegovinu (2015), ar GUAM valstīm Gruziju, Moldovu, Ukrainu (2014), kā arī ar Čīli (2005), Dienvidāfrikas Republiku (2004) un Centrālamerikas integrācijas sistēmu (Central American Integration System, 2012).

Valodas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Eiropas Savienības valodas

Eiropas Savienībā ir 24 oficiālās valodas, kā arī daudzas reģionālās valodas un minoritāšu valodas. Visplašāk lietotās valodas ir angļu valoda (51% pratēju), vācu valoda (32%) un franču valoda (24%). Lielākā daļa ES valodu pieder indoeiropiešu valodu saimei. Trīs galvenie atzari ir ģermāņu, romāņu un slāvu. Ģermāņu valodas kā pirmās valodas lieto 38% ES iedzīvotāju (vācu — 18%, angļu — 13%, nīderlandiešu — 4%, zviedru — 2%, dāņu valodu — 1%). Romāņu valodas kā pirmās valodas lieto 32% ES iedzīvotāju (itāļu — 13%, franču — 12%, spāņu — 8%, rumāņu — 5%, portugāļu valodu — 2%). Slāvu valodas kā pirmās valodas lieto 14% ES iedzīvotāju (poļu — 8%, čehu — 2%, bulgāru — 2%, slovāku — 1% un slovēņu valodu — 1%).

Pie mazākiem indoeiropiešu valodu atzariem pieder baltu valodas (latviešu un lietuviešu valodas), ķeltu valodas (īru valoda) un grieķu valoda. Pie urāliešu valodu saimes pieder igauņu, somu un ungāru valodas, pie semītu valodu saimes pieder maltiešu valoda.

Vienotais tirgus

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas Savienības Vienotais tirgus ir Eiropas Savienības ekonomiskās integrācijas sastāvdaļa un tās izaugsmes nodrošinājums. Vienotā tirgus projekta mērķis, valstīm apzinoties nepieciešamību veicināt savu konkurētspēju pasaulē un nodrošināt Eiropas valstu ekonomisko izaugsmi un sociālo labklājību, bija izveidot tirgu dalībvalstu starpā, kurā nepastāvētu iekšējās robežas un kurā nebūtu šķēršļu Eiropas Savienības pilsoņu, preču un kapitāla brīvai kustībai. Eiropas Savienības Vienotais tirgus tiek īstenots ar četru brīvību palīdzību: brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība, brīvība veikt uzņēmējdarbību. Ar šo četru brīvību palīdzību jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pavalstniekiem tiek dota iespēja veikt saimniecisko darbību jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī.[19]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Brussels' EU capital role seen as irreversible». Euractiv.com. Skatīts: 2012. gada 28. oktobris. Brussels has become the de facto capital of the European Union
  2. ↑ Brussels, Capital of European Union Arhivēts 2013. gada 9. martā, Wayback Machine vietnē. - European Commission, 2001.
  3. ↑ 3,0 3,1 «Population on 1 January». ec.europa.eu. Eurostat. Skatīts: 2023. gada 12. jūlijs.
  4. ↑ «World Economic Outlook Database, October 2019». IMF.org. International Monetary Fund. Skatīts: 2020. gada 1. februāris.
  5. ↑ «World Economic Outlook Database, October 2019». IMF.org. International Monetary Fund. Skatīts: 2020. gada 1. februāris.
  6. ↑ "Eiropas Savienība". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 03.10.2023)
  7. ↑ «The Nobel Peace Prize 2012». Nobel Foundation.
  8. ↑ «The political consequences». European NAvigator. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-09. Skatīts: 2007-09-05.
  9. ↑ «A Europe without frontiers». Europa (web portal). Skatīts: 2007-06-25.
  10. ↑ «1980-1989 The changing face of Europe - the fall of the Berlin Wall». Europa (web portal). Skatīts: 2007-06-25.
  11. ↑ «Treaty of Maastricht on European Union». Activities of the European Union. Europa (web portal). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-21. Skatīts: 2007-10-20.; Paul Craig; Grainne De Burca , P. P. Craig. EU Law: Text, Cases and Materials (4th ed. izd.). Oxford : Oxford University Press, 2006. p15. lpp. ISBN 978-0-19-927389-8.
  12. ↑ 12,0 12,1 «A decade of further expansion». Europa (web portal). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-15. Skatīts: 2007-06-25.
  13. ↑ Otto Ozols: Vēsturisks notikums — pirmdien gaisā izkūpēja Krievijas impērijas ilūzija delfi.lv, 2015. gada 19. marts
  14. ↑ 'Brexit': Briti nobalsojuši par izstāšanos no ES delfi.lv, 2016. gada 24. jūnijā
  15. ↑ «European Commission - Enlargement - Candidate and Potential Candidate Countries». European Commission. Skatīts: 2017-06-29.
  16. ↑ pēc 2013. gada parlamenta vēlēšanām jaunā Islandes valdība 2013. gada jūnijā pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu apturēšanu (skat. Iceland's EU bid is over, commission told)
  17. ↑ «Ukraine Appeals For "Immediate" EU Membership: "I'm Sure It's Possible"». NDTV News.
  18. ↑ «ES sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu». delfi.lv.
  19. ↑ O.Quintin, B.Favarel-Dapas. L’Europe sociale. Enjeux et réalité, coll.Réflexe Europe, La Documentation française, Paris,1999, p.60 — 63.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apbalvojumi
Priekštecis:
Elēna Džonsone Sirlīfa
Leimaha Gbovī
Tevekula Kermāna 		Nobela miera prēmija
2012. gads 		Pēctecis:
Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija
1901—1925
1926—1950
1951—1975
1976—2000
2001—pašlaik
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eiropas_Savienība&oldid=4147607"