Kristietība Libānā
Libāna ir viena no divām Tuvo Austrumu valstīm (otra ir Kipra), kurā kristiešu kopiena ir lielākā valsts iedzīvotājus veidojošā daļa. 1932. gadā kristieši veidoja 55% Libānas iedzīvotāju, bet 20. gadsimta gaitā viņu skaits saruka. Tas skaidrojams ar vietējo kristiešu ciešo saikni ar Romu un Franciju, augsto izglītības līmeni un iespēju emigrēt uz citām kristīgajām valstīm. Lielākā daļa Libānas kristiešu ir maronīti. Citas Libānas kristiešu konfesijas ir pareizticīgie, melkīti, sīriešu katoļi, protestanti un citi.
Kristietība Libānā tiek praktizēta ilgāk nekā islāms. Bizantijas laikmetā vietējās kristiešu kopienas bija pakļautas Antiohijas patriarhātam. Maronīti no citiem kristiešiem atdalījās līdz 7. gadsimtam. Arābu iebrukums konsolidēja Libānas kristiešus, kuri lielākoties ātri pārgāja uz arābu valodu. Krusta kari iedvesmoja maronītus un veicināja viņu tuvināšanos katoļu baznīcai un Francijai (Jeruzalemes Karalistes laikā).
20. gadsimtu iezīmēja vardarbīga konfrontācija starp Libānas kristiešu un musulmaņu kopienām.[1]
Skatīt vēl
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ acmcu. «Muslim-Christian Relations in Lebanon: From Conflict to Dangerous Alliances». ACMCU (en-US), 2013-11-04. Skatīts: 2023-07-04.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kristietība Libānā.
