Libānas pilsoņu karš

Libānas pilsoņu karš (arābu: الحرب الأهلية اللبنانية, Al-Harb al-Ahliyyah al-Libnāniyyah) bija daudzpusīgs pilsoņu karš Libānā, kas ilga no 1975. līdz 1990. gadam, kā rezultātā bojā gāja 120 000 iedzīvotāju. Norisinājās arī masveida izceļošana, gandrīz viens miljons cilvēku devās bēgļu gaitās prom no Libānas.

Cēloņi

Kara cēloņi bija etniskās, reliģiskās un politiskās spriedzes saasināšanās starp kristiešu, sunnītu, šiītu un druzu kopienām. Situāciju sarežģīja Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (PAO) darbība, kas pēc 1970. gada tika pārvietota no Jordānijas uz Libānu. Palestīniešu kaujinieku klātbūtne un uzbrukumi Izraēlai no Libānas teritorijas radīja starptautisku spriedzi un iekšpolitisku destabilizāciju.

Kara sākums

Konflikts sākās 1975. gada 13. aprīlī, kad Falangu kustības (maronītu kristiešu milicijas) locekļi uzbruka autobusam ar palestīniešiem Beirūtā, nogalinot desmitiem cilvēku. Šis incidents izraisīja plašas sadursmes starp kristiešu un musulmaņu grupām, kuras ātri pārauga pilsoņu karā.

Galvenie notikumi

1976. gads – Sīrijas armija ieved karaspēku Libānā, nostiprinot ietekmi uz lielu daļu valsts.
1982. gads – Izraēla iebrūk Libānā, sasniedz Beirūtu un izspiež PAO no valsts; notiek Sabras un Šatilas slaktiņš, kurā Izraēlas sabiedrotās falangistu milicijas nogalina vairākus tūkstošus palestīniešu bēgļu.
1983. gads – notiek sprādzieni Beirūtā, kuros tiek uzspridzināti ASV jūras kājnieku un Francijas karavīru kazarmas (bojā vairāk nekā 300 cilvēku).
1985.–1989. gads – notiek iekšējas kaujas starp šiītu un kristiešu spēkiem, kā arī "karš par kalniem" starp druziem un kristiešiem.
1989. gads – tiek parakstīts Taifas līgums, kas paredz varas sadalījuma reformu un bruņoto grupējumu atbruņošanu (izņemot Hezbollah).

Kara beigas un sekas

1990. gadā pēc Sīrijas militārās iejaukšanās pilsoņu karš beidzās, un Libānas valdība tika atjaunota. Sīrijas spēki palika valstī līdz 2005. gadam.

Karš iznīcināja Beirūtu un daudzus citus pilsētu centrus, sagrāva ekonomiku un izraisīja ilgstošu emigrācijas vilni. Pēc kara valsts tika sadalīta pa konfesionālajām līnijām, un politiskā sistēma balstījās uz konfesionālo līdzsvaru starp kristiešiem un musulmaņiem.