Kristus ordenis

Kristus ordenis ir kristīgs bruņinieku ordenis, Templiešu ordeņa mantinieks Portugāles teritorijā. Ordeni 1318. gadā dibināja Portugāles karalis Dinišs I, lai turpinātu templiešu iesākto cīņu ar neticīgajiem. Romas pāvests Jānis XXII atļāva nodot jaundibinātajam ordenim visus Portugāles templiešu īpašumus, ieskaitot Tomāras pili, kas 1347. gadā kļuva par lielmestra rezidenci. No tā ordeni mēdz saukt arī par Tomāras ordeni.

Vēsture

Portugāle kļuva par pirmo Rietumeiropas valsti, kur apmetās Templiešu ordenis. 1160. gadā viņi Tomārā sāka celt neieņemamu pili, kas 1190. gadā izturēja Jakuba al Mansura vadīto mauru aplenkumu. Ordeņa likvidēšana 1312. gadā deva lielu triecienu portugāļu monarhijai, kas cerēja uz bruņinieku palīdzību rekonkistā. Un jau 1318. gadā karalis Dinišs noorganizēja palikušos bruņiniekus "Kristus zemessardzē", bet pēc gada šo iniciatīvu ar savu bullu apstiprināja Svētais Krēsls.

Sākotnēji mestra galvenā rezidence bija lielā Kastro Marimas pils Algarvē, karalistes dienvidos. Bruņiniekiem bija pienākums ievērot nabadzības un celibāta solījumu, kā arī pakļaušanos monarham. Beidzoties rekonkistai, bruņinieki atkal palika bez darba un kļuva valstij par apgrūtinājumu. Princis Enrike Jūrasbraucējs, būdams ordeņa lielmestrs, pavērsa tos pret Marokas musulmaņu valdniekiem, liekot tirgoņiem no visām Āfrikas precēm maksāt nodokli ordeņa labā. Par šiem līdzekļiem tika veikta Tomāras klostera pils rekonstrukcija.

Tomāras bruņinieki līdz ar Avisas ordeņa brāļiem sāka aktīvi piedalīties portugāļu jūrasbraucēju aizjūras ceļojumos. Vasko da Gama un citi ceļojošie Tomāras bruņinieki burāja ar ordeņa emblēmām uz savu kuģu burām. Tirgoņu-mūku komerciālie centieni ar grūtībām sadzīvoja ar bruņinieku dotajiem viduslaiku solījumiem. Daudzi ordeņa bruņinieki dzīvoja ar sievietēm, kas pamudināja pāvestu Aleksandru VI nabadzības un celibāta solījumu nomainīt pret laulības uzticības solījumu un atskaitīt noteiktu ienākumu daļu ordeņa kasē.

Karalis Manuels I, redzot Tomāras bruņiniekos vienu no karaliskās varas balstiem, lielmestrs būdams, pakāpeniski sekularizēja Kristus ordeni. Bet viņa pēctecis Žuau III pasludināja, ka lielmestra posteni portugāļu karaļi var mantot. Ordeņa aiziešana no reliģiskā pamata sāka uztraukt Vatikānu. Vairāki pāvesti, pamatojoties uz aktīvu dalību ordeņa tapšanā, sāka veidot paši savu augstāko Kristus ordeni. Portugāles monarhija sākumā tam pretojās. Ir zināmi pat gadījumi, kad pāvesta ordeņa brāļus Portugālē sāka arestēt.

Spānijas — Portugāles ūnijas laikā notika kārtējā ordeņa reforma, kuras rezultātā ordenī varēja iestāties ikviens aristokrāts, kurš divus gadus bija nokalpojis Āfrikā vai arī trīs gadus flotē. 1789. gadā ordeni sekularizēja, bet 1834. gadā nacionalizēja tā īpašumus. No 1822. gada līdz 1890. gadam atsevišķi no portugāļu ordeņa bija izveidots Brazīlijas Kristus ordenis. Pēc Portugāles monarhijas krišanas 1910. gadā visus senos ordeņus likvidēja, taču 1917. gadā Portugāles prezidents atjaunoja ordeni kā pilsonisko apbalvojumu.

Pakāpes

Mūsdienu Kristus ordenim ir 5 pakāpes:

Lielkrusta komandieris (GCC), ordeņa zīme pie pleca lentes, zvaigzne;
Lielvirsnieks (GOC), ordeņa zīme pie kakala lentes, zvaigzne;
Komandieris (ComC), ordeņa zīme pie kakala lentes;
Virsnieks (OC), ordeņa zīme pie krūšu lentes ar rozeti;
Kavalieris (CavC) vai Dāma (DamC), ordeņa zīme pie krūšu lentes.

Atšķirības zīmes

Ordeņa zīme — baltas emalijas latīņu krusts iekļauts sarkanas emalijas krustā ar paplašinātiem galiem.

Ordeņa zīmi nēsā sarkanas krāsas lentē.

Lielkrusta komandiera un lielvirsnieka ordeņa pakāpēm klāt nāk ordeņa zvaigzne, kas pēc būtības ir daudzstaru zvaigzne, kuras centrā ir baltas emalijas medaljons ar ordeņa krusta attēlu.