Princeses Martas krasts

Princeses Martas krasts (norvēģu: Kronprinsesse Märtha Kyst, angļu: Princess Martha Coast) ir Austrumantarktīdas piekrastes daļa Karalienes Modas Zemē Hokona VII jūras un Lazareva jūras krastā. Stiepjas no 5° austrumu garuma līdz Stenkomas-Vilsas glečeram rietumos. Kopējais piekrastes garums ap 1100 km. Austrumos robežojas ar Princeses Astridas krastu, rietumos — ar Kērda krastu Kotsu Zemē.

Daba

Piekrastes lielāko daļu klāj šelfa ledāji, lielākie no kuriem ir Rīsera-Larsena šelfa ledājs, Fimbulisens, Dželbārta šelfa ledājs un Ēkstrema šelfa ledājs. Piekrastes līnija stipri izrobota gan gar šelfa ledāju pamatnes līniju, gan gar to fronti. Šelfa ledājos vairākas salas, lielākās no kurām ir Lidena sala rietumu daļā un Blošimena un Novija austrumu daļā. Gar ledāju fronti veidojas vairākas ledus ostas, zināmākās no kurām ir Atkas līcis un Selbukta. Iekšzemē paceļas vairākas kalnu grēdas, ievērojamākās no kurām ir Fimbulheimens, Ričera augstiene un Heimefrontfjella. Starp Ričera augstieni un Fimbulheimenu Fimbulisenā noplūst viens no Antarktīdas lielākajiem glečeriem Jūtulstreumens.

Izpēte

Trollas polārstacija.

Princeses Martas krasts bija pirmā cilvēka sasniegtā vieta Antarktīdā. 1820. gada 16. janvārī Fabiāna fon Belinshauzena vadītā ekspedīcija sasniedza 69°21′28″S 2°14′50″W pie Fimbulisena ledāja frontes. Nosaukumu par godu Norvēģijas kroņprincesei Martai krasta apvidum ap Norvēģijas ragu piešķīra Jalmara Rīsera-Larsena ekspedīcija 1930. gada februārī. 20. gadsimta 30. gados apvidu intensīvi pētīja Larsa Kristensena finansētās. ekspedīcijas ar kuģiem Norvegia un Torshavn. 1938.-1939. gados piekrastes sektoru starp 20°E un 10°W pētīja Vācijas antarktiskā ekspedīcija ar kuģi Schwabenland un nosauca to par Jaunšvābiju. Pirmo polārstaciju Modheimu 1949. gadā ierīkoja Norvēģijas, Zviedrijas un Apvienotās karalistes antarktiskā ekspedīcija (darbojās līdz 1952. gadam). 1957. gadā Starptautiskā Ģeofizikas gada ietvaros tika atvērta norvēģu stacija Norveja, kas darbojās līdz 1960. gadam, kad tika par simbolisku samaksu nodota Dienvidāfrikai, kas netālu no norvēģu stacijas izveidoja savu polārstaciju SANAE. 1980. gadā Vācija uz Ēkstrema šelfa ledāja ierīkoja savu pirmo staciju Georgfonneimaijeri. 1987. gadā Zviedrija ierīkoja savu pirmo vasaras polārstaciju Svea, 1988. gadā 200 m vienu no otras ierīkoja Somijas staciju Aboa un Zviedrijas staciju Vāsa. 1990. gadā Norvēģija ierīkoja savu pirmo patstāvīgo ilgtermiņa vissezonas polārstaciju Trollu. Uz 2010. gadu Princeses Martas krastā darbojas trīs vissezonas un piecas vasaras polārstacijas.