Lēvisi of Menāri

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lēvisu of Menāru dzimtas ģerbonis

Lēvisi of Menāri (vācu: von Löwis of Menar), arī Levīzi of Menāri[1] ir sena vācbaltu dzimta, kas 17. gadsimtā no Skotijas ieceļoja Zviedru Vidzemē.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lēvisu of Menāru dzimtai piederējusī Doles muižas kungu māja (1898).

Par savu priekšteci dzimta uzskata 1427. gadā pieminēto Patriku Lēvisu (latīņu: Patricius de Lowis), kuram piederēja Menāras (Menner) muiža Pīblsšīrā (Peeblesshire) Skotijas dienvidos. Kā atalgojumu par piedalīšanos Polijas-Zviedrijas karā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs 1630. gadā virsleitnantam Viljamam Lēvisam (de Lays) no Menāras piešķīra Pantenes un Nurmu muižas.[2]

Daudzi no dzimtas vīriešiem izvēlējās karavīra profesiju un kalpoja gan Zviedrijas, gan vēlāk Krievijas valdniekiem. 1742. gadā Lēvisu dzimtu uzņēma Vidzemes bruņniecības matrikulā.

Lēvisu dzimtai dažādos laikos piederēja daudz muižu Vidzemes guberņas latviešu un igauņu daļās. Pēc Kārļa Fingala fon Lēvisa of Menāra pasūtījuma 1898. gadā uzcēla jauno Doles muižas kungu māju, kurā mūsdienās atrodas Daugavas muzejs. Līdz Pirmā pasaules kara beigām Lēvisi spēja paturēt vienīgi Pantenes muižu (īpašumā no 1630), Vecbrenguļu muižu (Alt-Wrangelshof, no 1875) un Suure-Kambja muižu (Groß-Camby, no 1903) Igaunijā.

Ievērojami dzimtas pārstāvji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]