Līvija Volkova

Līvija Volkova Personīgā informācija Dzimusi 1931. gada 9. jūnijā (93 gadi) Rīga, Latvija Tautība latviete

Zinātniskā darbība Zinātne literatūrzinātne Alma mater Rīgas Pedagoģijas institūts (1955) Latvijas Valsts universitāte (1971)

Līvija Volkova (dzimusi 1931. gada 9. jūnijā) ir latviešu literatūrvēsturniece. Pētījusi rakstnieku arhīvus un sarakstījusi grāmatas par Eduardu Veidenbaumu, Rūdolfu Blaumani, Jāni Gresti un Jāni Purapuķi.

Dzīvesgājums

1949. gadā beigusi Rīgas 11. vidusskolu, 1955. gadā — Rīgas Pedagoģijas institūta Dabaszinātņu un ķīmijas fakultāti, 1971. gadā — Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (neklātienē).

No 1955. līdz 1957. gadam par ķīmijas skolotāju strādāja Sabiles vidusskolā un no 1957. līdz 1965. gadam — Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskolā. Vēlāk no 1966. līdz 1976. gadam strādāja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, no 1976. līdz 1978. gadam — Eduarda Veidenbauma muzejā „Kalāčos”, no 1976. līdz 1978. gadam Rūdolfa Blaumaņa muzejā „Brakos” un no 1978. līdz 1986. gadam — Andreja Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā. Kopā ar muzeju kolēģiem Volkova veidojusi konceptuāli jaunas ekspozīcijas: Annas Brigaderes „Sprīdīšos”, Druvienas vecajā skolā, Emīla Dārziņa „Jāņskolā”, Rūdolfa Blaumaņa un Jaņa Rozentāla muzejā, kā arī publicējusi rakstus periodikā par muzeju metodoloģijas jautājumiem.

Darbi

Volkova sarakstījusi grāmatu „Eduards Veidenbaums” (1979), kā arī pētījumus par Rūdolfu Blaumani „Tapšana” (1988) un „Pilnbriedā” (Rūdolfa Blaumaņa Kopoti raksti, 9, 1999), „Blaumaņa zelts” (2008), „Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme” (2017). Volkova sarakstīto grāmatu pamatā rakstnieku arhīvu dokumentu izpēte, atklājot viņu filozofiskos uzskatus, intelektuālo pasauli un radošos impulsus, autore grāmatās izcēlusi Rūdolfa Blaumaņa saistību ar Rietumeiropas kultūru.

Volkova rakstījusi priekšvārdus un organizējusi kultūras mantojuma gadagrāmatas „Varavīksne” izdošanu (1980—1994), sakārtojusi un rakstījusi priekšvārdus grāmatām — Jāņa Grestes „... kā dzeņa vēders” (1977) un „Krist un celties” (1990), Eduarda Veidenbauma „Brīvības cēlajais gars” (1978), Rūdolfa Blaumaņa „Sijājot, skalojot zeltu” (1981), Jāņa Purapuķes „Ķibele aiz ķibeles” (1989).

Volkova 2000. gadā ir saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.