Lūgšana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Lūgšana ir ticīgā vēršanās pie Dieva, dieviem vai citām pārdabiskām būtnēm un cilvēkiem, kā arī šīs vēršanās kanonizēts teksts. Lūgšana bieži vien notiek pielūgsmes, slavēšanas, lūguma vai vienkārši savu domu izteikšanas veidā. Lūgšana bieži arī pieņem rituāla veidu.

Formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ābramiskajās reliģijās lūgšana tiek izteikta vārdos, kas bieži vien tiek papildināti ar noteiktām pozām, piemēram, stāvus, uz ceļiem, kā arī ar kustībām, piemēram, klanoties, apzīmējot sevi ar krusta zīmi, šūpojoties, dejojot utt. Lūgšana var tikt dziedāta, tā var būt arī neverbāla. Lūgšana var ietvert gan ļoti īsu tekstu, vienu vai dažus vārdus, bet tās teksts var būt arī garš vai daudzkārt atkārtojams.

Lūgšana kā vēršanās forma, kas vieno ticīgo ar dievību, paredz noteiktu distanci starp tiem. No šāda viedokļa meditācijas prakse neskaitās lūgšana; tomēr dažas lūgšanas tradīcijas un prakses dod priekšstatu par lūgšanu kā stāvokli vai arī konkrēta stāvokļa sākumu. Tādā veidā atšķirība starp lūgšanu un meditāciju ir diskutabla.

Lūgšanas dinamiskais elements satuvina to ar deju, kurai ir rituāla, pašizpausmes vai cita funkcija. Tā sūfistiskajā Sama tradīcijā ir grūti novilkt robežu starp lūgšanu, deju un meditāciju.

Lūgšanas papildināšana ar sveču un vīraka dedzināšanu, rituālo mazgāšanos, pārģērbšanos, koordinēšanos pa debess pusēm, diennakts laiku utt. padara to sarežģītā semiotiskā tekstā, apvienojot individuālo un kolektīvo psiholoģiju, tradīcijas un uzskatus.

Kristietībā pastāv četras vispārīgas lūgšanas formas - pateicības lūgšana, slavēšanas lūgšana, aizlūgšana par noteiktu vajadzību, kā arī adorācija jeb pielūgsme, apbrīnošana. Protestantisko konfesiju pārstāvji tradicionāli lūgšanās vēršas tikai pie Dieva, bet katoļi un pareizticīgie vēršas arī pie svētajiem, it īpaši pie jaunavas Marijas.