Laba darīšanas princips

Laba darīšanas princips ir viens no bioētikas principiem, kas ietver morālu pienākumu pēc iespējas palielināt potenciālos ieguvumus un samazināt iespējamo kaitējumu gan praktiskajā medicīnā, gan bioloģijas un biomedicīnas pētījumos ar cilvēku iesaisti.

Medicīnā

Saskaņā ar šo principu galvenais ārsta pienākums pret pacientu ir izsvērt potenciālos ieguvumus attiecībā pret riskiem. Ideālā gadījumā medicīnā laba darīšana iekļauj nesavtīgu rīcību un palīdzību citiem visos gadījumos, taču no ārstiem ikdienā netiek sagaidīta šāda rīcība. Tomēr medicīnas ideālais mērķis ir absolūta veselība un labklājība visiem pacientiem, tādēļ ārstiem ir jācenšas gūt arvien jaunas zināšanas un metodes sava darba pilnveidošanai.

Viena no biežākajām bioētikas problēmām saistīta ar laba darīšanas un nekaitēšanas izvērtēšanu. Medicīnā ar to bieži sastopas situācijās, kad nepieciešams izvērtēt potenciālos ieguvumus un riskus, veicot dažādas medicīniskas manipulācijas. Ārsta pienākums ir informēt pacientu par iespējamajiem ieguvumiem un riskiem. Gala lēmumu pieņem pacients, tomēr jebkurā gadījumā ieguvumiem ir jāatsver riski, lai ārsta rīcība būtu ētiska.

Atsevišķās situācijās laba darīšanas princips tiek vērtēts kā svarīgāks par autonomijas principu. Tie ir gadījumi, kad ārsti sniedz labāko iespējamo aprūpi pacientam, nekonsultējoties ar pacientu, vai neņemot vērā viņa vēlmes, piemēram, gadījumos kad tiek aprūpēti pacienti ar pašnāvnieciskām tieksmēm. Šādi pacienti ir drauds paši sev un tie nespēj rīkoties saskaņā ar savām labākajām interesēm. Tomēr ētiskas problēmas rada tas, ka pacienti atšķirīgi domā, kas ir labums un kas kaitējums, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar eitanāzijas legalizēšanu. Nozīmīgs laba darīšanas principa pielietošanas piemērs ir sabiedrības veselības veicināšanas pasākumi.

Bioloģijas un biomedicīnas pētījumos

Laba darīšanas princips bioloģijā un biomedicīnā tiek attiecināts uz pētījumiem, kuros ir iesaistīti cilvēki, un tā īstenošanu nosaka dažādi starptautiski un nacionāli dokumenti, piemēram, Helsinku deklarācija. Tas tiek īstenots, pētījumos piedaloties kompetentiem zinātniekiem, veidojot labas prakses standartiem atbilstošu pētījuma dizainu un nodrošinot pētījuma subjektu tiesību aizsardzību. Īpaši nozīmīga šī principa īstenošanā ir risku un ieguvumu izvērtēšana. Risku izvērtēšanu veic pētnieki un pētījumu ētikas komiteja. Bioloģijas un biomedicīnas pētījumos ar cilvēku iesaisti riski vienmēr ir pēc iespējas jāsamazina. Ir jāizvērtē ne tikai fiziskie, bet arī psiholoģiskie, sociālie un ekonomiskie riski un ieguvumi pētījuma subjektiem. Jāņem vērā arī riski pētījuma subjekta privātumam. Izvērtējot riskus, jāņem vērā arī riski un ieguvumi potenciālā pētījuma dalībnieka radiniekiem (piemēram, cilvēka genoma pētījumos) un sabiedrībai kopumā, tomēr par primārajiem ir uzskatāmi kaitējuma un apgrūtinājuma riski pašam pētījuma subjektam. Pētījumos, kuros ir paredzams tiešs ieguvums pētījuma subjektam, var būt pieļaujams augstāks risks, tomēr pastāv noteiktas riska pakāpes un kaitējuma veidi, kas nav pieļaujami pat tad, ja persona brīvprātīgi piekrīt piedalīties šādā pētījumā.