Bioētika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Bioētika - filozofijas un pielietojamās ētikas nozare, kas aplūko ētiskas dabas jautājumus, kuri rodas saskaroties tādām nozarēm kā dabaszinātnes, biotehnoloģija, medicīna, politika, jurisprudence, filozofija un teoloģija.

Darbības lauks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zinātniskā darbība sniedz ne tikai labumu sabiedrībai, bet rada arī aizvien jaunas ētikas problēmas. Sabiedrības uzmanību šiem jautājumiem pievērsa biomedicīniskie eksperimenti, īpaši tie, kas tika veikti Otrā pasaules kara laikā. Nirnbergas procesa ietvaros 1947. gadā tika izveidots īpašs ētikas kodekss (Nirnbergas kodekss), pēc kura vēlāk tiesāja ārstus un zinātniekus, kas veica eksperimentus ar koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem. Uz šo kodeksu bieži atsaucas kā sākumu starpdisciplinārajai nozarei, kas šobrīd pazīstama kā bioētika.

Viens no nozīmīgākajiem dokumentiem bioētikas jomā ir Pasaules Medicīnas asociācijas Helsinku deklarācija, kas tika pieņemta 1964. gadā[1], un tās mērķis ir noteikt galvenos ētikas principus medicīnas pētījumiem arī cilvēku iesaisti. Helsinku deklārācija ir vairākas reizes papildināta (1975.,1983.,1989.,1996., 2000., 2002., 2004., 2008. un 2013. gadā).

1974. gadā ASV tika izveidota komisija, kas nodarbojas ar bioētikas jautājumiem. Viens no tās uzdevumiem bija definēt bioētikas principus, ko būtu jāņem vērā, iesaistot cilvēkus biomedicīniskos un psiholoģijas pētījumos. 1979. gadā šie ētikas pamatprincipi un vadlīnijas tika publiskoti kā Belmontas ziņojums. Uzmanība tajā bija pievērsta trim vispārīgiem principiem:

  1. Cieņai pret personas autonomiju
  2. Medicīnas ētikas vērtībām
  3. Taisnīgumam

Vēlāk sarakstam tika pievienots arī laba darīšanas princips. Lai šos vispārīgos principus attiecinātu uz pētījumiem ar cilvēku iesaisti, "Belmontas ziņojumā" bija ieteikts: saņemt pētījuma dalībnieku informētu piekrišanu, veikt risku novērtējumu un veikt taisnīgu pētījuma subjektu atlasi.

Attīstoties biotehnoloģijām un papildinoties uzskatiem par sabiedrības veselību un veselības aizsardzības politiku, bioētika mūsdienās ir kļuvusi par strauji augošu akadēmisko un profesionālo pētījumu sfēru. Kopš 1980. gadu beigām Eiropā šajā nozarē ir iznākuši vismaz ducis žurnālu. Turklāt daudzos akadēmiskos medicīnas centros un universitātēs tiek piedāvātas iespējas specializēties bioētikā.

Šobrīd notiek diskusijas par to, uz cik plašu pētījumu lauku attiecināt bioētikas jēdzienu. Vai tiem būtu jābūt visiem ētiskas dabas jautājumiem, kas rodas bioloģijā un medicīnā? Daži bioētiķi uzskata, ka šo jautājumu loku vajadzētu sašaurināt tikai uz medicīnu vai tehnoloģiskajiem jaunieviesumiem. Citi šo loku gribētu paplašināt, ietverot jebkuru rīcību, kas var ietekmēt justspējīgus organismus un ekosistēmas.

Bioētikas mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bioētikas jautājumu risinājumus lielā mērā nosaka dažādu iestāžu vajadzības. Mūsdienās bioētiķus nereti algo vai iesaista diskusijās nevis viņu pašu viedokļu dēļ vai tāpēc, ka tiem būtu īpašas spriešanas spējas, bet tāpēc, ka tie pārzina plašu pētījumu un diskusiju lauku un spēj rast taisnīgus, godīgus un saprātīgus risinājumus, izmantojot zināšanas par dažādām iesaistītajām nozarēm.

Tā rezultātā bioētikas attīstību būtiski nosaka iestādes - īpaši medicīnas centru ieguldītie miljoni medicīnas ētikas attīstīšanai, ko nodrošina dažādas mācību programmas un pētījumi. Šodien ir praktiski neiespējami īstenot nopietnus pētījumus medicīnā bez ētikas speciālistu dalības. Pirmkārt, tie nepieciešami pētījuma norisi nosakošo pārskatu veidošanā, lai noteiktu pētījumu veicēju atbildību. Otrkārt, bioētiķi var palīdzēt apzināt pētījumu potenciālās sociālās, ētiskās un ekonomiskās sekas.

Ideoloģija un metodoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bioētiķi nereti fokusējas uz filosofiju, lai analizētu kokrētos jautājumus, un bioētikā specializējušies filosofi, piemēram, Pīters Singers šo jautājumu loku skata kā morāles filosofiju. Tomēr šādai pieejai nereti tiek pretstatītas citas, tādējādi padarot bioētiku par aizvien lielākā mērā starpdisciplināru. Daudzi bioētiķi nav akadēmiski filosofi, un daži pat uzskata, ka analītiskās filosofijas metodes ir negatīvi iespaidojušas nozares attīstību. Laika gaitā bioētikā iesaistījušies aizvien vairāk profesionāļu ar izglītību medicīnā.

Daļa bioētiķu, īpaši tie, kas sniedz ētikas konsultācijas par klīniskiem jautājumiem, uzsver bioētikas praktiskos aspektus un uzlūko nozari kā vairāk saistītu ar klīnisko praksi vai sabiedrības veselību nekā filosofiju.

Reliģiskas ievirzes bioētiķi ir izstrādājuši morāles noteikumus un vadlīnijas konkrētiem gadījumiem atkarībā no viņu reliģiskajiem uzskatiem. Daudzi no tiem ir ebreju un kristiešu pedagogi (sholāri). Tā kā hinduisma, budisma un džainisma tradīcijās tiek uzvērts dzīvības svētums, tad tajās ir daudz filosofiskas literatūras par dzīvības tēmu. Arī aizvien vairāk islāma sholāru iesaistās šajā sfērā. Daži liberālie musulmaņi ir izteikuši kritiku par to, ka bioētikā ir dzirdami tikai konservatīvo musulmaņu viedokļi.

Kaut arī ir daudz augsti kvalificētu filosofu, kas aplūko bioētikas tēmas no reliģiskās perspektīvas, daži sekulārie Rietumu bioētiķi pauž kritiku par to, ka reliģiskajiem bioētiķiem nereti nav akadēmiskas izglītības, piemēram, filosofijā, bioloģijā vai medicīnā, tomēr tie iesaistās diskusijās par šīm nozarēm cieši piesaistītiem jautājumiem. No sekulāro bioētiķu viedokļa trauksme ir ceļama par to, ka reliģiskie bioētiķi vispirms pauž viedokli par problēmu un tikai pēc tam meklē pamatojumus. Protams, šī kritika neattiecas uz visām tēmām, kuros iesaistās reliģiskie bioētiķi.

Izņemot rietumvalstis, lielākajā daļā pasaules valstu reliģija nav strikti nošķirta no filosofijas. Daudzās Āzijas kultūrās pastāv aktīvas (un nereti mazāk dogmatiskas, bet vairāk pragmatiskas) diskusijas par bioētikas jautājumiem. Diskusijas nereti attiecas uz konkrēto valstu demogrāfisko politiku, piemēram, Ķīnas gadījumā. Budistu bioētiķiem kopumā ir raksturīgs naturālistisks skatījums, kas veido racionālistisku un pragmatisku pieeju. Āfrikā un daļēji arī Latīņamerikā bioētikas diskusijas bieži fokusējas uz to praktisko ietekmi uz neadekvāti vadītu politiku un varas attiecībām.

Tēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar veselību saistīto zinātņu izpētes lauki, kas atrodas bioētikas uzmanības lokā:

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ķilkuts G., Mežinska S., Neiders I., Sīlis V., Sīle V., Biomedicīnas ētika: teorija un prakse. - Rīgas Stradiņa universitāte, Rīga, 2006.
  • Beauchamp, Tom & Childress, James (2001), Principles of Biomedical Ethics, Oxford, New York: Oxford University Press, ISBN 0-19-514332-9
  • Jonsen, Albert; Veatch, Robert & Walters, leRoy (1998), SourceBook in Bioethics, Washington: Georgetown University Press, ISBN 0-87840-685-9
  • Khushf, Tom (ed) (2004), Handbook of Bioethics: taking stock of the field from a philosophical perspective, Dordrecht, Boston, London: Kluwer Academic Publishers, ISBN 1-4020-1893-2
  • McGee, Glenn (2003), Pragmatic Bioethics, Cambridge: Massachusetts Institute of Technology Press, ISBN 0-262-63272-1
  • Sugarman, Jeremy & Sulmasy, Daniel (2001), Methods in Medical Ethics, Washington: Georgetown University Press, ISBN 0-87840-873-8
  • Andre, Judith (2002), Bioethics as Practice, Chapel Hill and London: University of North Carolina Press, ISBN 0-8078-2733-9
  • Emanuel, Ezekiel; Crouch, Robert; Arras, John; Moreno, Jonathan & Grady, Christine (2003), Ethical and Regulatory Aspects of Clinical Research, Baltimore, London: Johns Hopkins University Press, ISBN 0-8018-7813-6
  • Aulisio, Mark; Arnold, Robert & Younger, Stuart (2003), Ethics Consultation; from theory to practice, Baltimore, London: Johns Hopkins University Press, ISBN 0-8018-7165-4
  • Singer, Peter A. & Viens, Adrian M. (2008), Cambridge Textbook of Bioethics, Cambridge: Cambridge University Press, ISBN 978-0-521-69443-8

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. https://www.wma.net/policies-post/wma-declaration-of-helsinki-ethical-principles-for-medical-research-involving-human-subjects/