Latviešu Avīzes
 | |
| Redaktors |
|
|---|---|
| Valoda | Latviešu |
| Uzņēmums | J. Štefenhāgena un dēla spiestuve (1822-1853) |
| Valsts | Krievijas Impērija (Kurzemes un Vidzemes guberņas) |
| Regularitāte |
|
"Latviešu Avīzes" (vecajā ortogrāfijā: Latweeschu Awises) bija visilgāk izdotais preses izdevums (1822—1915) latviešu valodā, ko iespieda Jelgavā reizi nedēļā, no 1901. gada divas reizes, no 1911. gada trīs reizes nedēļā, no 1913. gada katru dienu. Laikraksta pasūtītāju skaits pieauga no 3600 abonentiem 1860. gadā līdz apmēram 5000 abonentiem 1870. gadā.[1]
No 1909. līdz 1913. gadam mācītājs Jānis Veismanis izdeva "Jaunās Latviešu Avīzes".
Darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau 1768. — 1769. gadā Peltsamā (toreizējā Vidzemes guberņā) iespieda pirmo medicīnas žurnālu latviešu valodā "Latviešu ārste", bet Kurzemes guberņas pilsētā Mītavā (Jelgavā) 1797. — 1798. gadā reizi ceturksnī iznāca žurnāls "Latviska Gada Grāmata". Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē (1817) tika nolemts izdot jaunu laikrakstu latviešu valodā. Izdošanas atļauju (koncesiju) saņēma Jelgavas ģimnāzija (Academia Petrina, vēlāk Gymnasium Illustre), kas to iznomāja Lestenes mācītājam Kārlim Vatsonam un izdevniecībai "J. F. Štefenhāgens un dēls".
Laikraksta pirmais redaktors bija Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777—1826), kas jau pirms tam aktīvi darbojās "Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā" un bija aizrāvies ar latviešu etnogrāfijas un pagātnes pētījumiem. Viņš uzstājās ar vairākiem priekšlasījumiem, "kā latviešu attīstība veicināma". Vatsons sastādīja lasāmu grāmatu latviešu bērniem (1816) un kopā ar Kēleru un Fogtu no vācu valodas latviski pārtulkoja Kurzemes zemnieku likumus (1817).
1822. gadā viņš gandrīz ik nedēļas, daudzkārt sliktā ceļā, no Lestenes brauca uz Jelgavu, lai veidotu jaunā laikraksta saturu. Pirmā gada gājuma beigās viņš rakstīja: "Tie latvieši, kas savu tautu no tiesas mīļo un ciena, un visi latviešu ļaužu īsti draugi to labi zina, ka mēs neesam velti strādājuši un ka neesam nieka lietu uzņēmuši."[2]
Avīzes pirmajā laidienā 1822. gada 5. janvārī tas izdevēji solīja: "Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātenes un tālenes atvezdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies, ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēdami pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas (..). Latviešu tautu un latviešu valodu no sirds mīļojam."[3]
Saturs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmajos gados autori bija galvenokārt vācu mācītāji, bet 1830. — 1840. gados pārsvars jau bija latviešiem, kuri ieguva tribīni saviem darbiem. Laikrakstā publicējās Neredzīgais Indriķis, Ansis Leitāns, Ansis Līventāls, Ernests Dinsbergs u. c. Vēlāk viņiem pievienojās Augusts Saulietis un Jēkabs Janševskis, kas palīdzēja palielināt "Latviešu Avīžu" abonentu skaitu. Nodaļās "Iekš Vāczemes avīzēm lasa" un "Krievu avīzēs" varēja uzzināt par jaunāko ārzemju presē.
Jau K. F. Vatsona redaktūras laikā avīzē parādījās pirmie plašākie materiāli. Redaktors pats 28 turpinājumos četru gadagājumu garumā publicēja apjomīgu aprakstu "Kurzeme" par novada teritorijas lielumu, zemes auglību un izmantojumu, iedzīvotājiem, pilsētām, administratīvo iedalījumu, pārvaldi utt. Vatsons uzsvēra, ka cilvēkam vispirms jāiepazīstas ar savu tuvāko apkārtni, savu dzimteni. To pašu sekmēja Birzgales-Lindes mācītāja Konrāda Šulca rakstu cikls "No Daugavas". Pat lauku korespondencēs K. Vatsons pamācīja lasītājus: "Mēs negribam mūsu mīļo tēvzemi par Vāczemi taisīt; mēs gribam latvieši iekš tautas un valodas palikt." Viņš izsmēja vecākus, kas grib "savus bērnus par pusvāciešiem pataisīt", un saka: "Iekām nāktos, ka šai zemē vācieši latviešu valodu runātu, nekā latviešiem būs vācu valodu uzņemt."
Jau pēc K. F. Vatsona nāves 1827. gadā laikraksts publicēja dzejoli "Latviešu valodai", kura autors bija parakstījies kā "Latvietis":
Kad muļķīši, kad ģeķi daži rodas,
Kas tevi smād un noliek negudri, -
Puskoka lēcēji pēc nieku dodas,
Kad lepnais tīko tapt par vācieti,
Tad tomēr tevi gudra tauta godās;
Bez tevis nebūtu vairs latvieši!
Lai ņem — kad latvietis to teic -
par ļaunu,
Kas tēvu tēviem kapā dara kaunu!
Lai tauta manto svešu gudras ziņas,
Bet neatstāj no tēvu valodiņas.
Pēc K. Vatsona nāves avīze kļuva daudz bālāka, bet redaktora mācītāja Rūdolfa Šulca laikā (1849—1866) izvērtās pēc būtības par vācu garīdzniecības izdevumu, kas apkaroja tieši tos mērķus, kurus tam bija nospraudis dibinātājs. Stāvoklis nedaudz mainījās tikai 19. gadsimta 70. — 80. gados, kad "Latviešu Avīzes" sāka rediģēt arī latvieši. No 1867. līdz 1903. gadam laikraksta izdevējs un redaktors bija Augusts Bīlenšteins, pēc tam līdz 1908. gadam Jānis Veismanis.
Avīzi pārtrauca izdot pēc Kurzemes okupācijas Pirmā pasaules kara laikā.