Latviešu alfabēts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latviešu alfabēts ir no latīņu alfabēta atvasināts alfabēts, ko lieto, rakstot latviešu valodā. Kopumā latviešu alfabētā ir 33 burti.

Mūsdienu alfabēts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aa, Āā, Bb, Cc, Čč, Dd, Ee, Ēē, Ff, Gg, Ģģ, Hh, Ii, Īī, Jj, Kk, Ķķ, Ll, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Pp, Rr, Ss, Šš, Tt, Uu, Ūū, Vv, Zz, Žž.

Burts Nosaukums SFA (IPA) Burts Nosaukums SFA (IPA) Burts Nosaukums SFA (IPA)
A, a a /ɑ/ H, h /x/,/h/ O, o o /ua̯/,/o/,/oː/
Ā, ā garais ā /ɑː/ I, i i /i/ P, p /p/
B, b /b/ Ī, ī garais ī /iː/ R, r er /r/,/rʲ/
C, c /ts/ J, j /j/ S, s es /s/
Č, č čē /tʃ/ K, k /k/ Š, š /ʃ/
D, d /d/ Ķ, ķ ķē /c/ T, t /t/
E, e e /e/,/æ/ L, l el /l/ U, u u /u/
Ē, ē garais ē /eː/,/æː/ Ļ, ļ /ʎ/ Ū, ū garais ū /uː/
F, f ef /f/ M, m em /m/ V, v /v/
G, g /g/ N, n en /n/,/ŋ/ Z, z /z/
Ģ, ģ ģē /ɟ/ Ņ, ņ /ɲ/ Ž, ž žē /ʒ/

Latviešu alfabētā nav ietilpināti skaņu dz (/d̪͡z̪/) un (/d͡ʒ/) apzīmējumi. Šīs skaņas raksta ar diviem burtiem — d un z vai d un ž savienojumu.

Vēsturiskas alfabēta variācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms Otrā pasaules kara alfabētā ietilpa, kā arī vēlāk trimdā un kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma dažos gadījumos arī Latvijā, ir izmantoti burti un digrāfi Ō, ō, Ŗ, ŗ, Ch, ch.

Ŗ jeb 'mīkstā R' lietošana tika pārtraukta 1938. gadā[1]. Atjaunota 1940, gadā[2]. Atkal atcelta 1946. gadā.

Pēc valodnieka Jāņa Kušķa domām, mīkstā r nelietošanas dēļ:

  • ieviesies plats e vārdos, kur ŗ strādāja kā šaurinātājskaņa;
  • dažkārt vērojams līdzskaņu mijas zudums lietvārdu 2. un 5. deklinācijā;
  • vērojams līdzskaņu mijas zudums vienzilbes darbības vārdiem, kas beidzas ar -rt un arī no tiem atvasinātos vārdos.
  • slāvu un lietuviešu valodas izcelsmes svešvārdos mīkstinātais r netiek atzīmēts;
  • dažu vārdu nozīmi tagad iespējams izšķirt tikai pēc konteksta.[3]

Alfabēta trūkumi un priekšrocības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ar vienu burtu o tiek apzīmētas trīs skaņas: divskanis [ua̯], patskaņi [ɔ], [ɔː].
  • Ar vienu burtu e tiek apzīmētas divas skaņas: [e], [æ] (skatīt patskaņu harmoniju).
  • Ar vienu burtu ē tiek apzīmētas divas skaņas: [eː], [æː].
  • Ar vienu burtu apzīmē gan dentālo [n], gan velāro [ŋ] (skaņa pirms k un g kā vārdos runga, Ranka).

No rakstītā vien ne vienmēr var uzzināt pareizu vārda izrunu. Tomēr alfabētā neizšķirtās skaņas mainās pozicionāli vai arī sastopamas gandrīz tikai svešvārdos. Turklāt lielākajai daļai latviešu valodas fonēmu atbilst savs burts vai digrāfs. Katrs burts tiek izrunāts vienā vai vairākos zināmos veidos, vai arī tam atbilstošā fonēma tiek asimilēta pēc zināmām likumsakarībām — gan vārdu 'rats', gan 'rads' izrunā kā [rɑts].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1938, no. 9[1]
  2. Valdības Vēstnesis 31.07.1940, Latvijas Kareivis 30.07.1940 [2]
  3. Jānis Kušķis. ««Kā lietot Ŗ, ŗ»» (PDF). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. jūlijs.