Leonīds Zariņš
| ||||||||||||
Leonīds Zariņš (1927—1954) bija latviešu nacionālās pretestības kustības dalībnieks.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1927. gada 28. augustā Priekules ārsta un aizsargu virsnieka Nikolaja Zariņa un viņa sievas Marijas Katrīnas, dzimušas Tilgales, ģimenē. Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un nokļuva Hohfeldas baltiešu bēgļu nometnē Bavārijā, apmeklēja Augsburgas Ausekļa Latviešu ģimnāzijas pēdējās divas klases. Pēc abitūrijas (1947) Leonīds sāka studēt mehāniku un elektrotehniku Baltijas Universitātē Pinebergā. 1950. gadā pārcēlās uz ASV, kur turpināja studijas Luziānas universitātē Batonrūžā. Elektroinženiera grāda iegūšanai (1951) strādāja Bell Telephone laboratorijā.
Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) viņam piedāvāja piebiedroties Latvijas pretestības spēkiem. 1953. gada 16. maijā viņu no Rietumvācijas ar lidmašīnu nogādāja virs Latvijas, kur Zariņš ar izpletni nolaidās Auces tuvumā kopā ar dažādām radioierīcēm. Tad viņš devās uz Rīgu, kur 22. maijā satika jau agrāk iesūtīto CIP aģentu Edvīnu Ozoliņu, kuru čeka bija piespiedusi kļūt par savu dubultaģentu. 23. maijā Leonīdu Zariņu čekisti apcietināja un nosūtīja tiesāšanai uz Krieviju, kur, pamatojoties uz padomju kara tribunāla lēmumu, nošāva 1954. gada 3. augustā.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20.GS. OTRĀ PUSĒ Rolfs Ekmanis Jaunā Gaita nr. 271., 2012. gada ziema