Boļševiki

Boļševiki

Большевики
1920. gada Boļševiku partijas sapulce: sēž (no kreisās uz labo) Jenukidze, Kaļiņins, Buharins, Tomskis, Laševičs, Kameņevs, Preobraženskis, Serebrjakovs, Ļeņins un Rikovs
Pēctecis	Krievijas komunistisko (boļševiku) partija
Izveidots	1903 (1903)
Dibinātājss	Vladimirs Ļeņins
Likvidēts	1952. gadā
Galvenā mītne	Dažādas
Produkts	Pravda (avīze)
Vadītājs	Vladimirs Ļeņins
Jumta organizācija	Krievijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija

Borisa Kustodijeva 1920. gada glezna "Boļševiks"

Boļševiki (krievu: большевики — ‘tādi, kas ir vairākumā’) jeb lielinieki bija Krievijas impērijā KSDSP radikālais spārns, kas 1912. gada partijas kongresā ieguva vairākumu Vladimira Uļjanova (Ļeņina) vadībā un atšķēlās no partijas, izveidojot Krievijas Sociāldemokrātisko Strādnieku (boļševiku) partiju. Par savu mērķi uzskatot komunisma ieviešanu, partija pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma pārdēvējās par Krievijas komunistisko (boļševiku) partiju (Российская коммунистическая партия (большевиков) — РКП(б)) un saglabāja šo nosaukumu līdz 1925. gadam.

No 1925. līdz 1952. gadam partijas nosaukums bija "Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija" (Всесоюзная коммунистическая партия (большевиков) (ВКП(б)).

No 1952. līdz 1991. gadam partijas nosaukums bija "Padomju Savienības komunistiskā partija" (Kоммунистическая партия Советского Союза (КПСС)).

1991. gadā Krievijas Federācijā partija tika likvidēta.

Vēsture

Boļševiku kustība izveidojās Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas iekšējās šķelšanās rezultātā. 1903. gadā partijas II kongresā starp Vladimiru Ļeņinu un Jūliju Martovu radās konflikts par partijas organizācijas principiem. Ļeņins aizstāvēja stingri centralizētu, profesionālu revolucionāru partiju, savukārt Martovs iestājās par plašāku un atvērtāku partijas modeli.

Kongresa balsojumos Ļeņina piekritēji atsevišķos jautājumos ieguva vairākumu, tādēļ viņus sāka dēvēt par boļševikiem — "vairākuma cilvēkiem". Martova piekritēji kļuva pazīstami kā meņševiki — "mazākuma cilvēki". Sākotnēji šie nosaukumi neatspoguļoja pastāvīgu skaitlisku vairākumu partijā, bet kļuva par abu frakciju politiskajiem apzīmējumiem.

1905. gada revolūcijas laikā boļševiki piedalījās streikos, sacelšanās mēģinājumos un strādnieku padomju darbībā. Viņi uzskatīja, ka Krievijas revolūcijai jāpāraug no demokrātiskas revolūcijas sociālistiskā revolūcijā, un arvien vairāk uzsvēra bruņotas sacelšanās nepieciešamību.

Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas boļševiki darbojās pagrīdē, emigrācijā un legālajās organizācijās, tostarp arodbiedrībās, presē un Valsts domes sociāldemokrātu frakcijā. Viņu darbību bieži ierobežoja cariskās varas represijas, aresti, trimda un policijas uzraudzība.

1912. gadā Prāgas konferencē boļševiki faktiski izveidoja atsevišķu partiju, nostiprinot šķelšanos ar meņševikiem. Šajā laikā tika izveidots boļševiku laikraksts Pravda, kas kļuva par vienu no svarīgākajiem viņu politiskās propagandas līdzekļiem.

Pirmā pasaules kara laikā boļševiki ieņēma internacionālistisku un pretkaru vērstu pozīciju. Ļeņins aicināja pārvērst imperiālistisko karu pilsoņu karā pret valdošajām šķirām. Šī nostāja atšķīra boļševikus no daudziem citiem sociālistiem, kuri atbalstīja savu valstu kara centienus vai iestājās par aizsardzības politiku.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā boļševiki sākotnēji nebija lielākā politiskā partija Krievijā. Tomēr viņi strauji palielināja ietekmi, īpaši strādnieku, kareivju un radikalizēto pilsētu iedzīvotāju vidū. Ļeņina Aprīļa tēzes noteica kursu uz Pagaidu valdības neatbalstīšanu, kara izbeigšanu, zemes nodošanu zemniekiem un varas nodošanu padomēm.

1917. gada vasarā un rudenī boļševiku ietekme padomēs pieauga. Viņi izmantoja neapmierinātību ar karu, ekonomisko krīzi, zemes jautājuma neatrisināšanu un Pagaidu valdības vājumu. Īpaši nozīmīga bija boļševiku pozīciju nostiprināšanās Petrogradas un Maskavas padomēs.

1917. gada oktobrī boļševiki vadīja bruņotu sacelšanos Petrogradā, kuras rezultātā tika gāzta Pagaidu valdība. Oktobra apvērsuma laikā boļševiki pasludināja padomju varas nodibināšanu un izveidoja jaunu valdību — Tautas komisāru padomi ar Ļeņinu priekšgalā.

Pēc varas pārņemšanas boļševiki pieņēma vairākus nozīmīgus dekrētus, tostarp Dekrētu par mieru un Dekrētu par zemi. Vienlaikus viņi pakāpeniski ierobežoja politisko opozīciju, preses brīvību un konkurējošo partiju darbību. 1918. gada janvārī tika izklīdināta Krievijas Satversmes sapulce, kurā boļševiki nebija ieguvuši vairākumu.

Pilsoņu kara laikā boļševiki izveidoja Sarkano armiju, ieviesa kara komunisma politiku un izmantoja plašas represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Čeka kļuva par galveno politiskās kontroles un terora institūciju.

1921. gadā pēc pilsoņu kara, ekonomiskā sabrukuma un sacelšanās, tostarp Kronštates sacelšanās, boļševiku vadība pārgāja uz Jauno ekonomisko politiku. Tā daļēji atjaunoja tirgus elementus, taču politiskā vara palika boļševiku partijas rokās.

1922. gadā boļševiku vadībā tika izveidota Padomju Savienība. Partija kļuva par valsts politiskās sistēmas kodolu, un tās struktūras faktiski noteica gan valdības, gan padomju institūciju darbību. Tajā pašā laikā partijā pieauga centralizācija un iekšējās opozīcijas ierobežošana.

Pēc Ļeņina nāves 1924. gadā sākās cīņa par varu partijas vadībā. Tajā pakāpeniski uzvarēja Josifs Staļins, kurš nostiprināja personisko varu un izspieda no politikas savus konkurentus, tostarp Ļevu Trocki, Grigoriju Zinovjevu un Ļevu Kameņevu.

1920. gadu beigās boļševiku partija Staļina vadībā atteicās no Jaunās ekonomiskās politikas un sāka piespiedu kolektivizāciju un paātrinātu industrializāciju. Šīs politikas rezultātā tika būtiski pārveidota PSRS sabiedrība un ekonomika, taču tā izraisīja arī masveida represijas, badu un milzīgus cilvēku zaudējumus.

1930. gados partija kļuva par pilnībā centralizētu vienpartijas režīma pamatu. Lielā terora laikā tika represēti daudzi vecie boļševiki, armijas komandieri, valsts amatpersonas un parastie pilsoņi. Partijas vēsture tika pārrakstīta atbilstoši Staļina politiskajām vajadzībām.

1952. gadā partijas nosaukums tika mainīts no Vissavienības Komunistiskās partijas (boļševiku) uz Padomju Savienības Komunistisko partiju. Ar šo nosaukumu partija pastāvēja līdz PSRS sabrukumam 1991. gadā.

Lai gan termins "boļševiki" pēc 1952. gada oficiāli vairs nebija partijas nosaukumā, tas saglabājās vēsturiskajā literatūrā kā apzīmējums partijas agrīnajam revolucionārajam kodolam un tās politiskajai tradīcijai. Boļševiku kustības izveidotā vienpartijas sistēma noteica Padomju Savienības politisko attīstību lielāko daļu 20. gadsimta.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Boļševiki.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Изгоев А. С. «Социализм, культура и большевизм»
• Йоффе Г. Подъём и падение большевизма