Krievijas Impērija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Krievijas impērija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pоссiйская Имперiя
Krievijas Impērija
Flag of Russia.svg
1721 – 1917 Flag of Russia.svg
Flag Coat of arms
Karogs 1 Ģerbonis
Himna
Dievs, sargi Caru!
Location of Krievijas Impērijas
Krievijas Impērija 1914. g.
Pārvaldes centrs Pēterburga
Valoda(s) krievu valoda
Valdība Monarhija
Imperators
 - 1721-1725 Pēteris I
 - 1894-1917 Nikolajs II
Vēsture
 - uzvara Lielajā Ziemeļu karā 22. oktobris, 1721
 - Februāra revolūcija 2. marts, 1917
Platība
 - 1916 21 799 825 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1916. gadā 181 537 800 
     Blīvums 8,3 /km² 
Nauda rublis
1 Šādu karogu lietoja 1721.-1858. un 1883.-1917. g.

Krievijas Impērija bija Eirāzijas lielvalsts no 1721. līdz 1917. gadam. Nosaukumu oficiāli pasludināja Pēteris I pēc uzvarētā Lielajā Ziemeļu kara, kurš pieņēma imperatora titulu un par jaunās impērijas galvaspilsētu pasludināja 1712. gadā dibināto Sanktpēterburgu iekarotajā Ingrijas provincē.

Impērijas sastāvā ietilpa bijušās Krievijas caristes teritorija un 18.-19. gadsimtā iekarotās Baltijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas, Somijas, Besarābijas, Kaukāza un Turkestānas zemes.

19 gs. beigās impērijas teritorijā dzīvoja 128,2 miljoni cilvēku no vairāk nekā simts tautām. Impērijā valdīja Romanovu dinastijas valdnieki. Impērijas iedzīvotāji dalījās četrās pamatkārtās: muižniecība, garīdznieki, pilsētnieki, zemnieki. Krievijas Impērijā dzimtbūšanu atcēla tikai 1861. gadsimtā. Lielākā sabiedrības daļa palika neizglītota, labākajā gadījumā lasīt un rakstītprasmes pamatus apgūstot pie vietējā ciemata priestera.

Neveiksmes Pirmajā pasaules karā 1917. gadā noveda pie Februāra revolūcijas. Pēc Krievijas Impērijas sabrukuma 1917. gada 15. martā tās teritorijā nodibināja īslaicīgi pastāvējušo Krievijas Republiku, kas pēc Oktobra revolūcijas tika pārveidota par Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku.

Valsts attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas caristes un Krievijas Impērijas ekspansija (1613-1914).
Skatīt arī: Krievijas vēsture

Krievijas caristes pārvaldē līdz pat 17. gadsimtam saglabājās feodālisma iezīmes, piemēram, Ivana IV laikā kņazi piedalījās cara organizētos karagājienos ar savām militārajām vienībām apmaiņā pret jaunām teritorijām un privilēģijām. Krievijas monarhijas un valsts politiskā uzbūve saglabājās izteikti autokrātiska. 1613. gadā, pēc ilgstoša politiskā haosa, troni iegūst Romanovu dinastija.

Atšķirībā no Rietumeiropas, Krievijā gandrīz nebija dalījuma starp valsts un pareizticīgās baznīcas varu. Lai arī pareizticīgā baznīca 17. gadsimtā pārdzīvoja reformu, kas noveda pie šķelšanās un bija novājināta, šeit nevar vilkt paralēles ar Eiropas reformāciju un kontrreformāciju. Baznīcas vara vēl vairāk samazinājās pēc tās pakļaušanas cara ierēdņiem. Tas lielā mērā atbilda arī Bizantijas impērijas varas organizācijai, no kurienes Kijevas Krievzeme bija pārņēmusi pareizticību.

Reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas caram Pēterim I izdevās īsā laikā ar nežēlīgu varu reformēt daudzas Krievijas sabiedrības uzvedības normas, ekonomiku, izveidot imperiālo armiju, kā arī paplašināt valsts robežas un pasludināt sevi par imperatoru. Lielais Ziemeļu karš (1700-1721), no Eiropas lielvaru skatuves nostumj Zviedriju, tās vietu Baltijas reģionā ieņemot Krievijai. Viens no stratēģiski svarīgākajiem Pētera I iekarojumiem bija Baltijas provinces, nodrošinot Krievijai brīvu pieeju ērtām ostām Baltijas jūras austrumu piekrastē.

Pētera I mantinieki turpināja valsts eiropeizācijas procesu. Viņa reformu un iekarojumu ceļu Krievijā turpināja Vācijā dzimusī Katrīna II. (Šajā laikā, dinastisko laulību rezultātā, Romanovos vairs nav krievu asiņu). Lai arī viņas apgaismības ietekmētās reformas vairs nebija tik vērienīgas, pēc Katrīnas II nāves 1796. gadā Krievija bija ieguvusi vēl nebijušu starptautisko autoritāti un ietekmi. Krievija bija paplašinājusi savas teritorijas, ietverot Azovas jūras reģionu, Ukrainu uz rietumiem no Dņepras un Krimu. Krievu-turku kara beigās 1774. gadā tā guva svarīgas uzvaras pār osmaņu spēkiem, kas ļāva krievu flotei brīvi kuģot Melnajā un Vidusjūrā. Krievija līdz ar Prūsiju un Austriju piedalījās trīs Polijas dalīšanās, pēc kurām Lietuva un Polija kā patstāvīgas valstis pārstāja pastāvēt uz vairāk kā gadsimtu.

Septiņgadu kara laikā impērijas armija 1760. gadā nonāca Berlīnē, nākamajos gadu desmitos tā karoja ar revolucionāro Francijas republiku monarhijas restauratoru pusē. Piedalījās ungāru revolūcijas apspiešanā 1848. gadā — t. i. aktīvi darbojās Eiropas politikā. Tā bija kļuvusi par vienu no Eiropas lielvarām.

Pirms Pirmā Pasaules kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sakāvēm Krievijas-Japānas karā, cara sistēmai vajadzēja pāris gadus, lai apspiestu 1905. gada revolūcijas satricinājumus, un atsāktu ekonomisko un teritoriālo izaugsmi. 1912. gadā Japāna atzina Krievijas ietekmes zonu Mandžūrijas ziemeļos un jaunā Ķīnas Republika akceptēja ārējās Mongolijas autonomiju spēcīgā Krievijas ietekmē. 1914. gadā briti atzina krievu kontroli pār Harbinu. Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme izpletās pa Persijas ziemeļiem, īpaši Persijas Azerbaidžānā. Lai nodrošinātu satiksmi ar Vladivostoku un Tālajiem Austrumiem, Transsibīrijas dzelzceļam tika būvēts otrais sliežu ceļš.

1908. gada Jauno turku revolūcija, kas iesāka Osmaņu impērijas galīgā sabrukuma posmu, atjaunoja Krievijas cerības iegūt Konstantinopoli un Dardaneļus. 1910. gada krievu armijas plāns paredzēja impērijas kristiešu tautu sacelšanos, slepeno aģentu aizsāktu ugunsgrēku koka ēku pilnajā Konstantinopolē, un krievu desantu turku galvaspilsētā. Vienlaikus, armijas štābam bija skaidrs, ka vismaz 300 000 kareivju desants pāri Melnajai jūrai nebija Krievijas iespēju robežās.[1]

1910. gada Plāns 19 karam ar Vāciju paredzēja aizsardzības cietokšņu nojaukšanu, un vācu armijas ievilināšanu dziļāk Krievijā, kur to varētu sakaut. Vienlaikus tika palielināti krievu armijas spēki Kaukāzā pie Turcijas robežas.

Armijas modernizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1908. līdz 1912. gadam impērijas militārie tēriņi pieauga no 608,1 miljoniem rubļu līdz 814,5 miljoniem. Šajā laikā gandrīz dubultojas kara flotes budžets, kas bija nepieciešams, lai segtu lielos flotes zaudējumus Krievijas-Japānas karā. 1910. gadā pieņēma militārās modernizācijas programmu, kuras ietvaros 1911. un 1912. gados apstiprināja modernizāciju Melnās un Baltijas jūras flotēs. Krievija karakuģus izlēma būvēt pati, kas nozīmēja, ka tie maksāja 60% dārgāk un divreiz ilgāk, nekā ja tie būtu pirkti no Lielbritānijas. Uz Pirmā pasaules kara sākumu tikai daži kuģi bija pabeigti un gatavi karam.[2]

Par spīti straujajai modernizācijai, Krievijas impērijas armija atpalika no Centrālajām valstīm artilērijā un īpaši, lielkalibra artilērijā. 1914. gadā Vācijai bija 575 lielkalibra lielgabali, Francijai 180 un Krievijai 240. Aizsardzības cietokšņi Polijā bija morāli un fiziski novecojuši. Modernā artilērija tos varēja apšaudīt no attāluma, kas pārsniedza novecojušo cietokšņu lielgabalu šaušanas attālumu. 1909. gadā Suhomļinovs, tajā laikā vēl Ģenerālštāba priekšnieks, vēlējās nojaukt un slēgt daudzus cietokšņus Baltijā un Polijā, neredzot jēgu tērēt naudu to modernizācijai. Pēc spēcīgas pretestības valdībā, 1910. gadā viņš pieņēma lēmumu dažus no cietokšņiem Polijā saglabāt un iekonservēt.

1909. gadā par Kara ministru ieceltais Suhomļinovs palielināja armijas miera laika izmēru no 31 armijas korpusa līdz 37 korpusiem, 27 no kuriem bija izvietoti Krievijas Eiropas daļā. Karam sākoties no rezervistiem būtu jāizveido 35 divīzijas. Viņš palielināja artilērijas un sapieru vienību skaitu, cenšoties armiju padarīt tehniski modernāku. Kopumā, Krievijas armijas skaitliskais sastāvs pieauga līdz 3,258 miljoniem kareivju. Mobilizācijas sistēma tika izmainīta tā, lai rezervisti ātri sasniegtu un pievienotos vienībām savā mītnes reģionā, nevis dotos uz frontes vienībām Polijas pierobežā. Tādējādi uz fronti varētu nosūtīt jau pilnībā sagatavotas vienības.

1913. un 1914. gadā Krievija izstrādā un pieņem jaunu armijas spēju palielināšanas programmu, kas jāpabeidz līdz 1917. gadam. Miera laika armijas sastāvs palielinātos par 800 000. Ievērojami palielinātos artilērijas vienību skaits un daudzums, kuras atbalstītu kara aviācija. Rietumu pierobežas cietokšņi Kauņā, Grodņā, Brestļitovskā un Novo Georgijevskā saņēma kājnieku un kavalērijas papildinājumus.[3]

Pēdējais mobilizācijas plāns paredzēja, ka 15 dienu laikā Krievija varēs iesaistīties karā ar 27 divīzijām, kuras astoņu dienu laikā papildinās vēl 25 divīzijas. Divus mēnešus pēc kara sākuma Krievijai Polijā bija 90 divīzijas un 20 divīzijas Kaukāza frontē pret Osmaņu impēriju.[4]

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākoties krīzei Austroungārijas un Serbijas attiecībās, Krievija veica daļēju savu spēku mobilizāciju. 30. jūlija 18.00 sākās vispārējā mobilizācija. 1,42 miljoniem kareivju drīz pievienojās gandrīz 4 miljoni rezervistu. Krievija uzsāka sava Plāna 19 īstenošanu. 1914. gada augustā-septembrī krievu armijas cieta smagas sakāves Austrumprūsijā. 1915. gada jūlijā sākās Lielā atkāpšanās, kuras laikā tika zaudēta Polija, Galīcija, Lietuva un Kurzemes guberņa. Militārās neveiksmes piespieda caru atkal sasaukt Valsts domi, kurā liberālo Oktobristu un Konstitucionālo demokrātu partiju deputāti apvienojās Progresīvajā blokā, pieprasot domei atbildīgas valdības izveidošanu, ko cars noraidīja un atkal pārtrauca Domes darbu.

No kara sākuma līdz 1915. gada beigām Krievijas armijā bija iesaukti 11,6 miljoni cilvēku no kuriem 4 miljoni jau bija krituši vai sagūstīti. Lielie zaudējumi nozīmēja, ka uz fronti nosūtīja aizvien sliktāk apmācītus kareivjus, un samazinājās profesionālu virsnieku skaits. Vienlaikus, strauji uzlabojās armijas apgāde ar ieročiem un lādiņiem.[5]

1916. gada martā krievi sāka neveiksmīgu uzbrukumu Narača ezera apkārtnē, zaudējot 110 000 kareivju pret vāciešu zaudētajiem 20 000.

Lai papildinātu armijas rindas, 1916. gada jūnijā armijā pavēlēja iesaukt 400 000 musulmaņu no Turkestānas, kas līdz šim bija atbrīvoti no dienesta. Tas izsauca plašu sacelšanos, kuru armija brutāli apspieda, nogalinot tūkstošiem kazahu, turkmēņu un kirgīzu, daudzi no kuriem aizbēga uz Ķīnu.

1916. gada vasarā Austrumu frontē veiksmīgi izvērtās Brusilova pārrāvums un jaunu ofensīvu plānoja uz 1917. gada maiju. Februāra revolūcijas dēļ impērijas armija zaudēja kaujasspējas, un Jūnija ofensīva izgāzās. Līdz 1917. gada beigām armija pilnībā sabruka, un 3. decembrī Ļeņina valdība noslēdza pamieru ar Vāciju un Austroungāriju.

Likumdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XVIII gs. vienīgais tiesvedības avots Krievijā bija Likums, kurš pēc sava satura krasi atšķīrās no iepriekšējiem likumkodeksiem. Impērijas laikā par Likumu uzskatīja imperatora (Pētera I) gribu. Ne senāts, ne citas iestādes nevarēja, kā savulaik Bajāru dome, izdot likumus. Bieži vien Pētera I rīkojumi (ukazi) bija mutiski (pat dzērumā izteikti), kurus padzirdējuši, ierēdņi centīgi centās izpildīt. Katrīna II akceptēja šo paražu, ja ukazs tiek tālāk nodots galma zināšanai caur konkrētu amatpersonu. Tikai Pēteris III šo principu atcēla, paziņojot, ka valdnieks izsaka savu ukazu senātam, ģenerālprokuroram un trim valsts kolēģiju vadītājiem, kuri to precizē un jau kā likumu izplata tālāk. Kopumā likumdošana līdz Pēterim III bija visai haotiska, kaut arī 1721. gada jūnija ukazs liek visus cara mutiski izdodos likumus pierakstīt un apkopot.

Jau sākot ar 1728. gadu Pētera I pēcteči veidoja likumkrājumu komisijas, kurām vajadzēja apkopot visu šo haotisko ukazu blāķi normālā sistēmā, taču visai veltīgi. Tikai XIX gs. (1832.-1835.) izdevās izveidot normālu un vienotu tiesību kodeksu.

Pēteris III atcēla Pētera I ieviesto obligāto muižnieku dienestu. Katrīna II 1785. gadā izdeva Žēlastības grāmatu — muižnieki ieguva tiesības brīvi darboties saimnieciskajā jomā, atbrīvoti no miesassodiem, tiesības brīvi izvēlēties dienesta veidu un atstāt to., brīvi rīkoties ar dzimtcilvēkiem. Žēlastības grāmata pilsētām deva plašākas tiesības veidot savu profesionālo dzīvi pilsētniekiem. 1765. -1767. gada likumi pastiprināja dzimtbūšanu.

Krievijas imperatoru un reģentu saraksts valdīšanas secībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēteris I Romanovs, saukts "Lielais" (kr. Пётр I Алексеевич Романов, Великий, 1672.-1725.), valdīja kā imperators 1721.-1725.
  • Katrīna I (kr. Екатерина I, dzimusi Marta Skavronska, 1684.-1727., dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā līdzimperatore no 1724., un kā imperatore 1725.-1727.
  • Pēteris II Romanovs (kr. Пётр II Алексеевич, 1715.-1730.), valdīja kā imperators 1727.-1730.
  • Anna I Romanova (kr. Анна Иоанновна Романова, 1693.-1740.), valdīja kā imperatore 1730.-1740.
  • Ernests Johans Bīrons (vācu: Ernst Johann von Biron, 1690.-1772.), valdīja kā reģents 1740. gadā no 17.oktobra līdz 8.novembrim
  • Anna II (kr. Анна Леопольдовна, 1718.-1746.), Ivana V mazmeita, valdīja kā mazgadīgā Ivana VI reģente 1740.-1741.
  • Ivans VI Romanovs (kr. Иван VI, Иоанн VI Антонович, 1740.-1764.), valdīja kā imperators 1740.-1741.
  • Elizabete Romanova (kr. Елизавета Петровна Романова, 1709.-1761.), valdīja kā imperatore 1741.-1761.
  • Pēteris III Romanovs (kr. Пётр III Фёдорович Романов, vāc. Karl Peter Ulrich, 1728.-1762.), valdīja kā imperators 1761.-1762.
  • Katrīna II (kr. Екатерина II, vāc. Sophie Auguste Friederike von Anhalt-Zerbst-Dornburg, 1729.-1796.; dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā imperatore 1762.—1796.
  • Pāvils I Romanovs (kr. Павел I Петрович Романов, 1754.-1801.), valdīja kā imperators 1796.-1801.
  • Aleksandrs I Romanovs (kr. Александр I Павлович Романов, 1777.-1825.), valdīja kā imperators 1801.-1825.
  • Nikolajs I Romanovs (kr. Николай I Павлович Романов, 1796.-1855.), valdīja kā imperators 1825.-1855.
  • Aleksandrs II Romanovs (kr. Александр II Николаевич Романов, 1818.-1881.), valdīja kā imperators 1856.-1881.
  • Aleksandrs III Romanovs (kr. Александр III Александрович Романов, 1845.-1894.), valdīja kā imperators 1881.-1894.
  • Nikolajs II Romanovs (kr. Николай II Александрович Романов, 1868.-1918.), valdīja kā imperators 1894.-1917.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impērijas maksimuma brīdī tajā dzīvoja aptuveni 140 tautas, kas viena no otras atšķīrās ar valodu, tradīcijām, dzīves veidu un izglītības līmeni. Turklāt Krievijas Impērijas iedzīvotāji atšķīrās arī pēc reliģiskās piederības (pareizticīgie, vecticībnieki, protestanti, katoļi, musulmaņi, budisti). Stipri atšķirīga bija arī Krievijas Impērijas iedzīvotāju identitāte. Ja vācieši, somi, igauņi un vairums latviešu uzskatīja sevi par daļu no protestantiskās Eiropas, bet poļi un lietuvieši par katoliskās Eiropas daļu, tad krievi, armēņi, baltkrievi, gruzīni un vairums ukraiņu — par dažādu austrumu kristīgo tradīciju sekotājiem, savukārt azerbaidžāņi, kazahi, kirgīzi, tatāri un hakasi vairāk tiecās uz musulmanisko Centrālāziju vai Turciju, bet burjati — uz budisko Mongoliju. Par īsti eiropeiskām varēja uzskatīt tikai impērijas rietumu daļas lielās pilsētas (Varšava, Viļņa, Rīga, Rēvele, Helsingforsa) un galvaspilsētu Sanktpēterburgu.[nepieciešama atsauce]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hagen Mark von. The Russian Empire. // Karen Barkey, M. von Hagen. After Empire. Multiethnic Societies and Nation-Building. The Soviet Union, and the Russian, Оttoman and Habsburg Empires. Westvie press, 1997
  • Миллер А.И. Империя и нация в воображении русского национализма. // Российская империя в сравнительной перспективе. Москва, 2004

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]