Krievijas Impērija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Krievijas impērija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pоссiйская Имперiя
Krievijas Impērija
Flag of Russia.svg
1721 – 1917 Flag of Russia.svg
Flag Coat of arms
Karogs 1 Ģerbonis
Himna
Dievs, sargi Caru!
Location of Krievijas Impērijas
Krievijas Impērijas teritorijas (tumši zaļā) un ietekmes zonas (gaiši zaļā)
Pārvaldes centrs Pēterburga
Valoda(s) krievu valoda
Reliģija pareizticība
Valdība Monarhija
Imperators
 - 1721-1725 Pēteris I
 - 1894-1917 Nikolajs II
Vēsture
 - uzvara Lielajā Ziemeļu karā 22. oktobris, 1721
 - Februāra revolūcija 2. marts, 1917
Platība
 - 1916 21 799 825 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1916. gadā 181 537 800 
     Blīvums 8,3 /km² 
Nauda rublis
1 Šādu karogu lietoja gandrīz visā impērijas pastāvēšanas laikā (1721-1858 un 1883-1917)

Krievijas Impērija bija Eirāzijas lielvalsts no 1721. līdz 1917. gadam. Impērijas izveidošanu pēc uzvarētā Lielā Ziemeļu kara pasludināja cars Pēteris I, kurš pieņēma imperatora titulu un par jaunās impērijas galvaspilsētu pasludināja 1712. gadā dibināto Sanktpēterburgu iekarotajā Ingrijas provincē.

Impērijas sastāvā ietilpa bijušās Krievijas caristes teritorija un 18.-19. gadsimtā iekarotās Baltijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas, Somijas, Besarābijas, Kaukāza, Turkestānas un Tālo Austrumu zemes.

19. gadsimta beigās impērijas teritorijā dzīvoja 128,2 miljoni cilvēku no vairāk nekā simts tautām. Impērijā valdīja Romanovu dinastijas valdnieki. Iedzīvotāji dalījās četrās pamatkārtās: muižniecībā, garīdzniecībā, pilsētniekos un zemniekos. Krievijas Impērijā dzimtbūšanu atcēla 1861. gadā. Lielākā sabiedrības daļa palika neizglītota, labākajā gadījumā lasīt un rakstītprasmes pamatus apgūstot pie vietējā ciemata priestera.

Neveiksmes Pirmajā pasaules karā 1917. gada februārī noveda pie Februāra revolūcijas sākšanās. Brūkošās impērijas vietā izveidoja īslaicīgi pastāvējušo Krievijas Republiku, kuras vietā pēc Oktobra revolūcijas izveidoja Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku.

18. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas caristes un Krievijas Impērijas ekspansija (1613-1914).
Skatīt arī: Krievijas vēsture

Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas caram Pēterim I izdevās īsā laikā ar nežēlīgu varu reformēt daudzas Krievijas sabiedrības uzvedības normas, ekonomiku, izveidot armiju, kā arī paplašināt valsts robežas Baltijas jūras piekrastē un pasludināt sevi par imperatoru.

18. gadsimtā vienīgais tiesvedības avots Krievijā bija Likums, kurš pēc sava satura krasi atšķīrās no iepriekšējiem likumkodeksiem. Impērijas laikā par Likumu uzskatīja imperatora (Pētera I) gribu. Ne Krievijas Senāts, ne citas iestādes nevarēja, kā savulaik Krievijas caristes Bajāru dome, izdot likumus. Bieži vien Pētera I rīkojumi (ukazi) bija mutiski (pat dzērumā izteikti), kurus padzirdējuši, ierēdņi centīgi centās izpildīt. Kopumā likumdošana līdz Pēterim III bija visai haotiska, kaut arī 1721. gada jūnija ukazs lika visus cara mutiski izdodos likumus pierakstīt un apkopot. Jau sākot ar 1728. gadu Pētera I pēcteči veidoja likumkrājumu komisijas, kurām vajadzēja apkopot visu šo haotisko ukazu blāķi normālā sistēmā, taču visai veltīgi.

Pētera I reformu un iekarojumu ceļu turpināja viņa sieva Katrīna I, brāļa meita Anna un meita Elizabete. Septiņgadu kara laikā Krievijas impērija uz neilgu laiku anektēja Prūsijas hercogistes teritoriju.

Katrīnas II valdīšanas laikā Krievijas impērija ieguva vēl nebijušu starptautisko autoritāti un ietekmi. Lielvalsts paplašināja savas teritorijas, ietverot Azovas jūras reģionu, Ukrainu uz rietumiem no Dņepras un Krimu. Krievu-turku kara beigās 1774. gadā tā guva svarīgas uzvaras pār osmaņu karaspēku, kas ļāva krievu flotei brīvi kuģot Melnajā un Vidusjūrā. Krievijas impērija līdz ar Prūsiju un Austriju piedalījās trīs Polijas dalīšanās, pēc kurām Lietuva un Polija kā patstāvīgas valstis pārstāja pastāvēt uz vairāk kā gadsimtu.

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērija, 1827

Kad 1801. gadā galma apvērsuma rezultātā nogalināja ķeizaru Pāvilu I un tronī kāpa Aleksandrs I, kurš iesaistījās Napoleona karos. Krievu-persiešu karu rezultātā ap 1805. gadu Krievija ieguva kontroli pār visu Gruziju un Azerbaidžānas ziemeļiem, ko apliecināja Gulistānas miera līgums. 1809. gadā Krievijas impērija iekaroja Somiju, pēc Krievu—turku kara 1813. gadā ieguva Besarābiju. 1812. gada kara laikā Krievijas sakāva impērijā iebrukušo Francijas un to sabiedroto armiju Napoleona vadībā. Kara rezultātā Francijas armija zaudēja ievērojamu skaitu karavīru, Austrija un Prūsija nostājās pret Napoleona Franciju un sākās Sestās koalīcijas karš, kurš beidzās ar Napoleona sakāvi. 1814. gadā Barklajs de Tolli vadītā Krievijas impērijas armija ieņēma Parīzi. Pēc kara sasauktā Vīnes kongresa laikā izveidojās Svētā Savienība starp Krievijas impēriju, Prūsijas karalisti un Austrijas impēriju, kuras mērķis bija nodrošināt konservatīvu stabilitāti Eiropā. 1816. — 1819. gadā tika atcelta dzimtbūšana Baltijas provincēs.

Aleksandrs I mira 1825. gadā, slepenā testamentā troni atstājot savam brālim Nikolajam I, taču sākotnēji troni piedāvāja arī viņa otram brālim Konstantīnam, kurš, zinot Aleksandra testamentu, no tā atteicās. Neskaidrību troņa mantošanā izmantoja liberālie virsnieki, lai uzticības zvērēšanas laikā Pēterburgā sarīkotu dekabristu sacelšanos. 1822. un 1824. gados tika pakļauta kazahu Vidējā un Mazā orda, bet 1847. gadā Vecākā orda. Ar 1828. gada Turkmenčajas miera līgumu Krievija ieguva Erevānas un Nahčivanas hanistes. 1831. gadā Nikolajs I pavēlēja apspiest Novembra sacelšanos Polijas karalistē. Grieķu neatkarības kara laikā Krievija kopā ar Lielbritāniju 1827. gadā sakāva turkus Navarino jūras kaujā. 1830. gadā Osmaņu impērija atzina grieķu neatkarību un 1832. gadā izveidojās Grieķijas Karaliste. Osmaņi arī atzina savu pareizticīgo provinču - Serbijas kņazistes, Moldāvijas un Valahijas kņazistes autonomiju. 1848. gadā Krievija nosūtīja karaspēku uz Austrijas impēriju, kur apspieda ungāru sacelšanos. 1853. gadā sākās jauns krievu-turku karš, krieviem sakaujot turku karafloti un iebrūkot Moldāvijā un Valahijā. Lielbritānija un Francija nevēlējās pieļaut Krievijas ietekmes pieaugumu reģionā, sākās Krievijas impērijas Krimas karš pret Franciju, Lielbritāniju, Sardīniju un Osmaņu impēriju.

Krievijas impērijas karogs Aleksandra II valdīšanas laikā (1858—1883).

1855. gadā tronī kāpa Aleksandrs II, kurš izbeidza Krimas karu un sāka reformu politiku. Pēc zaudējuma Krimas karā Krievijas militārā enerģija tika novirzīta uz pārējām impērijas pierobežām. 1858. gadā tā ieguva Amūras reģionu un 1860. gadā Piejūras novadu no aizvien vājākās Ķīnas Cjinu dinastijas. Šeit nodibināja Vladivostokas pilsētu. 1861. gadā viņš atcēla dzimtbūšanu gandrīz visā Krievijas impērijas teritorijā. 1863. gada poļu Janvāra sacelšanās laikā Prūsija slēdza savu robežu poļu bēgļiem, un Krievija netraucēja Prūsijai veikt Vācijas apvienošanu uz Austrijas rēķina. Pēc Bismarka ierosinājuma 1872. gadā Vācija, Austroungārija un Krievija noslēdza aliansi, ko 1873. gadā Vācija un Krievija pastiprināja, noslēdzot savstarpējās militārās palīdzības līgumu.[1] 1864. gadā izveidoja zemes sapulču sistēmu, kurām nodeva daļēju kontroli pār pašvaldības funkcijām un skolu dibināšanu. 1864. gadā pēc Francijas un Vācijas parauga tiesās ieviesa piesēdētājus, izbeidza spīdzināšanu un miesassodus. 1867. gadā Krievija pārdeva Aļasku ASV un pievērsās Turkestānas iekarošanai, saasinot Lielo spēli ar Lielbritāniju. Pēc vienošanās ar Japānu 1875. gadā tika anektēta Sahalīna. 1870. gadā ieviesa vēlētas pilsētu domes. Pēc 1870. gada franču-prūšu kara, kas demonstrēja modernās armijas pārākumu, 1874. gadā notika armijas reforma, ar kuru izbeidza 25 gadus ilgā karadienesta sistēmu, un ieviesa vispārējo iesaukumu. 1876. gadā sākās bulgāru sacelšanās pret Osmaņu impēriju. Krievija piedāvāja Austrijai kopīgu karu pret turkiem. Kad Austrija atteicās, sākās krievu-turku karš, kas beidzās ar Krievijas karaspēku Konstantinopoles pievārtē. Satrauktas par Krievijas impērijas dominanci Balkānos un Turcijā, Eiropas lielvalstis Berlīnes kongresā pieņēma Krievijai neizdevīgus lēmumus, kompensējot tos ar nelielām teritorijām Kaukāzā. Aleksandra II reformas, dzelzceļu būvniecība un kari izmaksāja ievērojamus līdzekļus, kurus nācās aizņemties ārzemēs. Lai arī impērijas teritorija paplašinājās, un dzelzceļu kopējais garums palielinājās no 1000 kilometriem 1860. gadā līdz 22 865 kilometriem 1880. gadā, tā joprojām bija industriāli mazattīstīta valsts ar nabadzīgiem iedzīvotājiem. Šajā laikā uzplauka krievu literatūra (Fjodors Dostojevskis, Ļevs Tolstojs, Ivans Turgeņevs, Antons Čehovs) un mūzika (Modests Musorgskis, Nikolajs Rimskis-Korsakovs, Pjotrs Čaikovskis).[2] 19. gadsimta vidū Krievijas impērijā sāka veidoties dažādas revolucionāru grupas, kas sāka teroristiskus uzbrukumus ierēdņiem. Aleksandru II nogalināja 1881. gada teroristu uzbrukumā.

1881. gadā tronī kāpa Aleksandrs III, kas tajā pašā gadā pagarināja aliansi ar Vāciju un Austroungāriju, bet 1887. gadā noslēdza jaunu militāro līgumu ar Vāciju. Aleksandrs III ieviesa policejisku režīmu, pastiprināja Iekšlietu ministrijas, policijas un Ohrankas kontroli pār sabiedrību. Pastiprinājās rusifikācijas politika, aktīvi cēla pareizticīgo baznīcas. Sākās Nometinājuma joslā ierobežoto ebreju masveida emigrācija uz ASV. 1882. gadā ieviesa pirmo industriālā darba kodeksu, kas paredzēja darba inspekcijas, kā arī sieviešu un bērnu darba ierobežošanu. Tika ierobežoti valsts tēriņi un samazināts nodokļu slogs zemniekiem. Krievijas laukos zeme piederēja zemnieku kopienām, kas, pieaugot cilvēku skaitam, to sadalīja aizvien mazākos laukos. Krītoties graudu cenām, laukos bieži plosījās bads, sākās cilvēku pārvietošanās uz industriālajiem centriem, darba meklējumos. Valdība veicināja zemnieku pārcelšanos uz mazapdzīvotajām Centrālāzijas un Sibīrijas zemēm, kur tiem piešķīra lauksaimniecības zemi.[3]

1891. gadā Vācijas impērijas ķeizars Vilhelms II izlēma nepagarināt militāro savienību ar Krievijas impēriju. Aleksandrs III drīz noslēdza aliansi ar Francijas Trešo republiku, kas sāka finansēt Krievijas industrializāciju un dzelzceļu būvi. 1891. gadā sākās Transsibīrijas dzelzceļa celtniecība.

Nikolajs II galma balles kostīmā (1903)
Krievu provinces meitenes (1909)
Pēterburga 19. gs. beigās
Maskava, 19.gs. beigas

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1894. gadā tronī kāpa Nikolajs II, kas līdz savas varas beigām centās saglabāt tēva autokrātisko valdības stilu un absolūto monarhiju. Valstī paātrinājās industrializācija. Ja 1892. gadā Krievijā ieguva 6,9 miljonus tonnas ogļu, tad 1905. gadā jau 18,7 miljonus tonnu. Palielinājās lauksaimniecībā izmantotās zemes teritorija un pārtikas pamatproduktu ražas.[4] 1898. gadā pagrīdē nodibināja Krievijas sociāldemokrātisko partiju, 1900. gadā sāka veidoties Sociālistu revolucionāru partija.

Pie impērijas Tālo Austrumu robežām notika Pirmais Japānas-Ķīnas karš, kurā Japāna ieguva kontroli pār Mandžūrijas piekrasti. Francijas, Vācijas un Krievijas spiediena rezultātā Japāna bija spiesta jauniegūtās teritorijas pamest, ko izmantoja Eiropas valstis, lai pašas iegūtu teritorijas Ķīnas piekrastē. Krievijas impērija ieguva Portartūras ostu, kur izbūvēja cietoksni. Šajā laikā sākās Krievijas un Japānas konflikts par kontroli Korejā, kas pierima, abām valstīm militāri iesaistoties Bokseru sacelšanās apspiešanā.

1904. gadā Japāna uzbruka Portarturai, sākot Krievijas-Japānas karu. Pēc sakāvēm Japānas-Krievijas karā impērijā sākās 1905. gada revolūcija, pēc kuras atsākās straujāka ekonomiskā izaugsme. 1908. gada Jauno turku revolūcija iesāka Osmaņu impērijas galīgā sabrukuma posmu, atjaunojās Krievijas cerības iegūt Konstantinopoli un Dardaneļus.

1910. gada krievu armijas plāns paredzēja impērijas kristiešu tautu sacelšanos, slepeno aģentu aizsāktu ugunsgrēku koka ēku pilnajā Konstantinopolē, un krievu desantu Osmaņu impērijas galvaspilsētā. Vienlaikus, armijas štābam bija skaidrs, ka vismaz 300 000 kareivju desants pāri Melnajai jūrai nebija Krievijas iespēju robežās.[5] 1910. gada Plāns 19 karam ar Vāciju paredzēja aizsardzības cietokšņu nojaukšanu un vācu armijas ievilināšanu dziļāk Krievijā, kur to varētu vieglāk sakaut. Vienlaikus tika palielināti krievu armijas spēki Kaukāzā pie Turcijas robežas. 1912. gadā Japāna atzina Krievijas ietekmes zonu Mandžūrijas ziemeļos un jaunā Ķīnas Republika akceptēja ārējās Mongolijas autonomiju spēcīgā Krievijas ietekmē. 1914. gadā briti atzina krievu kontroli pār Harbinu. Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme izpletās pa Persijas ziemeļiem, īpaši Persijas Azerbaidžānā. Lai nodrošinātu satiksmi ar Vladivostoku un Tālajiem Austrumiem, Transsibīrijas dzelzceļam tika būvēts otrais sliežu ceļš.

Armijas modernizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1908. līdz 1912. gadam impērijas militārie tēriņi pieauga no 608,1 miljoniem rubļu līdz 814,5 miljoniem. Šajā laikā gandrīz dubultojas kara flotes budžets, kas bija nepieciešams, lai segtu lielos flotes zaudējumus Krievijas-Japānas karā. 1910. gadā pieņēma militārās modernizācijas programmu, kuras ietvaros 1911. un 1912. gados apstiprināja modernizāciju Melnās un Baltijas jūras flotēs. Krievija karakuģus izlēma būvēt pati, kas nozīmēja, ka tie maksāja 60% dārgāk un divreiz ilgāk, nekā ja tie būtu pirkti no Lielbritānijas. Uz Pirmā pasaules kara sākumu tikai daži kuģi bija pabeigti un gatavi karam.[6]

Par spīti straujajai modernizācijai, Krievijas impērijas armija atpalika no Centrālajām valstīm artilērijā un īpaši, lielkalibra artilērijā. 1914. gadā Vācijai bija 575 lielkalibra lielgabali, Francijai 180 un Krievijai 240. Aizsardzības cietokšņi Polijā bija morāli un fiziski novecojuši. Modernā artilērija tos varēja apšaudīt no attāluma, kas pārsniedza novecojušo cietokšņu lielgabalu šaušanas attālumu. 1909. gadā Suhomļinovs, tajā laikā vēl Ģenerālštāba priekšnieks, vēlējās nojaukt un slēgt daudzus cietokšņus Baltijā un Polijā, neredzot jēgu tērēt naudu to modernizācijai. Pēc spēcīgas pretestības valdībā, 1910. gadā viņš pieņēma lēmumu dažus no cietokšņiem Polijā saglabāt un iekonservēt.

1909. gadā par Kara ministru ieceltais Suhomļinovs palielināja armijas miera laika izmēru no 31 armijas korpusa līdz 37 korpusiem, 27 no kuriem bija izvietoti Krievijas Eiropas daļā. Karam sākoties no rezervistiem būtu jāizveido 35 divīzijas. Viņš palielināja artilērijas un sapieru vienību skaitu, cenšoties armiju padarīt tehniski modernāku. Kopumā, Krievijas armijas skaitliskais sastāvs pieauga līdz 3,258 miljoniem kareivju. Mobilizācijas sistēma tika izmainīta tā, lai rezervisti ātri sasniegtu un pievienotos vienībām savā mītnes reģionā, nevis dotos uz frontes vienībām Polijas pierobežā. Tādējādi uz fronti varētu nosūtīt jau pilnībā sagatavotas vienības.

1913. un 1914. gadā Krievijas impērija izstrādāja jaunu armijas spēju palielināšanas programmu, kas jāpabeidz līdz 1917. gadam. Miera laika armijas sastāvs palielinātos par 800 000. Ievērojami palielinātos artilērijas vienību skaits un daudzums, kuras atbalstītu kara aviācija. Rietumu pierobežas cietokšņi Kauņā, Grodņā, Brestļitovskā un Novo Georgijevskā saņēma kājnieku un kavalērijas papildinājumus.[7]

Pēdējais mobilizācijas plāns paredzēja, ka 15 dienu laikā Krievija varēs iesaistīties karā ar 27 divīzijām, kuras astoņu dienu laikā papildinās vēl 25 divīzijas. Divus mēnešus pēc kara sākuma Krievijai Polijā bija 90 divīzijas un 20 divīzijas Kaukāza frontē pret Osmaņu impēriju.[8]

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākoties krīzei Austroungārijas un Serbijas attiecībās, Krievijas impērija veica daļēju savu spēku mobilizāciju. 30. jūlijā 18:00 sākās vispārējā mobilizācija. 1,42 miljoniem kareivju drīz pievienojās gandrīz 4 miljoni rezervistu. Krievija uzsāka sava Plāna 19 īstenošanu. 1914. gada augustā-septembrī krievu armijas cieta smagas sakāves Austrumprūsijā. 1915. gada jūlijā sākās Lielā atkāpšanās, kuras laikā tika zaudēta Polija, Galīcija, Lietuva un Kurzemes guberņa. Militārās neveiksmes piespieda caru atkal sasaukt Valsts domi, kurā liberālo Oktobristu un Konstitucionālo demokrātu partiju deputāti apvienojās Progresīvajā blokā, pieprasot domei atbildīgas valdības izveidošanu, ko cars noraidīja un atkal pārtrauca Domes darbu.

No kara sākuma līdz 1915. gada beigām Krievijas armijā bija iesaukti 11,6 miljoni cilvēku no kuriem 4 miljoni jau bija krituši vai sagūstīti. Lielie zaudējumi nozīmēja, ka uz fronti nosūtīja aizvien sliktāk apmācītus kareivjus, un samazinājās profesionālu virsnieku skaits. Vienlaikus, strauji uzlabojās armijas apgāde ar ieročiem un lādiņiem.[9]

1916. gada martā krievi sāka neveiksmīgu uzbrukumu Narača ezera apkārtnē, zaudējot 110 000 kareivju pret vāciešu zaudētajiem 20 000. Lai papildinātu armijas rindas, 1916. gada jūnijā armijā pavēlēja iesaukt 400 000 musulmaņu no Turkestānas, kas līdz šim bija atbrīvoti no dienesta. Tas izsauca plašu sacelšanos, kuru armija brutāli apspieda, nogalinot tūkstošiem kazahu, turkmēņu un kirgīzu, daudzi no kuriem aizbēga uz Ķīnu. 1916. gada vasarā Austrumu frontē veiksmīgi izvērtās Brusilova pārrāvums un jaunu ofensīvu plānoja uz 1917. gada maiju.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Februāra revolūcijas dēļ Krievijas impērijas armija zaudēja kaujasspējas un Jūnija ofensīva izgāzās. Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 14. septembrī pasludināja Krievijas Republikas izveidi. Pēc Oktobra revolūcijas Krievijā izveidojās Padomju Krievija, bet etnisko minoritāšu apdzīvotajās pierobežu zemēs uz ilgāku vai īsāku laiku izveidojās vairākas neatkarīgas un pusneatkarīgas valstis - Ukrainas Tautas Republika, Somijas Republika, Polijas Republika, Igaunijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Armēnijas Republika, Azerbaidžānas Republika, Gruzija, Tālo Austrumu Republika.

Līdz 1917. gada beigām armija pilnībā sabruka, un 3. decembrī Ļeņina valdība noslēdza pamieru ar Vāciju un Austroungāriju.

Krievijas imperatori un reģenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēteris I Romanovs, saukts "Lielais" (Пётр I Алексеевич Романов, Великий, 1672.-1725.), valdīja kā imperators 1721.-1725.
  • Katrīna I (Екатерина I, dzimusi Marta Skavronska, 1684.-1727., dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā līdzimperatore no 1724., un kā imperatore 1725.-1727.
  • Pēteris II Romanovs (Пётр II Алексеевич, 1715.-1730.), valdīja kā imperators 1727.-1730.
  • Anna I Romanova (Анна Иоанновна Романова, 1693.-1740.), valdīja kā imperatore 1730.-1740.
  • Ernests Johans Bīrons (Ernst Johann von Biron, 1690.-1772.), valdīja kā reģents 1740. gadā no 17.oktobra līdz 8.novembrim
  • Anna II (Анна Леопольдовна, 1718.-1746.), Ivana V mazmeita, valdīja kā mazgadīgā Ivana VI reģente 1740.-1741.
  • Ivans VI Romanovs (Иван VI, Иоанн VI Антонович, 1740.-1764.), valdīja kā imperators 1740.-1741.
  • Elizabete Romanova (Елизавета Петровна Романова, 1709.-1761.), valdīja kā imperatore 1741.-1761.
  • Pēteris III Romanovs (Пётр III Фёдорович Романов, vāc. Karl Peter Ulrich, 1728.-1762.), valdīja kā imperators 1761.-1762.
  • Katrīna II (Екатерина II, Sophie Auguste Friederike von Anhalt-Zerbst-Dornburg, 1729.-1796.; dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā imperatore 1762.—1796.
  • Pāvils I Romanovs (Павел I Петрович Романов, 1754.-1801.), valdīja kā imperators 1796.-1801.
  • Aleksandrs I Romanovs (Александр I Павлович Романов, 1777.-1825.), valdīja kā imperators 1801.-1825.
  • Nikolajs I Romanovs (Николай I Павлович Романов, 1796.-1855.), valdīja kā imperators 1825.-1855.
  • Aleksandrs II Romanovs (Александр II Николаевич Романов, 1818.-1881.), valdīja kā imperators 1856.-1881.
  • Aleksandrs III Romanovs (Александр III Александрович Романов, 1845.-1894.), valdīja kā imperators 1881.-1894.
  • Nikolajs II Romanovs (Николай II Александрович Романов, 1868.-1918.), valdīja kā imperators 1894.-1917.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impērijas maksimuma brīdī tajā dzīvoja aptuveni 140 tautas, kas viena no otras atšķīrās ar valodu, tradīcijām, dzīves veidu un izglītības līmeni. Turklāt Krievijas Impērijas iedzīvotāji atšķīrās arī pēc reliģiskās piederības (pareizticīgie, vecticībnieki, protestanti, katoļi, musulmaņi, budisti). Stipri atšķirīga bija arī Krievijas Impērijas iedzīvotāju identitāte. Ja vācieši, somi, igauņi un vairums latviešu uzskatīja sevi par daļu no protestantiskās Eiropas, bet poļi un lietuvieši par katoliskās Eiropas daļu, tad krievi, armēņi, baltkrievi, gruzīni un vairums ukraiņu — par dažādu austrumu kristīgo tradīciju sekotājiem, savukārt azerbaidžāņi, kazahi, kirgīzi, tatāri un hakasi vairāk tiecās uz musulmanisko Centrālāziju vai Turciju, bet burjati — uz budisko Mongoliju. Par īsti eiropeiskām varēja uzskatīt tikai impērijas rietumu daļas lielās pilsētas (Varšava, Viļņa, Rīga, Rēvele, Helsingforsa) un galvaspilsētu Sanktpēterburgu.[nepieciešama atsauce]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hagen Mark von. The Russian Empire. // Karen Barkey, M. von Hagen. After Empire. Multiethnic Societies and Nation-Building. The Soviet Union, and the Russian, Оttoman and Habsburg Empires. Westvie press, 1997
  • Миллер А.И. Империя и нация в воображении русского национализма. // Российская империя в сравнительной перспективе. Москва, 2004

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]