Oktobra revolūcija

Oktobra revolūcija
	Daļa no Krievijas revolūcijas, 1917–1923. gadu revolūcijas un Krievijas pilsoņu kara
	; Ziemas pils Petrogradā; 8. novembrī, vienu dienu pēc uzbrukuma
Datums	1917. gada 7. novembris
Vieta	Petrograda, Krievijas republika
Iznākums	Boļševiku uzvara divvaldības beigas; Krievijas Pagaidu valdība pārtrauc savu darbību; 2. Viskrievijas Padomju kongress pasludina sevi par leģitīmo pārvaldes orgānu valstī; Kerenskim un Krasnovam neizdodas atkarot galvaspilsētu; Satversmes sapulces vēlēšanas notika zem liela boļševiku spiediena; Krievijas pilsoņu kara sākums;
Karotāji
Boļševiki; Petrogradas padome; Kreiso sociālistu revolucionāru partija; Sarkanā gvarde	Krievijas republika
Komandieri un līderi
Vladimirs Ļeņins; Ļevs Trockis; Jakovs Sverdlovs; Ļevs Kameņevs; Vladimirs Ovsējenko; Pāvels Dibenko; Josifs Staļins	Aleksandrs Kerenskis; Pjotrs Krasnovs
Spēks
10 000 sarkanie jūrnieki, 20 000–30 000 sarkanās gvardes karavīri, liels skaits strādnieku	500–1 000 brīvprātīgie karavīri, 1 000 sieviešu bataljona karavīri
Zaudējumi
daži ievainotie sarkanās gvardes kareivji	Visi apcietināti vai dezertējuši

Barikāžu celtiecība Petrogradā 1917. gada oktobrī.

Oktobra revolūcija ir pretrunīgi vērtēts notikums Krievijas vēsturē, daļa no 1917. gada Krievijas revolūcijas. PSRS pastāvēšanas laikā to sauca par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju (krievu: Вели́кая Октя́брьская социалисти́ческая револю́ция), bet komunistu pretinieki par valsts apvērsumu (октябрьский переворот, большевистский переворот). Oktobra revolūcija gāza mēreni sociālistisko Kerenska Pagaidu valdību un pie varas nāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā.

Revolūcija nenotika tāpēc, lai gāztu Pagaidu valdību. 2. Viskrievijas padomju kongress, kas sākās 25. oktobrī, to tāpat visticamāk būtu gāzis un pasludinājis valstī padomju varu. Apvērsums bija nepieciešams, lai varu sagrābtu boļševiki, nevis eseru, meņševiku un citu sociālistu koalīcija.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada Februāra revolūcijas rezultātā izveidotā Krievijas Pagaidu valdība nespēja ātri un izlēmīgi risināt valstī aktuālas problēmas par dalību Pirmajā pasaules karā, zemes piešķiršanu nabadzīgajiem zemniekiem. Krievijas neveiksmīgā dalība karā noveda pie asas politiskās situācijas saasināšanās, kas tikai palielināja pretrunu starp kreisajām sociālistu partijām un konservatīvajiem spēkiem. Visradikālākie bija boļševiki, kas par savu mērķi izvirzīja Pagaidu valdības gāšanu, kara beigas, zemes reformu un sociālistiskās revolūcijas īstenošanu valstī. 1917. gada rudenī viņi aktīvi sāka plānot valsts apvērsumu, kas sakristu ar 2. Viskrievijas Padomju kongresa atklāšanu.

Revolūcija (apvērsums) notika 1917. gada 25. oktobrī pēc tolaik Krievijā lietotā Jūlija kalendāra, jeb 7. novembrī pēc 1918. gadā pieņemtā Gregora kalendāra. Boļševiki izveidoja jaunu pagaidu valdību ar Ļeņinu priekšgalā, kurā pēc dažiem mēnešiem iekļāvās arī kreiso eseru ministri. Boļševiku politiskos pretiniekus ātri apspieda, pārējās partijas pakāpeniski aizliedza. Par spīti konservatīvās opozīcijas iebiedēšanai, 12. novembrī notikušajās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās boļševiki ieguva apmēram 25% balsu, bet visvairāk balsu saņēma eseru saraksts. Boļševikiem palīdzēja tas, ka šajā laikā eseri sašķēlās, un kreisie eseri sāka atbalstīt boļševikus.

1918. gada otrajā pusē sākās Krievijas pilsoņu karš, kas turpinājās līdz 1920. gadam. Pēc uzvaras Pilsoņu karā komunisti 1922. gada 22. decembrī izveidoja Padomju Savienību, kas pastāvēja līdz 1991. gada decembrim.