Oktobra revolūcija

Oktobra revolūcija
Daļa no Krievijas revolūcijas, 1917–1923. gadu revolūcijām un Krievijas pilsoņu kara
Ziemas pils Petrogradā 8. novembrī, vienu dienu pēc uzbrukuma
Datums 1917. gada 7. novembris Vieta Petrograda, Krievijas Republika Iznākums Boļševiku uzvara divvaldības beigas Krievijas Pagaidu valdība pārtrauc savu darbību 2. Viskrievijas Padomju kongress pasludina sevi par leģitīmo pārvaldes orgānu valstī Kerenskim un Krasnovam neizdodas atkarot galvaspilsētu Satversmes sapulces vēlēšanas notika zem liela boļševiku spiediena Krievijas pilsoņu kara sākums
Karotāji
Boļševiki Petrogradas padome Kreiso sociālistu revolucionāru partija Sarkanā gvarde	Krievijas republika
Komandieri un līderi
Vladimirs Ļeņins Ļevs Trockis Jakovs Sverdlovs Ļevs Kameņevs Vladimirs Antonovs-Ovsejenko Pāvels Dibenko Josifs Staļins	Aleksandrs Kerenskis Pjotrs Krasnovs
Spēks
10 000 sarkanie jūrnieki, 20 000–30 000 sarkanās gvardes karavīri, liels skaits strādnieku	500–1 000 brīvprātīgie karavīri, 1 000 sieviešu bataljona karavīri
Zaudējumi
daži ievainotie sarkanās gvardes kareivji	Visi apcietināti vai dezertējuši

Barikāžu celtiecība Petrogradā 1917. gada oktobrī.

Oktobra revolūcija ir pretrunīgi vērtēts notikums Krievijas vēsturē, daļa no 1917. gada Krievijas revolūcijas. PSRS pastāvēšanas laikā to sauca par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju (krievu: Вели́кая Октя́брьская социалисти́ческая револю́ция), bet komunistu pretinieki par valsts apvērsumu (октябрьский переворот, большевистский переворот). Oktobra revolūcija gāza mēreni sociālistisko Kerenska Pagaidu valdību un pie varas nāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā.

Revolūcija nenotika tāpēc, lai gāztu Pagaidu valdību. 2. Viskrievijas padomju kongress, kas sākās 25. oktobrī, to tāpat visticamāk būtu gāzis un pasludinājis valstī padomju varu. Apvērsums bija nepieciešams, lai varu sagrābtu boļševiki, nevis eseru, meņševiku un citu sociālistu koalīcija.

Priekšnoteikumi

1917. gada Februāra revolūcijas rezultātā izveidotā Krievijas Pagaidu valdība nespēja ātri un izlēmīgi risināt valstī aktuālas problēmas par dalību Pirmajā pasaules karā, zemes piešķiršanu nabadzīgajiem zemniekiem. Krievijas neveiksmīgā dalība karā noveda pie asas politiskās situācijas saasināšanās, kas tikai palielināja pretrunu starp kreisajām sociālistu partijām un konservatīvajiem spēkiem. Visradikālākie bija boļševiki, kas par savu mērķi izvirzīja Pagaidu valdības gāšanu, kara izbeigšanu, zemes reformu un sociālistiskās revolūcijas īstenošanu valstī. 1917. gada rudenī viņi aktīvi sāka plānot valsts apvērsumu, kas sakristu ar 2. Viskrievijas Padomju kongresa atklāšanu.

Petrogradas sacelšanās

Revolūcija (apvērsums) notika 1917. gada 25. oktobrī pēc tolaik Krievijā lietotā Jūlija kalendāra jeb 7. novembrī pēc 1918. gadā pieņemtā Gregora kalendāra. Boļševiki izveidoja jaunu pagaidu valdību ar Ļeņinu priekšgalā, kurā pēc dažiem mēnešiem iekļāvās arī kreiso eseru ministri.

Norises Latvijā

Mūsdienu Latvijas teritorijā par Petrogradā notikušo apvērsumu uzzināja naktī uz 1917. gada 8. novembri (pēc jaunā stila). 12. armijas rajona kara revolucionārā komiteja (KRK) izdeva manifestu par bruņotas sacelšanās sākumu Latvijā (Iskolata pārvaldītajā daļā).

Vidzemē to īstenoja latviešu strēlnieku pulki: 9. novembra rītā 1. Daugavgrīvas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks atstāja savu apmetni pie Siguldas un, nesastopot pretestību, tajā pat dienā ieņēma Cēsis. 6. Tukuma un 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks izvirzījās no Limbažiem un Ainažiem un 11. novembrī ieņēma Valmieru, abās apriņķu pilsētās nodibinātas kara revolucionārās komitejas.

20. novembrī likvidēts 12. armijas štābs Valkā, kad pilsētu bez kaujas ieņēma 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka un 436. Novaja Ladogas kājnieku pulka daļas.

Rezerves latviešu strēlnieku pulks atradās Tērbatā, pārgāja vietējās Kara revolucionārās komitejas rīcībā un ieņēma dzelzceļu, novēršot iespēju Pagaidu valdībai uzticīgās karaspēka daļas pārvest uz Petrogradu.

Sacelšanās īstenošanai 12. armijas KRK iecēla 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieri pulkvedi Jukumu Vācieti par 2. latviešu strēlnieku brigādes (5., 6., 7. pulks) komandieri. 7. pulka komandieris pulkvedis Gustavs Mangulis pakļāvās KRK, bet 6. pulka komandieris apakšpulkvedis Krišjānis Berķis atteicās pildīt KRK rīkojumus, tāpēc KRK atcēla viņu amata un aizstāja ar praporščiku Rūdolfu Kirhenšteinu. 1. latviešu strēlnieku brigādes (1., 2., 3., 4. pulks) komandieris bija pulkvedis Mārtiņš Peniķis.

Latgalē varas pārņemšanu veica 5. armijas padomju izpildkomitejas Kara revolucionārā komiteja, pēc tam šādas komitejas izveidotas Ludzā, Rēzeknē un Daugavpilī — apriņķu pilsētās.

Pēcnorises

Boļševiku politiskos pretiniekus ātri apspieda, pārējās partijas pakāpeniski aizliedza. Par spīti konservatīvās opozīcijas iebiedēšanai, 12. novembrī notikušajās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās boļševiki ieguva apmēram 25% balsu, bet visvairāk balsu saņēma eseru saraksts. Boļševikiem palīdzēja tas, ka šajā laikā eseri sašķēlās, un kreisie eseri sāka atbalstīt boļševikus.

1918. gada otrajā pusē sākās Krievijas pilsoņu karš, kas turpinājās līdz 1920. gadam. Pēc uzvaras Pilsoņu karā komunisti 1922. gada 22. decembrī izveidoja Padomju Savienību, kas pastāvēja līdz 1991. gada decembrim.

Pēcrevolūcijas notikumos un Krievijas pilsoņu karā bija iesaisīti latviešu strēlnieki, daļa no kuriem 1917. gada beigās nodrošināja Padomju Krievijas valsts iestāžu apsargāšanu un pēc tam karoja Padomju Krievijas (sarkano) pusē. Cita daļa latviešu strēlnieku piedalījās pilsoņu karā balto pusē.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oktobra revolūcija.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)