Mašīnpistole

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Mašīnpistole ir automātiskais šaujamierocis šaušanai ar pistoles tipa patronām. Šī tipa šaujamieroči ļauj nodrošināt blīvu uguni, tomēr tie ir efektīvi tikai 50 — 200 metru distancē. Konstrukcijā tiek pielietots brīvais vai pusbrīvais aizslēgs, šaušanas ātrums vidēji 600 — 1200 šāvieni minūtē.

Pirmās sērijveidā ražotās mašīnpistoles parādījās Pirmā pasaules kara laikā vācu karaspēkā. Starpkaru periodā norisinājās mašīnpistoļu konstrukciju attīstīšana un ieviešana arī citu valstu armijās. Mašīnpistoles tika plaši pielietotas Otrā pasaules kara laikā. Vienlaikus Otrā pasaules kara laikā parādījās pirmās sērijveidā ražotās triecienšautenes, kas pēc kara pakāpeniski aizvietoja mašīnpistoles kā primārais individuālais kājnieku ierocis bruņotajos spēkos.

Mašīnpistoļu popularitāte bija saistīta ar to spēju nodrošināt lielu uguns blīvumu pretstatā šautenēm, kas ļāva šaut tikai atsevišķiem šāvieniem. Vienlaikus gan pistoļu patronas neļāva šaut ar mašīnpistolēm lielā distancē. Tādēļ ar šī tipa ieročiem pilnībā tika apbruņotas tikai vienības, kas izpildīja palīgfunkcijas, kā arī tanku, lidaparātu ekipāžas, savukārt kājnieku vienību bruņojumā bija gan mašīnpistoles, gan šautenes.

Triecienšautenēs, kas vēlāk aizvietoja mašīnpistoles bruņotajos spēkos, tiek izmantota vidējā patrona (kalibrs starp pistoles un šautenes kalibra lodēm), kas ļauj šaut lielākā attālumā salīdzinājumā ar mašīnpistoli. Mūsdienās mašīnpistoles lielākoties tiek pielietotas policijas vienībās, kā arī bruņotajos spēkos atbalsta u. tml. vienībās.