Luijs Aragons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Luijs Aragons
Louis Aragon
Luijs Aragons
Personīgā informācija
Dzimis 1897. gada 3. oktobrī
Parīze, Karogs: Francija Francija
Miris 1982. gada 24. decembrī (85 gadi)
Parīze, Karogs: Francija Francija
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, dzejnieks, jurnālists
Valoda franču
Slavenākie darbi Le Paysan de Paris (1926)
Le Roman inachevé (1956)

Luijs Aragons (franču: Louis Aragon), dzimis 1897. gada 3. oktobrī, miris 1982. gada 24. decembrī, bija franču rakstnieks, dzejnieks un žurnālists. Kopā ar saviem draugiem, Andrē Bretonu, Filipu Supo un Polu Eliāru, viņš ir viens no dadaisma un vēlāk sirreālisma dibinātājiem literatūrā. 1953.gadā Žoržs Brasēns sacerēja mūziku Aragona poēmai Il n'y a pas d'amour heureux. Kopš tā laika vairāki viņa dzejoļi tika dziedāti dažādu autoru izpildījumā[1]. Aragons bija komunistiskās partijas biedrs un viens no nedaudzajiem Francijas intelektuāļiem, kas atbalstīja Staļina politiku līdz pat 20. PSKP kongresam 1956.gadā[2]. Savu uzticību Francijas komunistiskajai partijai saglabāja līdz mūža beigām. Viņa sieva, Elza Trioleta, ir Ļiļas Brikas jaunākā māsa[3].

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luijs Aragons ir bijušā Parīzes policijas prefekta Luija Andriē ārpus laulības dēls. Luija māte Margarita Tuka (Marguerite Toucas) bija pansijas īpašniece Parīzes 17.apgabalā, Karno avēnijā (avenue Carnot). Viņa bija par 33 gadiem jaunāka par Andriē. Īsta bērna dzimšanas vieta nav skaidra. Visdrīzāk tā ir Parīze, kā to raksta pats Aragons esejā "Es nekad nebiju iemācījies rakstīt jeb incipit" (Je n'ai jamais appris à écrire, ou Les incipit) vai Neijī pie Sēnas, ko min daži avoti, vai atkal Tulona.[4]

Uzvārdu Aragons izvēlējās tēvs par godu Aragonas pilsētai, kurā viņš jaunības gados bija darbojies kā sūtnis. Lai abu ģimeņu gods netiktu aptraipīts, sabiedrībā visiem stāstīja, ka šo bērnu ir adoptējusi Margaritas Tukas māte, bet Luijs Andriē ir viņa krusttēvs. Aragons uzzināja patiesību tikai kad viņš tika iesaukts armijā no medicīnas studiju otrā kursa.

Frontē Aragons izpilda sanitāra pienākumus, par ko tiek apbalvots ar Kara krustu (Croix de guerre 1914-1918). Pēc miera noslēgšanas viņš turpina dienestu okupētajā Reinzemē. Šajā periodā top poēma Bierstube Magie allemande un romāns Anicet ou le panorama, ko 1920.gadā publicē literatūras žurnāls La Nouvelle Revue française.

1922. gadā atgriezies Parīzē, viņš nolemj pievērsties literatūrai un kopā ar bijušajiem studiju biedriem Andrē Bretonu un Filipu Supo nodibina laikrakstu Littérature, kur publicē dadaisku pastišu Les Aventures de Télémaque.[5] Ar Roberta Desnosa starpniecību viņš iepazīstas ar automātiskās rakstīšanas metodi un kopā ar pārējiem dadaistiem pievēršas sirreālismam, vienlaikus lasot Engelsa, Ļeņina, Prudona, Hēgeļa, fon Šellinga, Freida darbus. 1927. gadā Aragons un Bretons, sekojot Polam Eliāram, iestājas Francijas komunistiskajā parijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bertrand Dicale. «Que reste-t-il de Louis Aragon ? Le poète dans la chanson française.». rfimusique.com, 2012. Skatīts: 2015. gada 23. aprīlī.
  2. Edouard Béguin. «Aragon Stalinien ou Comment raconter l'illisible.». louisaragon-elsatriolet.org. Skatīts: 2015. gada 23. aprīlī.
  3. Jérôme Dupuis. «Je me souviens d'Aragon.». lexpress.fr, 2007. Skatīts: 2015. gada 23. aprīlī.
  4. Michel Schneider. «Le fils caché.». lepoint.fr, 1997. Skatīts: 2015. gada 15. maijā.
  5. Romāns Les Aventures de Télémaque atdarina franču teologa un rakstnieka Fransuā de Salinjaka de la Mot-Fenelona jeb Fenelona (François de Salignac de La Mothe-Fénelon, 1651-1715) eponimo darbu (1699).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]