Josifs Staļins

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Josifs Staļins
იოსებ სტალინი
Stalin lg zlx1.jpg
Josifs Staļins 1936. gadā
PSKP CK ģenerālsekretārs
Amatā
1922. gada 3. aprīlis — 1952. gada 16. oktobris

Dzimšanas dati 1878. gada 6. decembrī
Valsts karogs: Krievija Gori, Krievijas impērija
Miršanas dati 1953. gada 5. martā (74 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Kunceva pie Maskavas, PSRS
Tautība Gruzīns

Josifs Džugašvili (krievu: Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu: იოსებ სტალინი; dzimis 1878. gada 6. decembrī, miris 1953. gada 5. martā), plašāk pazīstams kā Josifs Staļins, bija gruzīnu izcelsmes padomju politiķis.

No 1922. līdz 1953. gadam Staļins bija PSKP CK ģenerālsekretārs, tomēr no 1920. gadu beigām faktiski valdīja kā neierobežots diktators. Šajos gados Staļins papildus Ģenerālsekretāra amatam ieņēma arī citus valsts amatus, bet valstī tika ieviests Staļina personības kults. PSRS Staļina laikā tiek uzskatīta par totalitāras valsts paraugu.

Staļina valdīšanas laikā no pārsvarā agrāras Krievijas, veicot piespiedu kolektivizāciju un industrializāciju, tika izveidota pasaules mēroga lielvalsts, kas bija spēcīga rūpniecības un militārajā nozarē. Vienlaikus PSRS, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, izcēlās ar valsts iedzīvotāju zemo dzīves līmeni, kas bija rezultāts tam, ka Staļins vairāk rūpējas par valsts militāri-industriālo varenību, nevis iedzīvotāju labklājību. Savu mērķu realizēšanai tika izmantotas plaša mēroga masu represijas.

Tā kā visas ziņas par Josifu Staļinu viņa valdīšanas laikā tika stipri cenzētas un pārveidotas, ir maz ticamu avotu par Staļina patieso dzīvi un rīcības motīviem.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un jaunības gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Josifs Džugašvili (bērnībā saukts par Soso) piedzima 1878. gada 6. decembrī (1925. gadā Staļins lika savai sekretārei par oficiālo datumu minēt 1879. gada 21. decembri)[1] Gori kurpnieka ģimenē. Divi vecākie Josifa brāļi nomira agrā bērnībā (Mihails divu un Georgijs — septiņu mēnešu vecumā),[2] un viņš auga kā vienīgais bērns ģimenē. Tēva biznes zēla un plauka, līdz viņš sāka dzert un noveda to līdz bankrotam. Josifa tēvs bija spiests strādāt apavu fabrikā Tiflisā (no 1936. gada — Tbilisi). Reti pavadīdams laiku ģimenē un stipri dzerdams, viņš bieži sita gan savu sievu, gan dēlu, tāpēc kāds Soso bērnības draugs vēlāk rakstīja, ka Soso izveidojās par cietu un bezsirdīgu personu, kuru neviens nekad nebija redzējis raudam. 1888. gadā Staļina tēvs pameta ģimeni un, kā vēsta baumas, tika nosists kādā Tiflisas krogā.[nepieciešama atsauce]

Desmit gadu vecumā Soso sāka iet vietējā baznīcas skolā. Baznīcas skolā Soso ar lielām sekmēm dziedāja korī un bija sava mūzikas skolotāja mīlulis. Savas lieliskās dziedāšanas dēļ viņš bieži tika nolīgts dziedāt kāzās.[3] Mācības skolā notika krievu valodā (tomēr visu mūžu viņš runāja krieviski ar jūtamu akcentu) un Soso bija vissekmīgais skolnieks klasē: Viņš bija ļoti gudrs zēns. Neviens neatcerējās, ka viņš būtu saņēmis atzīmi, kas zemāka par 5, atceras Staļina mūzikas skolotājs.[4]

No skolas brīvajā laikā Soso bija vadonis vienai no daudzajām Gori puišeļu bandām (Gori tolaik bija viena no kriminogēnākajām Krievijas impērijas pilsētām).[5]

Pateicoties mātes ietekmīgajiem draugiem, Soso 1893. gada jūlijā, piecpadsmit gadu vecumā nokārtoja iestājeksāmenus impērijas dienvidu labākajā reliģiskajā izglītības iestādē — Tiflisas garīgajā seminārā.[6] Pieradis pie brīvības, ielu kautiņiem un rāpšanās Goridžvari kalnā, zēns no Gori pēkšņi nonāca iestādē, kas viņam atgādināja cietumu ar dzelžainu disciplīnu. Pasniedzēji visiem spēkiem centās skolniekos apslāpēt visu gruzīnisko — bija aizliegts runāt gruzīnu valodā un gruzīnu literatūra — pilnībā aizliegta.[7] Šajā laikā Soso, ar pseidonīmu Soselo sāka rakstīt dzeju, kas ar lieliem panākumiem tika publicēta vietējās gruzīnu avīzēs. Garīgajā seminārā Soso, tāpat kā daudzi citi viņi skolas biedri, slepus lasīja aizliegto marksistisko literatūru, tika neskaitāmas reizes pieķerts un sodīts par to. Arvien vairāk pievērsdamies marksistiskajai literatūrai, Soso zaudēja interesi par studijām, līdz pameta tās pavisam — 1899. gada maijā skolas žurnālā ierakstīts: Izslēgts par neierašanos uz eksāmeniem.[8] Staļins iestājās KSDSP un kļuva par profesionālu boļševiku partijas darbinieku, kurš nelegāli darbojās Aizkaukāza reģionā.

Revolucionārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļina ohrankas uzskaites kartīte

Pēc 1905. gada revolūcijas Staļins vadīja banku aplaupīšanas partijas kases papildināšanas vajadzībām, un tas nodrošināja Staļina iekļaušanu boļševiku partijas CK 1912. gada Prāgas konferencē.

1909. gadā Staļins tika arestēts un izsūtīts trimdā uz Sibīriju, bet pēc Februāra revolūcijas ieradās Petrogradā.

Staļina devums boļševiku politiskajā teorijā bija niecīgs — būdams emigrācijā Vīnē, viņš sarakstīja brošūru "Marksisms un nacionālais jautājums".

Revolūcija un pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms Oktobra revolūcijas Staļins bija viens no boļševiku partijas vadošajiem darbiniekiem, tomēr nespēlēja galveno lomu bruņotās sacelšanās organizēšanā un vadīšanā, kurā lielāka nozīme bija Ļeva Trocka darbībai. Pirms sacelšanās pretēji Ļeņinam uzskatīja, ka Kerenska valdība nav jāgāž.

Pēc revolūcijas uzvaras Staļins tika iecelts par Nacionalitāšu lietu Tautas komisāru, un šo posteni ieņēma līdz 1923. gadam. Krievijas Pilsoņu kara laikā bija kara komisārs vairākās frontēs. Pazīstamākā no tām ir darbība Caricinas frontē pret Krasnova spēkiem.

1922. gada 3. aprīlī Staļins tika ievēlēts par VK(b)P CK ģenerālsekretāru, un šo amatu viņš saglabāja līdz mūža beigām. Amats tolaik tika uzskatīts par ne pārāk nozīmīgu, tādu kā partijas "personāla pārvaldi", tomēr Staļina rokās tas izveidojās par visietekmīgāko valstī.

Represijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļina apstiprinājums nāvessodiem

Staļina organizētajās represijās bojā gājuši apmēram 20 miljoni cilvēki. 5 miljoni, tā saucamo "kulaku" un citu zemnieku, kas nogalināti 1929-1933. 5 miljoni mirušo Ukrainas badā, ko mākslīgi izraisīja padomju vara. 5 miljoni nošautu militārpersonu 1933.-1953. gadam. 5 miljoni mirušo GULAG nometnēs. Pilnīgi visi Krimas tatāri, Volgas vācieši un čečeni tika izsūtīti uz Sibīriju un Kazahstānu.

Staļina paraksts tikai 1937-1938. gada Lielā terora laikā bija uz vismaz 681 692 cilvēku nošaušanas pavēlēm. 1937. gadā Politbirojs atļāva nopratināšanā izmantot spīdzināšanu. Sarkanajā armijā tika arestēti un nošauti 3 no 5 maršaliem, 13 no 15 armijas ģenerāļiem, 8 no 9 admirāļiem, 50 no 57 armijas korpusu komandieriem, 154 no 186 divīziju komandieriem, 16 no 16 armijas komisāriem, un 25 no 28 armijas korpusu komisāriem.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1953. gada 3. martā Staļina rezidencē viņu uz grīdas atrada apsardzes daļas darbinieks. 4. martā vasarnīcā ieradās ārsts un konstatēja ķermeņa labās puses paralīzi. Nāve bija iestājusies smadzeņu asins izplūduma dēļ. Par miršanas datumu tiek uzskatīts 1953. gada 5. marts.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1903. gadā Staļins aprecējās ar Jekaterinu Svanidzi — kāda gruzīnu boļševika māsu. 1907. gadā viņam piedzima dēls — Jakovs Džugašvili, tomēr 1907. gadā Jekaterina mira ar tuberkulozi. Staļins esot atzinis, ka pēc sievas nāves viņam vairs nebija nekāda žēluma pret cilvēkiem.[nepieciešama atsauce]

1919. gadā apprecēja sava paziņas dzelzceļnieka Sergeja Alilujeva meitu Nadzeždu Alilujevu. Šis bija praktisks aprēķins, jo Alilujevu ģimene zināja daudzus Staļina bīstamākos jaunības gadu noslēpumus, un vislabākais veids, kā likt klusēt, bija kļūt par viņu radinieku. Bet, neraugoties uz ilgstošo draudzību ar šo ģimeni, Staļins nezināja, ka Nadzeždas māte Olga ir garīgi slima, un ka to ir pārmantojusi arī pati Nadzežda. 1932. gada 8. novembrī Nadzežda, nespējot izturēt vīra nonicinošo un pazemojošo attieksmi, pamet revolūcijas gadadienai veltīto banketu. Nākamajā rītā kalpone, ienākot viņas istabā, atrod to gulošu uz grīdas asins peļķē. Līdzās atrasta pistole, ko Nadzeždas brālis atvedis viņai no Vācijas. Uzzinot par sievas pašnāvību, Staļins esot bijis apjucis un bezpalīdzīgs, pat nespējot organizēt viņas bēres.

Šajā laulībā dzimuši trīs bērni. Vecākais dēls Jakovs Džugašvili nošauts 1943. gadā Otrā pasaules kara laikā, krītot nacistu gūstā, jo Staļins atteicās viņu apmainīt pret kādu vācu virsnieku. Vidējais dēls Vasilijs Džugašvili pārmantojis mātes un vecmātes garīgo nelīdzsvarotību. Apcietināts un miris 1962. gadā. Savukārt meita Svetlana 1986. gadā uz visiem laikiem pameta PSRS. 70. gados apprecējusies, mainot uzvārdu, kļuvusi par Lanu Pītersu. Mirusi 2011. gada novembra vidū Anglijā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 23. lpp
  2. Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 22. lpp
  3. Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 43. lpp
  4. Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 44. lpp
  5. Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 37.-38. lpp
  6. Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 51. lpp
  7. Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 55. lpp
  8. Simon Sebag Montefiore. Young Stalin; Alfred A. Knopf, Publisher: New York, 2007, 71. lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
PSKP CK ģenerālsekretārs
1922—1953
Pēctecis:
Ņikita Hruščovs
Priekštecis:
Vjačeslavs Molotovs
PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs
no 1946. gada PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs

1941—1953
Pēctecis:
Georgijs Maļenkovs