Lūisa (angļu: Lewes; izrunā: /ˈluːɪs/) ir pilsēta (town) un pagasts Anglijā, Austrumsaseksas grāfistes Lūisas distriktā, grāfistes un distrikta administratīvais centrs. Atrodas grāfistes dienvidrietumos Ūzas upes krastā 94 km no valsts galvaspilsētas Londonas centra.
Vēstures avotos pirmoreiz minēta 961. gadā anglosakšu hartijā kā Læwe, bet Pastardienas grāmatā 1086. gadā — kā Lewes. Pastāv viedoklis, ka tagadējās pilsētas vietā romiešu Britānijas laikā pastāvējusi pilsētiņa Mutuantonis.[1] Tiek uzskatīts, ka mūsdienu pilsēta dibināta 6. gadsimtā un tā bijusi viena no Saseksas karalistes nozīmīgākajām apdzīvotajām vietām. Alfrēda Lielā laikā Lūisa bija viena no pret vikingu uzbrukumiem nocietināto boro sistēmas pilsētiņām. Alfrēda mazdēla Etelstana laikā Lūisā bija naudas kaltuve un tā bija viena no bagātākajām Saseksas pilsētām. Pēc normaņu iekarojuma 11. gadsimtā pilsēta nonāca Vorenu dzimtas valdījumā, kas uzbūvēja Lūisas pili un sekmēja tās attīstību. 14. gadsimtā Lūisa nonāca Ficalanu dzimtas īpašumā, bet tie neizvēlējās pilsētu par savu rezidenci un tā panīka, ko sekmēja arī melnās nāves epidēmija un franču karspēka iebrukumi piekrastē. Anglijas pilsoņu kara laikā Lūisa bija galvenais parlamentāriešu atbalsta punkts Saseksā. Lūisa salīdzinoši ātri atguvās pēc pilsoņu kara un uzplauka septiņpadsmitajā un astoņpadsmitā gadsimta beigās. Tā vienmēr bija viena no galvenajām Saseksas tirgus pilsētām, kā arī svarīga osta, un tajā bija arī labi attīstīta tekstilizstrādājumu, dzelzs, alus un kuģu būves rūpniecība. 1846. gadā pilsēta kļuva par nozīmīgu dzelzceļa mezglu. 1881. gadā Lūisai piešķīra boro statusu.