Melnā nāve

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Melnā nāve (reizēm arī melnais mēris) bija pandēmija Eirāzijā un Ziemeļāfrikā 14. gadsimta vidū. Tiek lēsts, ka tajā mira vismaz 75 miljoni cilvēku. Par tās visticamāko izraisītāju tiek uzskatīts buboņu mēris. Līdz pat 18. gadsimtam Eiropā turpinājās dažāda apmēra mēra uzliesmojumi, kurus, visticamākais, izraisīja tā pati slimība, tomēr šis jautājums ir strīdīgs. Reizēm apzīmējums "melnā nāve" tiek attiecināts arī uz vēlākajiem mēra uzliesmojumiem vai mēri kā tādu. Lielākā mēra epidēmija Latvijā notika 18. gadsimta sākumā.

Slimība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv vairākas teorijas par to, kāda slimība bijusi melnā nāve. Ir zināms, ka melnā nāve izplatījās ļoti strauji un vairums slimnieku mira 3-5 dienas pēc simptomu parādīšanās. Rakstiskajos vēstures avotos minētie simptomi ir buboņi, zilimelni plankumi uz ādas, asiņu atvemšana, deguna asiņošana īsi pirms nāves. Inficēties varēja kā tiešā saskarē ar slimniekiem vai viņu līķiem tā arī lietām vai vietām ar kurām viņi saskārušies. Ar slimību inficējās arī vistas, suņi, kaķi, mērkaķi, vērši, aitas un ēzeļi. Slimība Eiropā līdz tam nebija pazīstama. Populārākais variants ir buboņu mēris, tomēr šai hipotēzei izvirzīti vairāki pretargumenti.

Buboņu mēra teorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buboņu mēra attēlojums vācu bībelē

Buboņu mēri izraisa baktērija Yersinia pestis, kuru pārnēsā melnās žurkas. No žurkām uz cilvēku slimību pārnes inficējušās blusas. Pēc 2—7 dienu inkubācijas perioda, kura laikā baktērijas izplatās limfvadu sistēmā. Pēc tam sākas drudzis, drebuļi, caureja, galvassāpes un inficētie limfmezgli pietūkst veidojot buboņus. Ja slimības laikā iegūts plaušu karsonis vai arī baktērijas sāk vairoties asinsritē, slimnieks var izplatīt infekciju klepojot. Inficējoties šādā veidā, sākas cits slimības paveids — pneimoniskais mēris — un buboņi neparādās.

Pretargumenti buboņu mēra teorijai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažos melnās nāves skartajos reģionos buboņu mēri izplatošās žurkas nedzīvoja, piemēram Islandē, kur tās nejauši tika ievestas tikai 19. gadsimtā, no melnās nāves mira divas trešdaļas iedzīvotāju. Vēsturiskie avoti vēsta, ka slimība izplatījās saskarē ar slimniekiem — žurkas un blusas netiek minētas. Buboņu mēris, pat mūsdienās, neizplatās tik strauji kā melnā nāve, tomēr to varētu izskaidrot ar to, ka šī slimība nekad nebija skārusi pandēmijas upurus un tiem nebija vispār nekādas imunitātes pret to. Imunitātes trūkums izskaidrotu arī daudz augstāku mirstību, nekā parasti novērota buboņu mērim. No otras puses tiek iebilsts, ka, lai gan pret melno nāvi ar laiku izveidojās imunitāte, pret buboņu mēri tā neveidojas. Melnās nāves straujo izplatību parasti skaidro ar pneimonisko mēri, taču tas ir rets. Izmeklējot melnās nāves upuru mirstīgās atliekas, Yersinia pestis baktēriju pēdas nav atrastas,[nepieciešama atsauce] tomēr līdz šim izdarīti tikai atsevišķi pētījumi un tajos izmantoto metožu precizitāte tiek apšaubīta. Tiek norādīts, ka klimatiskie apstākļi, kādos izplatījās melnā nāve, nav piemēroti buboņu mēra baktērijām. Buboņu mērim, neskatoties uz nosaukumu, nav raksturīga plaša buboņu izplatīšanās pa visu ķermeni.

Sibīrijas mēra teorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas mēri izraisošās baktērijas Bacillus anthracis

Sibīrijas mēris ir otra populārākā teorija. Sibīrijas mēri izraisa baktērija Bacillus anthracis, kas sastopama augsnē. Šo slimību var iegūt arī saskaroties ar inficētiem lopiem vai to produktiem. Nonākušas organismā, baktērijas uzbrūk imūnsistēmai, vairojoties imūnšūnās, līdz tās pārplīst, atbrīvojot baktērijas, kas, nonākot asinsritē, sāk izdalīt toksīnu, kas bojā citas šūnas un audus, strauji samazinot šķidruma daudzumu organismā. Inkubācijas periods ilgst 2—14 dienas. Sibīrijas mērim, atkarībā no inficēšanās veida, ir trīs paveidi. Respiratorās infekcijas simptomi ir līdzīgi saaukstēšanās un gripas simptomiem, tiem seko elpošanas orgānu sistēmas sabrukums. Ja inficēšanās notikusi, norijot izraisītāju, raksturīgi simptomi ir asiņu atvemšana un smaga caureja. Inficējoties caur ādu, veidojas sarkani, niezoši izsitumi, kas kļūst par melnām čūlām, kas plešas plašumā. Abos pirmajos gadījumos neārstēts Sibīrijas mēris gandrīz vienmēr beidzas letāli, inficējoties caur ādu — 20% gadījumu.

Vīrusu infekcijas teorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži epidemiologi 2001. gadā paziņoja, ka melno nāvi varētu būt izraisījis Ebolas vīrusam līdzīgs vīruss, nevis baktērija. Viņi savu teoriju pamatoja norādot, ka pētot kādas Anglijas baznīcas pierakstus viņi esot secinājuši, ka melnajai nāvei bijis daudz ilgāks inkubācijas periods nekā buboņu mēra epidēmijām, apmēram 30 dienas, kas varētu izskaidrot melnās nāves plašo izplatību - ilgāka inkubācijas perioda laikā inficētais var pagūt ar slimību inficēt vairāk cilvēku plašākā apvidū nekā īsākā. Tāpat viņi norāda, ka mūsdienu Eiropā daudz plašāk nekā dažās citās pasaules daļās sastopama imunitāte pret Ebolas vīrusu, ko varētu izskaidrot ar pārmantotu imunitāti pret melno nāvi.

Vairāku slimību teorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaikos vairākas slimības ar līdzīgiem simptomiem mēdza uzskatīt par vienu un to pašu slimību, tāpēc pastāv uzskats, ka melnā nāve patiesībā bijušas vairākas slimības. Tas varētu izskaidrot melnās nāves izplatību cilvēku kontaktu ceļā, īpaši Islandē, jo ne buboņu, ne Sibīrijas mēri parasti šādā ceļā neizplatās, turklāt nevienai no šīm slimībām neatbilst visi zināmie melnās nāves simptomi.

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā nāves izcelšanās vieta nav skaidri zināma, visticamāk tā sākās centrālajā Āzijā vai Tālajos austrumos, no kurienes slimība pa Zīda ceļu izplatījās pārējā Āzijā līdz pat Melnajai jūrai. Tur ar to inficējās itāļu tirgotāji, kas aizveda slimību uz Eiropu. Jau pirms pandēmijas sākuma sliktie laikapstākļi, karš un bads dažādās pandēmijas skartajās vietās bija novārdzinājuši iedzīvotājus. Ķīnā no 1205. līdz pat 1353. gadam norisinājās pilsoņu karš. Tā dēļ bija traucēta kā tirdzniecība, tā lauksaimniecības darbi, tādējādi izraisot badu. 13. gadsimta beigās klimats strauji kļuva vēsāks. Eiropā 1335. gadā, pēc spēcīgām lietusgāzēm, sākās bads. Lielbritānijas salās plosījās iekšēji kari, turklāt 1337. gadā sākās Simtgadu karš, kas skāra Ziemeļrietumeiropu. Dažos Eiropas reģionos bads bija tiktāl novājinājis iedzīvotājus un ekonomiku, ka tie nespēja atkopties. Pirms melnās nāves Rietumeiropā, sevišķi mūsdienu Beļģijā, plosījās tīfa epidēmija, turklāt ap 1318. gadu izplatījās arī kāda lopu sērga, reizēm uzskatīta par Sibīrijas mēri. Bads un slimības izraisīja ekonomisko depresiju Eiropā, palielinājās nabadzība un noziedzības līmenis.

Melnā nāve Āzijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 1333. gadu melnā nāve parādījās Ķīnā, kur 1353. gadā sākās plaša epidēmija, kas skāra arī Mongoliju. Diezgan ticams, ka tirgotāju karavānas un mongoļu armijas izplatīja slimību pa Lielo zīda ceļu. Ir zināms slimības uzliesmojums 1238.—1339. gadā pie Isikula ezera Lielā zīda ceļa vidū, relatīvi tuvu lielākajiem Zīda ceļa atzariem uz Indiju un Āzijas ziemeļiem. 1347. gadā melnā nāve parādījās lielākajās Austrumāzijas tirdzniecības metropolēs Konstantinopolē un Trabzonā. Tajā pašā gadā Krimas pussalā esošajai Dženovai piederošajai tirdzniecības kolonijai Kafai uzbruka Zelta orda, kuru atbalstīja Venēcijas republika. Sākās ilgstošs aplenkums, kura laikā uzbrucēji, kuru spēkus ievērojami bija novārdzinājusi slimība, nolēma izmantot slimības upuru līķus kā ieroci un ar katapultām pāršāva tos pilsētas mūriem, tādējādi izplatot infekciju pilsētā. Dženoviešu tirgotāji mēģināja glābties, ar kuģiem bēgot uz Sicīliju un aizveda melno nāvi uz Eiropu.

Melnā nāve Eiropā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Itālijas melnā nāve izplatījās uz ziemeļrietumiem līdz 1348. gada jūnijam uzliesmojot Francijā, Spānijā, Portugālē un Anglijā, pēc tam izplatība turpinājās uz austrumiem Vācijā un Skandināvijā. Krievijā melnā nāve, iespējams, nonāca tieši no Āzijas nevis no Eiropas, kur slimība parādījās 1351. gadā. Livonijā slimība izplatījās 1352.-1353. gadā un visvairāk skāra igauņu apdzīvoto teritoriju. Neskatoties uz straujo un plašo izplatību melnā nāve tikpat kā neskāra Poliju, daļu Vācijas, Beļģijas, Nīderlandes, Spānijas un Francijas.

Sekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumeiropa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1350. gada Eiropas kultūra ar vien vairāk pievērsās nāves tematikai, valdīja pesimisms. Mākslā parādījās tumši nāves attēlojumi. Tāpat arī literatūrā tika piesaukta nāve un pastardiena.

Melnā nāve Rietumeiropā izraisīja arī galēju uzskatu rašanos - reliģisko ekstrēmismu un ksenofobiju. Notika uzbrukumi visa veida minoritātēm - ebrejiem, ubagiem, spitālīgajiem, svētceļniekiem un musulmaņiem, kuri tika vainoti visās nelaimēs. Uzskatīja, ka lepra un citas ādas slimības ir bojātas dvēseles ārējā pazīme. Ebreji tika vainoti neticībā un grēcīgumā. Jūdaisms prasīja ebrejiem ievērot tīrību, tāpēc ebreji nedzēra no publiskajām akām, tādēļ viņus vainoja slimības izraisīšanā, saindējot akas. Šo pašu reliģisko likumu un arī sociālās izolētības (dzīve geto) dēļ, ebreji kļuva par melnās nāves upuriem retāk, kas vēl vairāk stiprināja uzskatu, ka slimību izraisījuši ebreji. Naidu pret ebrejiem izraisīja ne tikai iesīkstējušas reliģiskās nesaskaņas, bet arī fakts, ka ebreji bieži atradās karaļa aizstāvībā un šādi uzbrucēji pauda savu nepatiku pret sava valdnieka īstenoto politiku. Pēc šiem uzbrukumiem lielākā daļa ebreju emigrēja uz Poliju un Krieviju.

Melnā nāve pastiprināja Eiropas ekonomikas lejupslīdi, kas bija sākusies jau gadsimta sākumā.

Eiropas valdības nespēja veikt pretpasākumus melnās nāves izplatībai, jo nebija zināms, kas to izraisa. Vairākums valdnieku aizliedza pārtikas eksportu un sāka vajāt melnā tirgus spekulantus, noteica cenas griestus labībai un aizliedza plaša apmēra zvejniecību. Labākajā gadījumā šie likumi izrādījās praksē neieviešami, sliktākajā - veicināja lejupslīdi. Piemēram, Anglija, kas bija smagi cietusi, nevarēja iepirkt citās zemēs graudus, jo Francija bija aizliegusi eksportu, bet vairumā citu valstu, strādnieku trūkuma dēļ, bija radušies zaudējumi lauksaimniecībā un neveidojās labības uzkrājumi. Lielāko daļu labības, kuru izdevās sagādāt nolaupīja pirāti, lai pārdotu melnajā tirgū. Notika plašas zemnieku sacelšanās.

Garīdznieks svētī ar melno nāvi slimos mūkus

Melnā nāve noveda pie neticības baznīcas amatpersonām, kuras nespēja izpildīt savus solījumus izdziedēt slimos un padzīt slimību. Neviens, ieskaitot baznīcu, nezināja, kas izraisa saslimšanu - populārākās teorijas bija indīgi garaiņi, planētu stāvoklis un Dieva sods. Tas vēl vairāk palielināja nepatiku pret baznīcu. Daudzi pievienojās citām reliģiskajām grupām, piemēram, flagelantiem, kuri mēģināja padzīt sērgu šaustot sevi ar pātagām, cerībā izdzīt grēkus. Sabiedrībā pieauga interese par alternatīvām reliģijas formām. No melnās nāves smagi cieta klosteri, jo slimie meklēja palīdzību tieši tur - rezultātā apmira lielākā daļa kristiešu garīdznieku. Garīdzniecību atjaunoja ar nepieredzējušiem mācītājiem, kuriem ne vien trūka pieredze, bet arī pārliecība par to ko viņi dara, tāpēc cilvēku acīs baznīcas tēls pasliktinājās vēl vairāk. Sociālo lomu, kuru tā agrāk bija spēlējusi, tagad aizvietoja garīgā.

Samazinājās ticība alķīmijai kā medicīnai, kas līdz tam bija visai pierasta parādība, jo alķīmiķu dziras reti kad palīdzēja un mēdza pat pasliktināt slimības gaitu. Alķīmiķi bieži kā pretlīdzekli melnajai nāvei ieteica lietot alkoholu, kas izraisīja alkohola patēriņa strauju pieaugumu visā Eiropā.

Pirms melnās nāves Eiropa bija pārapdzīvota un populācijas straujā samazināšanās, iespējams, izraisīja algu celšanos, samazināja resursu trūkumu - bija vairāk brīvas zemes un vairāk ēdiena, tomēr nezināmu iemeslu dēļ iedzīvotāju skaits turpināja samazināties līdz pat 1420. gadam.

Melnā nāve palielināja iedzīvotāju mobilitāti, jo zemnieki vairs nejuta tik lielu vajadzību palikt pie savām tradīcijām. Pēkšņais lētā darbaspēka zudums Rietumeiropā izraisīja konkurenci darba devēju vidū - strādniekiem tika piedāvātas lielas algas un dažādas brīvības. Visticamākais tieši melnās nāves izraisītās pārmaiņas sabiedrībā noveda pie Renesanses un Reformācijas, un, iespējams, pat pie kapitālisma. Melnā nāve daudzējādā ziņā uzlaboja izdzīvojušo zemnieku stāvokli Darbaspēka trūkuma dēļ viņiem bija lielāka vara un vairāk pieejamas lauksaimniecības zemes, tomēr ieguvumus Eiropā aptvēra tikai, kad 1470. gadā atkal sāka pieaugt iedzīvotāju skaits.

Tomēr šīm pārmaiņām pretojās augstākās aprindas un ar laiku tika ieviesti likumi, kas ierobežoja zemnieku rīcības un īpašuma brīvību vai arī ieviesa algu griestus - mērķis bija novērst zemnieku iekļūšanu augstākajā sabiedrībā, tāpēc tika uzskatīts par nepieļaujamu, ka zemnieks varētu par sevis nopelnīto iegādāties un lietot tai piedienīgo.

Musulmaņu pasaule[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musulmaņi tāpat kā eiropieši uzskatīja melno nāvi par dieva sūtītu, bet atšķirībā no kristiešiem neuzskatīja to par sodu cilvēcei, viņi uzskatīja, ka epidēmija ir Dieva sūtīta žēlastība mirt mocekļa nāvē musulmaņiem, bet sods tikai neticīgajiem. Tāpat tika pieņemts, ka musulmanim nevajadzētu ne pamest melnās nāves skartu zemi, ne doties uz tādu un, ka melnajai nāvei nevar būt pārnēsātājs, jo tā nāk tieši no Dieva. Musulmaņiem gan ar laiku kļuva grūtāk turēties pie šiem uzskatiem, jo sāka parādīties pierādījumi, ka slimībai, tomēr ir pārnēsātājs. Tāpat sarežģījumus sagādāja fakts, ka 1349. gadā slimība uzliesmoja Mekā, kas bija pretrunā ar pravieša Muhameda solīto, ka neviena slimība nekad neuzbruks ne Mekai, ne Medīnai. Musulmaņu garīdznieki centās to skaidrot ar lielo neticīgo skaitu, kas dzīvoja Mekā. Melnā nāve atstāja smagas militāras, ekonomiskas un sociālas sekas musulmaņu pasaulē. Melnā nāve izšķīra vairāku musulmaņu pasaulē tolaik notiekošo karu rezultātu. Ievērojamais iedzīvotāju zudums no kura musulmaņu pasaulei tā arī neizdevās atkopties tiek uzskatīts par vienu no iespējamajiem iemesliem kāpēc Eiropas kultūra un zinātne ar laiku apsteidza Islāma pasaules sasniegumus.