“Mīts par Sīsifu” — Albēra Kamī 1942. g. eseja. Esejas pamatā ir grieķu mīts par Sīsifu, ko dievi sodījuši: Sīsifam mūžīgi jāveļ bluķis stāvā kalnā, un, kad viņš tuvojas kalna virsotnei, bluķis izslīd no rokām un noveļas kalna pakājē, Sīsifam ir jādodas tam pakaļ un jāveļ no jauna.
Sīsifs uzvar likteni tad, kad akmens ir noripojis lejā, viņš tam dodas pakaļ un ripina atpakaļ kalnā. Sīsifs nepadodas grūtību priekšā, jūt atbildību par sev uzticēto darbu, viņam ir brīva izvēle velt vai nevelt akmeni — gara brīvība, apliecinājums tam, ka cilvēkam ir garīga izvēle jebkurā brīdī. Sīsifs pieņem dzīvi ar grūtībām, zinādams, ka savu mērķi nekad nesasniegs.
Ceļš uz mērķi ir daudz svarīgāks nekā mērķis, jo ceļā mēs gūstam ļoti daudz mācību, kas turpmāk dzīvē noder.
Svarīgi ir sevi pārvarēt, būt spējīgam pārvarēt grūtības.
