Albērs Kamī

Vikipēdijas lapa
Albērs Kamī
Albert Camus
Albērs Kamī 1957. gadā
Albērs Kamī 1957. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1913. gada 7. novembrī
Mondovija, Franču Alžīrija, Karogs: Francija Francija
(tagad Dreāna Karogs: Alžīrija Alžīrija)
Miris 1960. gada 4. janvārī (46 gadi)
Vilblevēna, Karogs: Francija Francija
Pilsonība Karogs: Francija Francija
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, filozofs
Valoda franču
Slavenākie darbi Svešinieks(1942)
Mēris (1947)
Apbalvojumi Nobela prēmija literatūrā (1957)

Albērs Kamī (franču: Albert Camus; dzimis 1913. gada 7. novembrī, miris 1960. gada 4. janvārī) bija franču rakstnieks un filozofs, viens no eksistenciālisma pamatlicējiem (kopā ar Žanu Polu Sartru). 1957. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedzimis un uzaudzis Alžīrijas franču ģimenē. 1914. gadā viņa tēvs Lisēns Kamī mirst no Pirmā pasaules kara kaujā gūtā ievainojuma. 1918. sāk mācīties sākumskolā, kuru pabeidz 1923. gadā. Mācās licejā. Spēlē futbolu, komandas sportu, kam ir nozīmīga ietekme Kamī personības veidošanā. 1930. gadā saslimst ar tuberkulozi. No 1932. līdz 1937. gadam studē filozofiju Alžīras universitātē, līdztekus strādājot par privātskolotāju, rezerves detaļu pārdevēju, palīgu meteoroloģijas institūtā. 1934. apprec deviņpadsmitgadīgu meiteni, ar kuru izšķiras 1939. gadā. 1936. gadā iegūst filozofijas maģistra grādu.

Aizraudamies ar sociālisma idejām, 1935. gadā iestājas Francijas komunistiskajā partijā, no kuras apmēram pēc gada tiek izslēgts ar pārmetumiem trockismā. 1936. gadā dibina pašdarbības teātri "Darba teātris", gadu vēlāk pērdēvējot to par "Komandas teātri". Pēc universitātes beigšanas Kamī vada Alžīras kultūras namu, dažādos laika posmos strādā par redaktoru trijos laikrakstos. 1940. gada janvārī ar savu nākamo sievu pārvācas uz Orānu, pēc diviem mēnešiem — uz Parīzi. Strādā par avīzes redaktoru.

1940. gada 22. jūnijā ar Otrā Kompjeņas pamiera parakstīšanu Francijas Atlantijas krasts, ieskaitot Parīzi, kļūst Vācijas okupēts. Kamī tiek atlaists no ieņemamā amata un viņš dodas atpakaļ uz Orānu (Dienvidfrancija un Francijas kolonijas pakļāvās Višī režīmam). Drīzumā iesaistās Pretošanās kustībā, atkal nokļūstot Parīzē. Pēc kara starp Kamī un citiem politiski kreisi noskaņotajiem franču inteliģences pārstāvjiem rodas domstarpības, tā kā Kamī vairāk pievēršas anarhismam, tas ir, iestājas pret diktatūru, kuru, pēc Kamī domām, izraisa sociālisma galvenais virziens. Domstarpības pastiprina Kamī atbalsts franču kopienai Alžīrijas neatkarības karā, kurš sākas 1954. gadā (viņš uzskata, ka arābu militarizēšanos atbalsta PSRS).

1960. gada 4. janvārī iet bojā automobiļa avārijā, atgriežoties no Provansas Parīzē. Pastāv versija, kura izteikta, piemēram, avīzē "Corriere della Sera" 2011. gadā, ka avārija ir padomju speciālo dienestu izraisīta par A. Kamī kritiku pret PSRS karaspēku apspiesto sacelšanos Ungārijā 1956. gadā un viņa atbalstu Borisam Pasternakam.

Filozofiskie uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ateisms, absurdisms, eksistenciālisms.
  • Uzskatīja, ka vienīgais veids, kā cīnīties ar absurdu, ir atzīt tā pastāvēšanu. Noliedza iespēju uzlabot sabiedrību ar vardarbīgām metodēm, kā to darīja fašisti, nacisti, komunisti.
  • Cilvēka dzīvei nav iepriekšnoteiktas jēgas, cilvēks pats piešķir savai dzīvei jēgu.
  • Cilvēkam vissvarīgākā ir eksistence (jēgas radīšana dzīvojot), nevis būtība (jēgas iepriekšēja noteiktība) — vispārīgā eksistenciālisma atziņa (Ž. P. Sartrs), kuru Kamī apšauba, sacīdams, ka jebkuram sabiedrības pārstāvim jārēķinās ar cilvēces vēsturisko pieredzi.
  • Sākotnēji cilvēks nekas nav, dzīvojot cilvēks kļūst par tādu cilvēku, par kādu pats sevi veido.
  • Cilvēks ir nolemts brīvībai.
  • Cilvēks ir vērsts uz nākotni un ar to atšķiras no citu lietu eksistences.
  • Lai gan Kamī "piešķir" cilvēkam brīvību un pats netic augstākiem spēkiem, viņš noliedz ētisko relatīvismu, patvaļu un meklē vispārcilvēciskās atziņas, kuras noteiktu cilvēcības robežu. [2]

Pazīstamākie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Nobel Prize in Literature 1957». Nobel Foundation.
  2. Maija Kūle, Rihards Kūlis. Filosofija. Zvaigzne ABC, 1998. 409.—412. lpp. ISBN 9984-17-119-1.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Huans Ramons Himeness
Nobela prēmija literatūrā
1957
Pēctecis:
Boriss Pasternaks