Makss Vēbers

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par sociologu. Par citām jēdziena Vēbers nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Makss Vēbers
Max Weber
Makss Vēbers
Personīgā informācija
Dzimis 1864. gada 21. aprīlī
Erfurtē, Prūsijas karogs Prūsijā
Miris 1920. gada 14. jūnijā (56 gadi)
Minhenē, Veimāras republikas karogs Vācijā
Tautība vācietis
Zinātniskā darbība
Zinātne socioloģija, politekonomija

Maksimiliāns Karls Emīls Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber; dzimis 1864. gada 21. aprīlī, miris 1920. gada 14. jūnijā) bija vācu sociologs un politekonomists, "kvalitatīvās socioloģijas" pamatlicējs. Savu karjeru viņš sāka Berlīnes universitātē, bet vēlāk strādāja arī citās universitātēs Freiburgā, Heidelbergā un Minhenē.

Vēbera galvenie darbi bija saistīti ar racionalizāciju gan reliģijas socioloģijā, gan politiskajā socioloģijā. Viens no ievērojamākajiem viņa darbiem ir "Protestantiskā ētika un kapitālisma gars" (Die protestantische Ethik und der Geist des Kapitalismus), ar kuru viņš sāka strādāt reliģijas socioloģijas nozarē. Šajā darbā Vēbers argumentēja to, ka reliģija nebija viens no svarīgākajiem cēloņiem, lai rietumu un austrumu pasaules kultūras attīstītos dažādi, kā arī uzsvēra askētiskā protestantisma īpašā raksturojuma nozīmīgumu, kas Rietumos vadīja kapitālisma, birokrātijas un tieslietu attīstību. Citā ievērības cienīgā darbā, Politik als Beruf, Vēbers definēja valsts būtību, kura ir tiesīga iegūt monopolu, izmantojot fizisku spēku. Šī definīcija kļuva par galveno tematiku politiskās zinātnes studijās. Vēberu interesēja galvenokārt reliģijas ietekme uz sabiedrību. Viņš pētīja reliģijas attiecības ar citām kultūras iestādēm, it īpaši ekonomikā. Vēbers atšķir vēsturiskā pieejas un funkcionālas pieejas savienojumu: salīdzinošas analīzes rezultātus, viņš klasificēt ar viņa izgudroto jēdzienu "ideāls veids". Šīs analīzes viens no svarīgākiem rezultātiem ir Vēbera piedāvāta reliģiju klasifikācija, kā dažāda veida veidus glābšanas ceļus , kuru motivācija ir pasaules pieņemšanas vai noraidījumu. Vēbers pieeja reliģijai ir ar mērķi izprast " noteikta veida sociālās uzvedības rezultātā nosacījumus ", ar to nosakot indivīdu uzvedības vērību. Vēbers uzskatīja savu pētījums kā pasaules reliģiju vienotu projektu. Protestantisma Rietumu attīstībā ieguldījuma studēšana, bija daļa no visaptverošas analīzes dažādu reliģiju ietekmes un ekonomisko un sociālo sfēru dažādās kultūrās. Vēbers salīdzina dažādas reliģijas, nosakot kāda pakāpē ekonomiskās darbības racionalizēšana ir pieļaujama dažādas reliģijās.

Reliģijas, kuras Vēbers analizē — budisms, zoroastrisms, kristietība, islāms un jūdaisms. Šo reliģiju sākotnējas formas, kurā dominēja kulta un rituālu elementi, ietver sevi salīdzinoši augstu sociālas diferenciācijas līmeni, intelektuālo attīstību un personības izpausmes . Tieši šīs reliģijas sniedz materiālu ētisko mācību analīzei, kurus izmanto vadošie indivīdi, reliģijas saikne ar sociālām un profesionālām slāņiem un grupām, attiecības reliģijas ar sociālo un profesionālo slāņiem un grupām, tāda veida reliģisko organizāciju, piemēram, baznīcas un sektas.

Makss Vēbers uzskatīja, ka socioloģijas skaidrojumi jāatvedina no izpratnes par to, kāpēc cilvēki izvēlas rīkoties tā, kā viņi rīkojas - "izpratīgās socioloģijas" aizsācējs. M. Vēbers uzskatīja, ka sociālie fakti ir individuālu rīcību kumulatīvs rezultāts. Pievērsa uzmanību indivīdu subjektīvajām attieksmēm, vērtībām, ticībai, rīcības motīviem un tam, ka socioloģijai nav jākopē dabaszinātnes.
Makss Vēbers sniedza arī ievērojumu ieguldījumu stratifikācijas teorijas attīstībā, jo vācu sociologs pētīja sociālo noslāņošanos. Viņš aplūkoja šķiru kā sabiedrības daļu, kurā esošajiem indivīdiem ir līdzīga pozīcija tirgus situācijā. Līdz ar to viņi saņem aptuveni vienādus ienākumus. Piederība noteiktai šķirai determinē arī līdzīgas iespējas iegūt atbilstošu dzīves standartu.

Vēbers uzsvēra, ka indivīda rīcība ir kā noteicošais sociālo zinātņu jomā. Vēbers runā par "ideāltipa jēdzienu". Tas nekad neatbilst konkrētai realitātei, tas nav definējams, vienīgi izprotams. Tas tiek uzskatīts noderīgs, jo realitātē nav atrodams.

Pastāvošie 3 veidu ideāltipi:

1. Konkrēti vēsturiski fenomeni - "viduslaiku pilsēta"

2. īpaša veida sociālā realitāte - dažādos vēsturiskos kontekstos: birokrātija

3. īpašā rīcības veida rekonstrukcija - dzīšanās pēc peļņas

M.Vēbers ir pirmais,kurš ievieš jēdzienu - leģitīms

Tāpat Vēbers iezīmē leģimitālās kundzības ideāltipus:

1. Tradicionālā kundzība - ticība tradīcijas svētumam "vienmēr tā ir bijis"

2. Harizmātiskā kundzība - līdera īpašās spējas pielietošana kundzībā

3. Racionālā kundzība - pretenzijas racionāls pamatojums, bezpersoniskas, likumiskas kārtības

Tāpat Vēberu nodarbināja arī modernās sabiedrības šķiriskais raksturs. Vēbers šo attiecību it kā apgriež otrādi. Moderno sabiedrību nosaka kapitālisms kā saimniekošanas forma.

M.Vēbers izdalīja : 1.sociālo diferenciāciju -)saistot, to ar kārtām un amatiem, kuri veido hierarhisku struktūru 2.ekonomisko diferenciāciju -)kad tiesību un pienākumu apjoms ir saistīts ar personas īpašumu 3.tiesisko diferenciāciju -)kas veidojas nošķirot privātās un publiskās tiesības