Marijas debesbraukšana

Rubensa ap 1626. gadu gleznotā "Marijas debesbraukšana"

Marijas debesbraukšana jeb vienkārši debesbraukšana, arī Marijas debesīs uzņemšana, ir Romas Katoļu baznīcas, Austrumu Pareizticīgo baznīcas ticība par to, ka Jaunava Marija tikusi uzņemta debesīs ar visu miesu un dvēseli pēc viņas agrīnās nāves vai iemigšanas. Katru gadu 15. augustā tiek svinēti Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Termins "debesbraukšana" latviešu valodā tiek lietots vēsturiski, taču braukšanas jēdzienam nav sakņu notikuma aprakstos un "uzņemšana debesīs" atbilst tiem pareizāk. Bībeles kanoniskajos tekstos šis notikums nav aprakstīts, un senākie zināmie nostāsti par Marijas uzņemšanu debesīs parādījušies pēc 4. gadsimta.^[1]

Katoliskās Baznīcas Katehismā šī dogma aprakstīta šādi:

“Visbeidzot, kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs ir pasargājis no visām pirmgrēka sekām, bija piepildījusi savu zemes dzīvi, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesu godībā, un Kungs viņu paaugstināja, darot par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam, kas ir uzvarējis grēku un nāvi.”^[2] Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vienreizēja līdzdalība viņas Dēla augšāmcelšanās noslēpumā un augšāmcelšanās baudīšana pirms citiem kristiešiem: “Dzemdējot Dēlu, Tu saglabāji savu jaunavību; kad Tu iemigi, Tu neatstāji šo pasauli, ak, Dieva Māte: Tu aizgāji pie Dzīvības avota, Tu, kas ieņēmi dzīvo Dievu un kas ar savām lūgšanām atbrīvosi mūsu dvēseles no nāves.”^[3]^[4]