Meža silpurene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Meža silpurene
Pulsatilla patens (L.) Mill.
Meža silpurene (Pulsatilla patens)
Meža silpurene (Pulsatilla patens)
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaGundegu rinda (Ranunculales)
DzimtaGundegu dzimta (Ranunculaceae)
ĢintsSilpurenes (Pulsatilla)
SugaMeža silpurene (P. patens)
Meža silpurene Vikikrātuvē

Meža silpurene (Pulsatilla patens) ir daudzgadīgs gundegu dzimtas lakstaugs.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augums neliels, līdz 20 cm. Spēcīgs saknenis. Stumbrs un lapas klātas ar biezu apmatojumu. Apakšējās lapas ar gariem kātiem, trīsstaraini vai piecstaraini dalītas, attīstās pēc ziedēšanas. Lapu virspuse ādaina. Augšējās lapas šķeltas lineārās plūksnās. Ziedi tumši vai gaiši violeti, pa vienam. Zieds attīstās pirms lapām. Iesākumā ziedkāts ir īss, bet vēlāk izstiepjas līdz 20 cm garumam. Ziedi vērsti uz augšu. Zied aprīļa beigās, maija sākumā. Auglis — riekstiņš ar irbuli.

Līdzīga suga ir pļavas silpurene (Pulsatilla pratensis), taču no meža silpurenes tā atšķiras ar lejupvērstiem ziediem un vairākkārt plūksnaini šķeltām apakšējām lapām. Lai gan pļavas un meža silpurenēm nepieciešamie augšanas apstākļi ir līdzīgi un bieži abas sugas sastopamas blakus, pļavas silpurenes ir vēl vairāk gaismas prasīgas nekā meža silpurenes.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suga izplatīta Eiropā, Vidusāzijā, Sibīrijā, Austrumāzijā un Ziemeļamerikā.

Pirms apmēram 25 miljoniem gadu silpureņu ģints nodalījās no radniecīgajām anemonēm. Meža silpureņu priekšteči auguši mūžzaļajos mežos, taču Pamira-Altaja un Tjanšana kalniem pakāpeniski augot, tā pielāgojusies aukstākiem bezmeža apstākļiem. Pēc tam, turpinoties kalnu augšanai un globālajai atdzišanai, Pulsatilla ģints izplatījusies Tālo Austrumu zālājos, no kuriem vēlāk nonākusi Ziemeļamerikā un Eiropā.[1]

Latvijā ir izplatīta reti. Latvija ir meža silpureņu izplatības areāla rietumu robeža, tādēļ bagātīgākas atradnes atrodamas Latvijas austrumu daļā, kas pakāpeniski kļūst trūcīgākas, līdz Ķemeru Nacionālā parka teritorijā ir pēdējās ievērojamās atradnes.

Meža silpurenes aug priežu mežos un sausos pakalnos. Tām nepieciešami labi gaismas apstākļi – skrajš mežs ar retu pamežu. Svarīgi arī, lai nobiru slānis nav biezs un lai nav pārāk blīva sūnu sega – meža silpureņu sēklas ir diezgan lielas un pēc izsēšanās sūnu slāņa un nobiru dēļ tās var nenonākt līdz augsnei un iet bojā. Arī gadījumā, ja sēklas tomēr nonāktu līdz augsnei, sējeņi pēc uzdīgšanas var aiziet bojā, jo netiek cauri sūnu un nobiru slānim. Šī iemesla dēļ ļoti svarīgi silpureņu izplatībā ir nelieli atklātas augsnes laukumi, kuri ļauj gan iesēties, gan izdīgt jaunajiem augiem.[2][3] Ļoti lieli atklātas augsnes laukumi silpureņu izplatībai nav lietderīgi, jo sēklas no mātes auga izplatās līdz 20 cm attālumam un to dīgšanu veicina sūnu tuvums.[4]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža  silpurene ir indīgs un aizsargājams augs, iekļauts Latvijas Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā[5] un Eiropas savienības direktīvā par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību.[6] Lai arī ir legāli nopērkamas kultivētās silpureņu šķirnes, bieži tiek postītas savvaļas augu atradnes, izrokot un izmantojot meža silpureni kā dekoratīvu augu akmensdārzos.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža silpurene bija izvēlēta par Gada augu 2005. gadā[7].

2005. gada 5. martā Latvijas pasts izlaida pastmarkas ar meža silpurenes attēlu.[8]

Meža silpurenes izplatību Latvijā ierobežo gan tas, ka Latvija ir izplatības areāla rietumu robeža, gan arī cilvēka darbība (augu rakšana un plūkšana), taču lielāka ietekme ir pārmērīgais noēnojums, arvien pieaugošais nobiru un blīvais sūnu slānis. Lai arī vietām izmantotā koku gredzenošana veido atvērumus, tā neatrisina sīkkrūmu izplešanos, sūnu slāņa augšanu un augsnes eitrofikāciju, tāpēc tām piemērotāka apsaimniekošanas metode varētu būt kontrolēta mežu dedzināšana, kas ļautu atbrīvoties gan no nobirām, gan sūnu slāņa, gan sīkkrūmiem un pameža.[2][3]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sramkó, G., Laczkó, L., Volkova, P. A., Bateman, R. M., Mlinarec, J.  (2019) Evolutionary history of the Pasque-flowers (Pulsatilla, Ranunculaceae): Molecular phylogenetics, systematics and rDNA evolution. Molecular Phylogenetics and Evolution Volume 135, June 2019, Pages 45-61
  2. 2,0 2,1 Kalamees, R., Püssa, K., Vanha-Majamaa, I., Zobel, K. (2005) The effects of fire and stand age on seedling establishment of Pulsatilla patens in a pine-dominated boreal forest. Canadian Journal of Botany 83: 688–693
  3. 3,0 3,1 Kalliovirta, M., Ryttäri, T., Heikkinen, R.K.  (2006) Population structure of a threatened plant, Pulsatilla patens, in boreal forests: modelling relationships to overgrowth and site closure. Biodiversity and Conservation (2006) 15:3095–3108
  4. Huber, J. K., Kollmann, J. (2020) Recruitment filtering by a moss layer disadvantages large-seeded grassland species. Basic and Applied Ecology , Volume 42, February 2020, Pages 27-34
  5. Ministru kabineta noteikumi Nr.396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu” Rīgā 2000.gada 14.novembrī (prot. Nr.54 9.§)
  6. Eiropas Padomes Direktīva 92/43/EEK ( 1992. gada 21. maijs ) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību
  7. Latvijas Botāniķu biedrība
  8. Pastmarka