Meliorācijas darbi Lubāna mitrājā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Meliorācijas darbi Lubāna mitrājā norisinās jau no 19. gadsimta un tie kulmināciju piedzīvoja 20.gadsimtā, kad notika ļoti intensīva hidrobūvju celtniecība. To veica, lai samazinātu plūdu apjomus un to nodarīto postījumu visā mitrāja teritorijā, kas palos applūda milzīgās platībās. Plūdu apmēri sagādāja lielas lauksaimniecības problēmas un pilnīgu nespēju izaudzēt kultūraugus, līdz ar to nesot bada gadus Lubāna mitrāja iedzīvotājiem.

Darbu uzsākšanas cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 1000 km2 lielā Lubāna līdzenuma vidū atrodas Lubāna ezers, kura gultne pašlaik pie normālā ūdens līmeņa aizņem 82,1 km2. Lubāna ezers izveidojies pirms apmēram 10-13 tūkstošiem gadu ledāju kušanas rezultātā, faktiski aizņemot visu zemienes teritoriju. Apmēram pirms 8300 gadiem sākotnēji lielais ezers gandrīz izzuda, bet pēc īslaicīgas izzušanas, kuras cēloņi nav noskaidroti, ezers izveidojās no jauna un, tā līmenim vairakkārt svārstoties, pastāvēja nepārtraukti apmēram 300 gadus. Šis seklais, bet ļoti plašais ezers siltā un mitrā atlantiskā klimata apstākļos strauji aizauga un piepildījās ar nogulumiem. Kā pierāda arheoloģiskie izrakumi, zemienes teritorija šajā laikā bija ļoti blīvi apdzīvota, par ko liecina arheologiem zināmās 27 akmens laikmeta apmetnes. Lubāna ezera mitrāja arheoloģisko nozīmīgumu parasti atzīmē sakarā ar pirmo iedzīvotāju parādīšanos toreizējā Latvijas teritorijā pēc ledāju atkāpšanās. Tiek arī uzskatīts, ka mitrājā bija lokalizēts viens no lielākajiem neolīta dzintara apstrādes centriem Eiropas teritorijā.[1]

Apmēram pirms 3800-4000 gadiem no ezera krastiem pazuda gandrīz visas apmetnes, kas norāda par dzīves apstākļu krasu pasliktināšanos. To var izskaidrot ar to, ka, ezerdobei pakāpeniski aizpildoties ar nogulumiem, it sevišķi pēc augsto sūnu purvu izveidošanās, ievērojami samazinājās ezera tilpums, tāpēc palu ūdeņi sāka ilgstoši applūdināt apkārtējās teritorijas.[1]

Ezerā ieplūst tādas upes kā Rēzekne, Malta, Lisiņa, Teicija, Malmuta, Suļka un citas, bet no ezera iztek tikai Aiviekste, kas met lielu loku pa Lubāna līdzenuma ziemeļu daļu. Turklāt, Lubāna līdzenumā, kas ar ezeru veido vienu hidroloģisko sistēmu, ieplūst Aiviekstes augšteces labās puses pietekas Iča, Pededze, Balupe. Palu ūdens maksimālā pieplūde no visām iepriekš minētajām upēm kopā ir trīskārt lielāka nekā Aiviekstes ūdens aizvadīšanas spēja. Piemēram 1956. gada pavasara palu maksimālā kopējā pieplūde Lubāna līdzenumam pārsniedza 1000 m3/s, bet Aiviekstes maksimālais caurplūdums pie Lubānas ciemata bija tikai nedaudz lielāks par 300 m3/s. Jāpiemin, ka Aiviekstei 25 km garā sakuma posmā no iztekas līdz Nagliņu hidrometriskajam postenim gandrīz nav garenkrituma un tās gultnē ir smagi grunts apstākļi. Tieši šo iemeslu dēļ upes gultnes hidrauliskā caurplūduma spēja ir aptuveni trīskārt mazāka nekā citām līdzīga lieluma Latvijas upēm. Palu laikā Lubāna ezers un klāni veido vienu ūdenstilpni, kurā ik dienas uzkrājas 50-60 milj. m3 ūdens, appludinot mežus, pļavas, purvus, ceļus un apdzīvotas vietas 50-60 tūkst. ha platībā. Ūdeņiem bagātos pavasaros pieplūde no Aiviekstes pietekām ir tik liela, ka Aiviekste to nespēj aizvadīt un upes augšējā posmā ūdens nedēļu un ilgāk tek nevis kā parasti, no ezera, bet gan pretējā virzienā – uz ezeru. Palu laikā ezera sateces baseina platība palielinājāss gandrīz 3 reizes, ūdens līmenis Aiviekstē par 2–4 m, un šāda situācija varēja pastāvēt pat ilgāk nekā 2-3 mēnešus.[2]

Īpaši plaši un ilgstoši applūdumi tika novēroti 1922., 1924., 1926, 1929.gadā, kad ūdens no Lubāna līdzenuma ziemeļu daļas klāniem atkāpās tikai jūnija beigās vai jūlija sākumā. Ūdeņiem īpaši bagātajā 1928. gadā klāni bija applūduši no pavasara līdz pat nākamajai ziemai.[2]

Darbu norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie nesekmīgie mēģinājumi samazināt Lubāna līdzenuma applūdumu uzsākti vairāk nekā pirms pusotra gadsimta. Reālu labumu nav devis 19. gadsimta 50. gados pēc Volfa un Lenca projekta izraktais 15 km garais un 2,4 m dziļais kanāls (Meirānu kanāls), kas pie Meirāniem savienojis Aiviekstes upi ar Lubāna ezeru. Labumu tas nedeva, jo kanāls izrādījās pārāk sekls, lai tam būtu kāda būtiska un praktiska nozīme Lubāna līdzenuma atbrīvošanā no liekā ūdens.[2]

20. gadsimta 20. gados veica daudz nopietnāku un vērienīgāku Lubānas problēmas izpēti, kuras rezultātā izšķīrās par Aiviekstes gultnes iztaisnošanu par 8 km un padziļināšanu 78 km garā posmā no Kujas ietekas līdz Lubāna ezeram. Darbu laikā no upes gultnes tika izcelti 3 miljoni m3 grunts. Darbi noritēja no 1927. līdz 1938. gadam un to vadītājs bija satiksmes ceļu inženieris Antons Kursītis, kas par savu veikumu ir saņēmis arī Triju Zvaigžņu ordeni. Vislielāko darbu paveica ar bagarmašīnas „Spēkonis” palīdzību.[2]

Šī Aiviekstes gultnes regulēšana tomēr mitrāja appūšanas problēmu neatrisināja pilnībā, jo ūdeņiem bagātos pavasaros (1955., 1966.) joprojām applūda milzīgas teritorijas, tāpēc 50. gadu vidū V. Bieļa vadībā tika izstrādāts komplekss risinājumu projekts, kas realizācijas laikā tika mainīts un papildināts. Pēc izstrādātajiem pamatprincipiem darbi tika iedalīti vērienīgos četros posmos.[2]

Pirmais posms. Ar 25 km garo Meirānu kanālu, dambjiem un slūžām uz Aivieksti tika aizvadītas Lisiņas, Teicijas un Malmutas ūdeņi, nepieļaujot to ieplūšanu ezerā. Jāpiebilst, ka Meirānu kanāls ir lielākais Baltijā un ilgus gadus bija arī lielākais Eiropā. Kanāla maksimālais dziļums pārsniedz 10 m, platums – 80 m. Posma būvniecība tika pabeigta 1959. gadā. Tas pasargā no applūšanas 18 300 ha lielu Lubāna līdzenuma dienvidu daļu.[2]

Otrais posms (1960-1964). Tika izrakts Zvidzienas kanāls (14,6 m) un uzbūvēts dambis, ar kuru palīdzību no applūšanas tika pasargāta 8100 ha liela platība ezera austrumu krastā.[2]

Trešais posms (1965-1967). Šajā posmā izveidoja Īdeņas kanālu (20,5 km) ar slūžām, dienvidaustrumu aizsargdambi, Rēzeknes-Maltas upes pārrakumu — jauno Maltu (6,2 km) un dambjus gar Rēzeknes un Maltas upes krastiem (35,2 km). Šī posma būves aptver 8100 ha lielu platību ezera austrumu krastā.[2]

Ceturtais posms. Tika uzbūvēts Ziemeļu dambis ar slūžām Aiviekstes iztekā un Pededzes lejasgala pārrakums (9,7 km), un šīs būves ietekmē 51 600 ha lielu platību līdzenuma ziemeļu daļā. Dambja un slūžu būvi pabeidza 1980. gadu sākumā, bet Pededzes pārrakumu vairākus gadus pirms tam.[2]

Bagarmašīna „Spēkonis”[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gadā ASV Antons Kursītis pasūtīja galveno bagarmašīnu, ko nosauca par „Spēkoni”. To darīja, lai visefektīvāk veiktu Aiviekstes upes padziļināšanas darbus. Bagarmašīnas detaļas tika nogādātas Lubānā no Jaunkalsnavas dzelzceļa atzara pa jau nedaudz padziļinātu upi. Lubānas muižas lopu kūtīs tika ierīkotas mehāniskās un kokapstrādes darbnīcas, kurās arī uzsāka 80 t smago liellaivu izgatavošana. 1926. gadā sākās bagarmašīnas montāžas darbi, no Bolderājā sagatavotām detaļām tika sakniedēts pontons, kurš tā paša gada rudenī svinīgi nolaists Aiviekstes upē. Turpmākie montāžas darbi norisinājās visu ziemu, kuras laikā meliorācijas darbiem un ūdenstransporta vajadzībām tika izmantots velkonis „Kultūrtehniķis”. 1927. gada maijā „Spēkonis” uzsāka pirmos Aiviekstes bagarēšanas darbus un vienā maiņā spēja izrakt līdz 3000 m3 cietas grunts un patērēt 10 m3 sausas malkas.[3]

„Spēkoņa” tehniskie dati:

  • Pontona izmēri - 34,4 x 12,8 x 2,44 m
  • Izlices garums - 17,5 m
  • Kausa tilpums - 3 m3
  • Divu tvaika katlu kopējā jauda – 130 zirgspēki
  • Bagara kopsvars – 420 t
  • Bagara detaļas bez montāžas darbiem izmaksāja ap 283 000 latu [3]

Rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tagad Lubāna ezers ap 84 km2 platībā visapkārt ir iedambēts, kas to padara par lielāko iedambēto ezeru Eiropā. Ezerā ieplūst vairs tikai Rēzeknes un Maltas ūdeņi, kur tos pilnībā uzkrāj, izņemot katastrofālu plūdu gadījumus, kad daļa ūdens tiek novadīta ar Meirānu kanāla palīdzību. Pirms pavasara paliem ūdens līmeni pazemina līdz ģeodēziskajai atzīmei – 91,2 m, bet uzkrājot jau minēto upju ūdeni tas var pacelties līdz 95,2 m atzīmei. Ezera normālais dziļums gan vasarā, gan ziemā ir 1,8-2,2 m, tātad piemērots arī zivju audzēšanai.[2]

Var uzskatīt, ka Lubāna ezers ir pārveidots par ūdenskrātuvi ar mākslīgu ūdens līmeņa regulēšanas iespēju. Līmeņa regulēšana notiek pēc Vides aizsardzības valsts ministra 1994.gada 31.janvārī apstiprinātajiem „Lubāna ezera un hidrotehnisko būvju ekspluatācijas noteikumiem”. Apstiprinātajos noteikumos izstrādāts Lubāna ezera – ūdenskrātuves darbības režīms, pamatojoties uz to tiek regulēts līmenis ezerā atkarībā no laika perioda un konkrētās situācijas. Galvenais ūdenskrātuves mērķis ir pavasara plūdu ūdeņu uzkrāšana, to vienmērīga novadīšana caur Aiviekstes un Kalnagala slūžām vasarā un ūdens līmeņa pazemināšana rudenī, lai varētu uzkrāt nākamā gada pavasara plūdu ūdeņus.[1]

Ar Īdeņu, Zvidzienas un Meirānu kanāla palīdzību kopā no applūšanas tiek pasargāta zeme 40 000 ha platībā. Līdzenuma ziemeļu daļas applūdumu samazina arī tas, ka ir iztaisnots Pededzes lejasgals ievadot upes ūdeņus Aiviekstē pie Nagliņiem, kas sekmē to, ka 35 milj. m3 ūdens var izmantot valsts zivsaimniecības „Nagļi” dīķu pildīšanai, kas dod līdz pat 2 tūkst. tonnu zivju gadā.[2]

Toties pēc visu Lubāna kompleksā paredzēto darbu beigšanas no plūdiem un to ietekmes pasargāti ap 45 tūkst. ha zemju, kuri krasi ir palielinājuši lauksaimnieciskās ražošanas iespējas, graudaugu raža palielinājās pat 3 reizes, lielāks kļuvis arī koksnes ikgadējais pieaugums un kopumā uzlabojusies arī Lubāna līdzenuma iedzīvotāju darba un dzīves apstākļi. Teritoriju applūduma laiks ir samazināts par 28-30 dienām.[2]

Arī joprojām Aiviekstes krastos atrodamas nelielas palu applūstošas teritorijas, bet šīe plūdi nav novēršami, jo ezers šobrīd var uzkrāt tikai 360 milj. m3 ūdens, bet lielākos plūdos zemienē ieplūst līdz 1400 milj. m3, ko Aiviekste spēj aizvadīt pakāpeniski, taču arī ar šo nosacījumu teritoriju applūduma laiks ir ievērojami samazināts. Kā arī šie plūdi nerada lielu apdraudējumu un to sekas nav tik radikālas kā 20. gadsimta sākumā un vidū.[2]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Sluckis A. 2011. Lubānas zemienes apsaimniekošanas iespējas un tās risinājums. Pasūtīts pētījums. 1.-3.lpp.
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 Šķinķis C. 1992. Hidromeliorācijas ietekme uz dabu. Rīga, Zinātne, 167.-174.lpp.
  3. 3,0 3,1 Sauka E. 2013. dokumentālā filma "Dzimtā lubāna gadu ritumā"