Dzintars

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par pārakmeņotiem sveķiem. Par citām jēdziena dzintars nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Baltijas jūrā atrasts dzintars ar iesprostotu skudru tajā

Dzintars ir sacietējuši fosilie sveķi, kas tiek augstu vērtēti to zeltainās krāsas dēļ. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 — 90 miljonus gadu veca. Kukaiņu esamība dažos dzintara gabalos vedināja romiešus uz domu (kura vēlāk izrādījās patiesa), ka tas kādreiz ir bijis šķidrs un tad noklājis kukaini. Karsējot dzintaru, tas kūst. Dzintars ir izplatīts Baltijas jūrā, arī Latvijas teritorijā. Latvijā dzintaru var atrast Kurzemes piekrastē (galvenokārt Liepājas apkaimē). Senatnē bija pazīstams tikai dzintars no Baltijas jūras austrumu piekrastes, uz kurieni veda Dzintara ceļš.

Mūsdienās dzintaru iegūst dažādās pasaules vietās, katrā raktuvē atrastais dzintars ir atšķirīgs.

Nosaukuma izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tacita grāmatā "Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām" minēts, ka uz austrumiem no ģermāņiem dzīvojošie aisti dzintaru saukuši par glēsu (latīņu: glesum).[1] Senie ēģiptieši dzintaru dēvēja par sakalu, bet senie romieši par sucinum. Daži valodnieki domā, ka šis nosaukums varētu būt atvasināts no seno baltu (prūšu) dzintara nosaukuma — sukas, sukinis. Latviski tas varētu skanēt kā "sūcinis" (tas, kas izsūcies, norādot uz dabisko sveķu veidošanos). No tā izveidojusies alternācijas forma varēja kļūt par pamatu latīņu nosaukumam. Latviešu vārda sveķi (senās formas — svekas, svakas) arī ir fonētiski tuvas lietuviešu vārdam sakas (sveķi). Franču valodā dzintara nosaukums ir siccin vai ambre jaune, spāņu valodā — ambar, angļu valodā — amber.

Senajā Grieķijā dzintaru dēvēja par elektronu (ar šo vārdu apzīmēja arī zelta un sudraba sakausējumu). Latviešu valodā izveidojies nosaukums dzintars, lietuviešu valodā — gintaras, krievu valodā — янтарь.

Vācu valodā ap 13. gadsimtu dzintara nosaukums bijis Bornstein ('degošais akmens'), ap 16. gadsimtu un vēlāk — Bernstein, Brennstein, arī Bornstein, nīderlandiešu valodā — Barnsteen, poļu valodā — bursztyn. Zviedru valodā dzintara nosaukums ir raf, somu valodā meripihka un igauņu valodā — merevaik (jūras sveķi), lībiešu valodā — elm.

Veidošanās un sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzintars ir organiskas izcelsmes minerāls, kas veidojies, pārakmeņojoties sveķiem. Minerāla sastāvā ir 79 % oglekļa, 10 % skābekļa un 11 % ūdeņraža. Parasti kā piemaisījumu satur nelielu daudzumu sēra. Svaigi dzintara sveķi sastāv galvenokārt no gaistošiem komponentiem — terpēniem un pinēna, kā arī cietās daļas — galvenokārt sveķskābēm. Karsta klimata apstākļos no sveķu pilienu virsmas strauji iztvaikojot terpēniem, notiek sveķskābju pašoksidēšanās, samazinājās viskozitāte, sveķi sacietēja[2].

Baltijas dzintars veidojies kainozoja ērā pirms 35 — 60 miljoniem gadu, pārveidojoties sveķiem. Dzintara sveķi izdalījās no priedes (visticamāk, Pinus succinifera) gaisa temperatūrā virs 25 °C. Pēdējos gados zinātnieki atklājuši, ka dzintars veidojies ne tikai no dzintara priedes sveķiem, kā līdz šim uzskatīja, bet arī no citām priežu sugām, kas augušas pirms daudziem miljoniem gadu. Tad plašā Ziemeļeiropas teritorijā bija stabils subtropu — tropu klimats. Karstie un mitrie apstākļi veicināja sveķu izdalīšanos, ko vēl pastiprināja straujš sasilums eocēnā. Šos sveķainos kokus Eridanas upes (mūsdienu Baltijas jūras priekšteces) ūdeņi sanesa deltā. Tolaik mūsdienu Polijas teritorijā atradās sekla jūra, un Eridanas delta atradās mūsdienu Gdaņskas līča vietā. Deltā sveķi uzkrājās anaerobā stāvoklī un kļuva par dzintaru miljonu gadu laikā. Eocēna beigās sākās globāla atdzišana, līdz ar to dzintara sveķu uzkrāšanās beidzās. Primārie depozīti vēlāk erodējās, un straumes, kā arī vēlākie ledāji, aiznesa dzintaru lielos attālumos[2][3].

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūrā atrodamo dzintaru daudzveidība

Dzintars ir izplatīts visā pasaulē, pamatā krīta perioda un jaunākos nogulumiežos. Vairāk kā 90% visa pasaules dzintara (sukcinīta) iegūst Sembas pussalā Kaļiņingradas apgabalā pie Baltijas jūras.Vienā smilšaini mālainā ieža kubikmetrā dzintara saturs ir 1,2 — 2,5 kg, bet kopīgie dzintara krājumi Kaļiņingradas apgabalā ir 128 tūkstoši tonnu. Dzintara karjers šeit darbojas jau no 1867.gada. Lietojot vienkāršu sijāšanas un skalošanas metodi, no karjera katru gadu iegūst 700 tonnas dzintara. Lielākie gabali sver vairākus kilogramus[2]. Sekundārie dzintara sakopojumi atrasti Polijā, Vācijā, Dānijā, Baltkrievijā un Ukrainā.[3] Lielākoties dzintara atradnēs iegūst sīkus dzintara graudus, kurus samaļ pulverī, ķīmiski pārstrādā un izgatavo presēto dzintaru, no kura var veidot rotas vai izmantot rūpniecībā[2].

Viltus dzintars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viltus dzintars jeb baltais fosfors ir fosfora gabaliņi, kuri izskatās līdzīgi dzintaram. Tie pēc padomju fosfora bumbu iznīcināšanas Papes aviācijas mērķu poligonā nokļuvuši jūrā un kāpu zonā un, rokās vai kabatās paņemti, var uzliesmot un radīt apdegumus.[4][5]

Rotas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzintars ir viegli apstrādājams un nav auksts, tāpēc no senatnes izmantots dažādu rotu veidošanā. Tas noderēja arī par maiņas līdzekli. Lubāna ezera apmetnēs ir atrastas dzintara rotu izgatavošanas vietas, kur gatavoja nevis plakanas, bet jau apaļas dzintara rotas.[6] Baltijas dzintara rotas ir atrasts arheoloģiskajos izrakumos Ēgiptē un Divupē.[7] Dzintars ir bijis mūsu teritorijas iedzīvotāju eksportprece, ar ko sākusies tirdzniecība uz tālākām vietām, tas uziets Sibīrijā, Itālijā, Grieķijā, Marokā, Ēģiptē, Mezopotāmijā, pat Senajā Ķīnā.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Gajs Kornēlijs Tacits (Jāņa Endzelīna tulkojums). Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām. Rīga : Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2011. 163. lpp. ISBN 978-9984-492-17-9.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 U. Sedmalis, I. Šperberga, G. Sedmale. Latvijas minerālās izejvielas un to izmantošana. Rīga : Rīgas Tehniskā universitāte, 2002. ISBN 9984-32-618-7.
  3. 3,0 3,1 Algirdas Gaigalas, Stanislaw Halass (2008. gads). "Stable isotopes (H, C, S) and the orign of Baltic amber". Geochronometria (Department of Geology and Mineralogy, Vilnius University un Mass Spectrometry Laboratory, Institute of Physics, Maria Curie-Skłodowska University) (№ 33).
  4. «Liepājā uzliesmo viltus dzintars.». (2016. gads).
  5. «Viltus dzintars atkal apdedzina.». liepajniekiem.lv. (2019. gads).
  6. Andrejs Vasks (2015. gads). "Dzintars bronzas un senākajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā". Latvijas Vēstures institūta žurnāls (Latvijas Vēstures institūts) 30 (№ 1(94)).
  7. «Ancient carved ambers in the J. Paul Getty museum». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. septembrī. Skatīts: 2015. gada 26. septembrī.
  8. Līga Rušeniece (2014. gada 23.janvāris). "Dabas muzejā skatāma izstāde: Dzintars laiku lokos". NRA.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]