Dzintars

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pārakmeņotu sveķi - dzintaru. Par citām jēdziena dzintars nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Baltijas jūrā atrasts dzintars ar iesprostotu skudru tajā

Dzintars ir sacietējuši fosilie sveķi, kas tiek augstu vērtēti to zeltainās krāsas dēļ. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 — 90 miljonus gadu veca. Kukaiņu esamība dažos dzintara gabalos vedināja romiešus uz domu (kura vēlāk izrādījās patiesa), ka tas kādreiz ir bijis šķidrs un tad noklājis kukaini. Karsējot dzintaru, tas kūst. Dzintars ir izplatīts Baltijas jūrā, arī Latvijas teritorijā. Latvijā dzintaru var atrast Kurzemes piekrastē (galvenokārt Liepājas apkaimē). Senatnē bija pazīstams tikai dzintars no Baltijas jūras austrumu piekrastes, bet mūsdienās dzintaru iegūst dažādās pasaules vietās. Katrā raktuvē atrastais dzintars ir atšķirīgs.

Nosaukuma izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tacita grāmatā "Par Ģermāniju" minēts, ka senie ģermāņi dzintaru saukuši par glēsu (latīņu: glesum).[1] Senie ēģiptieši dzintaru dēvēja par sakalu, bet senie romieši par sucinum. Daži valodnieki domā, ka šis nosaukums varētu būt atvasināts no seno baltu (prūšu) dzintara nosaukuma — sukas, sukinis. Latviski tas varētu skanēt kā "sūcinis" (tas, kas izsūcies, norādot uz dabisko sveķu veidošanās procesu). No tā izveidojusies alternācijas forma varēja kļūt par pamatu latīņu nosaukumam. Latviešu vārda sveķi (senās formas — svekas, svakas) arī ir fonētiski tuvas lietuviešu vārdam sakas (sveķi). Franču valodā dzintara nosaukums ir siccin vai ambre jaune, spāņu valodāambar, angļu valodāamber.

Senajā Grieķijā dzintaru dēvēja par elektronu (ar šo vārdu apzīmēja arī zelta un sudraba sakausējumu). Latviešu valodā izveidojies nosaukums dzintars, lietuviešu valodā — gintaras, krievu valodā — янтарь.

Vācu valodā ap 13. gadsimtu dzintara nosaukums bijis Bornstein ("degošais akmens"), ap 16. gadsimtu un vēlāk — Bernstein, Brennstein, arī Bornstein, nīderlandiešu valodāBarnsteen, poļu valodābursztyn. Zviedru valodā dzintara nosaukums ir raf, somu valodā meripihka un igauņu valodāmerevaik (jūras sveķi), lībiešu valodāelm.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūrā atrodamo dzintaru daudzveidība

Dzintars ir izplatīts visā pasaulē, pamatā krīta perioda un jaunākos nogulumiežos. Vairāk kā 90% visa pasaules dzintara (sukcinīta) iegūst Sembas pussalā Kaļiņingradas apgabalā pie Baltijas jūras.

Dzintara sveķi izdalījās no priedes (visticamāk, Pinus succinifera) gaisa temperatūrā virs 25 °C. Baltijas dzintara veidošanās ir saistīta ar paleogēnu 40 līdz 60 miljonu gadu pirms mūsdienām. Tad plašā Ziemeļeiropas teritorijā bija stabils subtropu — tropu klimats. Karstie un mitrie apstākļi veicināja sveķu izdalīšanos, ko vēl pastiprināja straujš sasilums eocēnā. Šos sveķainos kokus Eridanas upes (mūsdienu Baltijas jūras priekšteces) ūdeņi sanesa deltā. Tolaik mūsdienu Polijas teritorijā atradās sekla jūra, un Eridanas delta atradās mūsdienu Gdaņskas līča vietā. Deltā sveķi uzkrājās anaerobā stāvoklī un kļuva par dzintaru miljonu gadu laikā. Eocēna beigās sākās globāla atdzišana, līdz ar to dzintara sveķu uzkrāšanās beidzās. Primārie depozīti vēlāk erodējās, un straumes, kā arī vēlākie ledāji, aiznesa dzintaru lielos attālumos. Sekundārie dzintara sakopojumi atrasti Polijā, Vācijā, Dānijā, Baltkrievijā un Ukrainā.[2]

Rotas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzintars ir viegli apstrādālams un nav auksts, tāpēc no senatnes izmantots dažādu rotu veidošanā. Tas noderēja arī par maiņas līdzekli. Lubāna ezera apmetnēs ir atrastas dzintara rotu izgatavošanas vietas, kur gatavoja nevis plakanas, bet jau apaļas dzintara rotas.[3] Baltijas dzintara rotas ir atrasts arheoloģiskajos izrakumos Ēgiptē un Divupē.[4] Dzintars ir bijis mūsu teritorijas iedzīvotāju eksportprece, ar ko sākusies tirdzniecība uz tālākām vietām, tas uziets Sibīrijā, Itālijā, Grieķijā, Marokā, Ēģiptē, Mezopotāmijā, pat Senajā Ķīnā.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Aisti (latviski)
  2. Algirdas Gaigalas, Stanislaw Halass (2008. gads). "Stable isotopes (H, C, S) and the orign of Baltic amber". Geochronometria (Department of Geology and Mineralogy, Vilnius University un Mass Spectrometry Laboratory, Institute of Physics, Maria Curie-Skłodowska University) (№ 33).
  3. Andrejs Vasks (2015. gads). "Dzintars bronzas un senākajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā". Latvijas Vēstures institūta žurnāls (Latvijas Vēstures institūts) 30 (№ 1(94)).
  4. Ancient carved ambers in the J. Paul Getty museum
  5. Līga Rušeniece (2014. gada 23.janvāris). "Dabas muzejā skatāma izstāde: Dzintars laiku lokos". NRA.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]