Mercosur

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mercosur
Mercosur 2005
MERCOSUR (orthographic projection).svg

Mercosur (no spāņu: Mercado Común del Sur) jeb Dienvidu kopējais tirgus ir vadošais tirdzniecības bloks Dienvidamerikā, kur piecas dalībvalstis apvieno aptuveni 275,5 miljoni iedzīvotāju.[1] Mercosur tirgus mērķis ir brīva preču plūsma, kapitāla, pakalpojumu, kā arī brīvu cilvēku plūsmu šajās dalībvalstīs. Mercosur ir trešais lielākais tirdzniecības bloks pasaulē (pēc Eiropas Savienības un NAFTA).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. tika dibināta Latīņamerikas brīvā tirdzniecības asociācija, bet kopš 1980. gada Latīņamerikas Integrācijas asociācija (ALADI), kas deviņdesmitajos gados transformējās Mercosurā. 1991. gada 26. martā Argentīna, Brazīlija, Urugvaja un Paragvaja noslēdza līgumu un nodibināja Mercosur, tomēr līgums stājās spēkā 1994. gadā.

2004. gada decembrī tika nolemts dibināt Mercosur Parlamentu un to pārstāvētu 18 pārstāvji no katras dalībvalstis, neatkarīgi no valsts populācijas.

Dalībvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadu gaitā mainījās Mercosur dalībvalstu sastāvs. Šobrīd pilntiesīgas dalībvalstis ir Brazīlija, Argentīna, Urugvaja, Paragvaja un Venecuēla. Venecuēla kļuva par pilntiesīgu dalībvalsti 2012. gada 31.jūlijā.[2] Pēc 2012. gada jūnijā veiktā apvērsuma valsts iekšienē uz laiku tika apturēta Paragvajas dalība organizācijā. 2013. gadā Mercosur valstis (Argentīna, Urugvaja, Brazīlija, Venecuēla) paziņoja, ka tās atcels aizliegumu pēc Paragvajas prezidenta Orasio Kartesa inaugurācijas 2013. gada 15. augustā. Neskatoties uz to, Paragvaja paziņoja, ka tā neatgriezīsies Mercosour valstu vidū, kamēr Venecuēla pildīs prezidējošās valsts pilnvara — līdz 2014. gada jūlijam. Paragvaja iebilst pret Venecuēlas iekļaušanu tirdzniecības blokā, jo uzskata, ka tas bijis nelikumīgi ņemot vērā Mercosur statūtus, kas nosaka, ka visām dalībvalstīm jābalso vienbalsīgi par kādas valsts iekļaušanu blokā un balsojums nedrīkstēja notikt kamēr Paragvajai bija uz laiku apturēta darbība Mercosur.

Čīle, Bolīvija, Ekvadora, Peru un Kolumbija ir asociētie biedri Mercosur un pretendē kļūt par pilntiesīgām Mercosur dalībvalstīm, tomēr pastāv virkne domstarpību arī biedru vidū. Bolīvijas prezidents Evo Morales ir visai skeptisks par Mercosur organizācijas funkcijām un ir izteicies, ka Andu valstu savienība un Mercosur ir tikairīki, lai biznesmeņi un pārtikuši cilvēki varētu lobēt savas intereses, šīs organizācijas nav rīks, lai palīdzētu trūcīgajiem cilvēkiem.[3]

Eiropas Savienības un Mercosur attiecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ES un Mercosur attiecības veidojās uzreiz pēc Mercosur dibināšanas, 1995.gadā tika noslēgts starpreģionu sadarbības līgums, kas stājās spēkā 1999. gadā. 1999. gadā sākās sarunas par asociācijas nolīguma noslēgšanu starp ES un četrām Mercosur valstīm, šīs sarunas pārtrauca 2004. gadā. Kā galvenais iemesls sarunu pārtraukšanai bija Eiropas nevēlēšanās pakļaut savus lauksaimniekus konkurencei (sevišķi tādā produktu grupā kā liellopu gaļa, cukurs, piens un graudaugi), kā arī Dienvidamerikas nevēlēšanās un bailes kļūt par sekundāru partneri un Eiropas eksporta vietu.[4] Abas puses atsāka sarunas 2010.gadā, galvenais mērķis šīm sarunām ir visaptverošs tirdzniecības līgums, kas sevī ietver ne tikai industriālo un lauksaimniecības nozari, bet arī dažādus servisa pakalpojumi, vienošanās par iepirkuma procedūrām, intelektuālo īpašumi, muitas un tirdzniecības veicināšanu un to barjeru atcelšanu.[1] Savstarpējā līguma noslēgšana dotu, ka tiktu izveidots pasaules otrs lielākais tirdzniecības bloks ar IKP apmēram 9 triljonu euro apmērā un 700 miljoniem iedzīvotāju.

Šobrīd ES un Mercosur attiecības raksturo vairāki faktori:

  • ES un Mercosur tirdzniecības apjoms ir gandrīz tikpat liels kā ES un pārējo Latīņamerikas valstu kopējais tirdzniecības apjoms;
  • ES ir Mercosur lielākais tirdzniecības partneris un investors;
  • Mercosur ir astotais lielākais ES tirdzniecības partneris;
  • ES un Mercosur ir savstarpēji papildinoša ekonomika (ES ir Mercosur lauksaimniecības eksporta galvenais noieta tirgus, savukārt ES uz Mercosur valstīm galvenokārt eksportē rūpniecības preces un pakalpojumus);[1]

Mercosur izaicinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Organizācija pēdējā laikā saskārusies ar virkni iekšējām un ārējām problēmām. Mercosur savā darbībā ir nedaudz paralizēta, kur tās dalībvalstīs ir sašķeltas dažādās nometnēs. Reģionā ir izveidota arī alternatīva organizācija - 2008. gadā dibinātā UNSASUR. Merkosur tiek kritizēti arī par vājo iesaisti tirdzniecības saišu dibināšanā, piemēram pēdējos 13 gados vairāk kā 350 tirdzniecības vienošanās tikuši reģistrēti Pasaules tirdzniecības organizācijā, tomēr Mercosur ir tikai četri- ar Peru, Ēģipti, Izraēlu un Palestīnas pašpārvaldi. 

Vēl viena problēma ir saspīlētās kaimiņvalstu attiecības,Argentīnas prezidente Kristīna Fernandeza (Cristina Fernández) izteikusies ļoti skeptiski pat pret Mercosur īstenoto politiku un arvien vairāk uzstāj uz Argentīnas protekcionisma vērstu politikas kursu, tāpat pastāv virkne domstarpību ar Brazīliju, kuras eksportā pārtika, apģērbs un tekstilpreces nereti tiek aizturēts uz Argentīnas robežas. 2012. gadā Brazīlijas eksports uz Argentīnu nokritās par 21%.[5]

Urugvajas prezidents Jose Mujica uzskata, ka Mercosur nav darbspējīga organizācija un sava izaugsmē ir apstājusies,galvenokārt dēļ valstu protekcionisma. Viņš arī min ekonomiskos rādītājus, kas nepaliek labāki, piemēram, tirdzniecība ar Argentīnu nokritusies par 15,6%, ar Brazīliju par 0,5% ar Paragvaju par 15,9%, vienīgi ar Venecuēlu ir izdevies kāpums – 31,5%. Pēc viņa uzskatiem Argentīna jau gadus trīs piekopj spēcīgu rūpniecisko protekcionismu, kas ietekmē arī Urugvajas eksportu, sevišķi tekstilapstrādes, auto daļu, lauksaimniecības u.c. sektoros.

Doing Business” pētījumā minēts, ka Mercosur nav labākā vieta uzņēmējdarbības veicināšanai un pateicīgāka vieta ir Klusā Okeāna aliansei (Kolumbija, Peru, Meksika un Čīle) nekā Mercosur, kuras šajā rangā ierindojas no 82 līdz 182. ( Urugvaja – 82.vieta, Paragvaja – 92, Brazīlija – 120, Argentīna – 124 un Venecuēla -182).[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]