Venecuēla

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Venecuēlas Bolivāra Republika
República Bolivariana de Venezuela1
Venecuēlas Bolivāra Republikas karogs Venecuēlas Bolivāra Republikas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevīzeDios y Federación  (spāniski)
"Dievs un federācija"
HimnaGloria al Bravo Pueblo  (spāniski)
Slava drosmīgajiem ļaudīm

Location of Venezuela
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Karakasa
445) 10°30′N 66°58′W / 10.500°N 66.967°W / 10.500; -66.967
Valsts valodas spāņu valoda2
Valdība Federāla prezidentāla republika
 -  Prezidents Nikolass Maduro
 -  Viceprezidents Aristobulo Isturiss
Neatkarība
 -  no Spānijas 1811. gada 5. jūlijā 
 -  no Lielkolumbijas 1830. gada 13. janvārī 
 -  Atzīta 1845. gada 30. martā 
Platība
 -  Kopā 916 445 km² (33.)
 -  Ūdens (%) 0,323
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2008. g. 28 199 822 (40.)
 -  Blīvums 30,2/km² (173.)
IKP (PPP) 2007. gada aprēķins
 -  Kopā $335 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $12 800 
Džini koef. (2000) 44,1 (vidējs
HDI (2007) 0,792 (vidējs) (74.)
Valūta Venecuēlas bolivārs4 (VEF)
Laika josla (UTC-4)
Interneta domēns .ve
ISO 3166-1 kods 862 / VEN / VE
Tālsarunu kods +58
1 "Venecuēlas Bolivāra Republika" ir oficiālais nosaukums kopš 1999. gada konstitūcijas pieņemšanas, kad valsts tika pārsaukta par godu Simonam Bolivāram.
2 Konstitūcija atzīst arī visas valstī izmantotās iezemiešu valodas.
3 Platība ietver tikai Venecuēlas administrētās teritorijas.
4 2008. gada 1. janvārī tika ieviesta jauna naudas vienība, bolívar fuerte (ISO 4217 kods VEF), kura vērība ieviešanas brīdī bija 1000 VEB.

Venecuēlas Bolivāra Republika (spāņu: República Bolivariana de Venezuela) ir vidēji attīstīta valsts Dienvidamerikas ziemeļos. Rietumos tā robežojas ar Kolumbiju, dienvidos - ar Brazīliju, bet austrumos - ar Gajānu. No ziemeļiem to apskalo Karību jūra. Netālu no Venecuēlas krastiem atrodas Aruba, Nīderlandes Antiļas un Trinidāda un Tobāgo. Galvenā ekonomikas nozare - naftas ieguve.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms spāņu ierašanās teritorijas piekrastē un Orinoko upes krastos dzīvoja vairākas indiāņu ciltis. 1498.gadā piekrasti atklāja Kristofors Kolumbs. Ap 1500. gadu cita spāņu ekspedīcija atklāja Marakaibo ezeru, kur ievēroja vietējo iedzīvotāju uz pāļiem celtās būdas un nosauca piekrasti par "Mazo Venēciju" ( Venezuela ). 16. gadsimtā konkistadori bija iekarojuši visu Venecuēlas teritoriju, tomēr spāņi to neuzskatīja par nozīmīgu koloniju.

1811. gadā Venecuēla deklarēja neatkarību, bet vēl līdz 1821. gadam turpinājās karš par neatkarību Simona Bolivāra vadībā. No 1819. līdz 1830. gadam ietilpa Lielkolumbijā. 19. un 20. gadsimtā Venecuēlā bijuši daudz apvērsumu, nemieru un diktatūru, tomēr kopš 1958. gada Venecuēlā notiek lielākoties demokrātiskas vēlēšanas.

Bolivāra revolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Bolivāra revolūciju dēvē kreisi orientēto politisko procesu, ko aizsāka Ugo Čavess, Piektās republikas kustības un vēlāk Venecuēlas Apvienotās sociālistu partijas (PSUV) dibinātājs. Viņš uzvarēja 1998. gada prezidenta vēlēšanās, iegūstot 56% balsu.[1]

Graustu rajoni, kas atrodas visapkārt Karakasai
Valdības uzceltie lētie mājokļi

Čavess sevi uzskatīja par sociālisma atbalstītāju, bet savu ideoloģiju, nošķirot no līdzšinējiem sociālisma mēģinājumiem, sauca par 21. gadsimta sociālismu. 2013. gada 5. martā Ugo Čavess nomira no vēža, par pagaidu prezidentu kļuva viceprezidents Nikolass Maduro, kurš pēc tam ar mazāk kā 2 procentu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās 14. aprīlī, tika inaugurēts 19. aprīlī.[2]

Bolivārieši ir veikuši dažādas reformas ar mērķi uzlabot dzīvi nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kādu Venecuēlā ir ļoti daudz. Viena no pazīstamākajām bolivāriešu kampaņām ir Lielā mājokļu misija. Izmantojot no augošajām naftas cenām iegūtos ienākumus, tiek celti mājokļi, ko izīrē par ļoti zemu cenu, reizēm par velti. 2011. gadā šo misiju aizsāka Čavess, tomēr tā turpinās vēl joprojām. 2015. gada 30. decembrī Nikolass Maduro svinīgi atklāja miljono mājokli.[3]

2015. gada 6. decembrī parlamentārajās vēlēšanās PSUV zaudēja opozīcijai vairākumu Nacionālajā asamblejā. Valdības popularitāte bija kritusies galvenokārt ekonomiskās situācijas dēļ. Nafta un tās produkti sastāda 95% no Venecuēlas eksporta.[4] Pēc 2014. gada straujā naftas cenu krituma sākās strauja inflācija.[5] Ekonomisko situāciju valstī pasliktinājis arī sausums, kura dēļ vairs nestrādā Venecuēlas hidroelektrostacijas. Tas valstī izraisījis enerģijas krīzi. Elektrības taupīšanas nolūkos valsts sektora darbiniekiem darba nedēļa samazināta līdz divām dienām.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Venezuela: Hugo Chávez asume la presidencia». clarin.com. Skatīts: 2016. gada 24. maijā.
  2. «Nicolas Maduro is sworn in as Venezuelan president after disputed election». washingtonpost.com. Skatīts: 2016. gada 24. maijā.
  3. «Nicolas Maduro Saves Mustache as He Delivers the Millionth Home». teleSurTv.net. Skatīts: 2016. gada 24. maijā.
  4. «Venezuela facts and figures». OPEC. Skatīts: 2016. gada 24. maijā.
  5. «Venezuela on verge of default as oil prices fall». rt.com. Skatīts: 2016. gada 24. maijā.
  6. «Climate Crisis: Venezuela Slashes Workweek amid Extreme Drought». teleSurTv.net. Skatīts: 2016. gada 24. maijā.